Pēc Latvijas valsts nodibināšanas bija jāizveido ne tikai sava armija, valsts pārvalde un tiesu sistēma. Jaunajai valstij bija jānosaka arī vienota kārtība, kā drīkst izmantot mežus un savvaļas dzīvnieku resursus.
Agrāk medību tiesības Latvijas teritorijā bija regulējušas dažādu varu pieņemtas normas, muižu privilēģijas un vietējās zemes īpašuma attiecības. Neatkarīgajai Latvijai bija nepieciešams savs regulējums, kas būtu spēkā visā valstī.
Vispirms 1922. gada 14. janvārī tika pieņemti pagaidu noteikumi par medīšanu. Tos jau 1923. gada pēdējā dienā aizstāja Saeimas pieņemts un Valsts prezidenta Jāņa Čakstes izsludināts Medību likums.
Tiesības medīt Latvijas pilsoņiem
1923. gada Medību likuma pirmais pants noteica, ka Latvijas pilsoņiem ir tiesības medīt, ja tiek ievēroti likuma noteikumi. Ārzemnieki medību tiesības varēja izmantot tad, ja par viņiem galvoja Latvijas pilsonis, kuram pašam bija medību tiesības. Galviniekam bija jāatbild arī par ārvalstnieka nodarītajiem zaudējumiem.
Tomēr pilsonība pati par sevi vēl nenozīmēja, ka cilvēks drīkst doties medīt jebkurā vietā. Medību tiesības bija cieši saistītas ar zemi.
Zemes īpašnieks drīkstēja medīt savā īpašumā un varēja savas tiesības iznomāt vai citādi nodot citām personām. Savukārt personām un biedrībām, kuras nomāja medību tiesības, bija jāapvieno vismaz 50 hektāru liela vienlaidu platība. Noteiktos gadījumos pie valsts vai pašvaldību mežiem prasītā platība varēja sasniegt 100 hektārus.
Tādējādi jau pirmajā Latvijas Medību likumā parādījās princips, kas dažādās formās saglabājies līdz mūsdienām – medību tiesības izriet no zemes īpašuma, bet tās iespējams nodot citam lietotājam.
Uz mežu bija jāņem līdzi dokumenti
Medīt bez medību apliecības bija aizliegts. Apliecības izdeva apriņķa priekšnieks vai viņa palīgi, bet mežu nozares darbiniekiem tās dienesta vajadzībām varēja izsniegt Mežu departaments. Medniekam apliecība bija jātur līdzi visu medību laiku.
Medību apliecību parasti neizsniedza personai, kas jaunāka par 19 gadiem, bijusi sodīta par medību noteikumu pārkāpumiem vai nevarēja uzrādīt ieroča turēšanas atļauju. Tomēr jaunietis apliecību varēja saņemt pēc vecāku vai aizbildņa rakstiska lūguma un galvojuma.
Par apliecību bija jāmaksā valsts medību nodoklis desmit latu apmērā. Personām, kuras medīja tikai uz savas zemes, likumā bija paredzēta samazināta maksa.
Savukārt, medījot uz svešas zemes, nepietika tikai ar medību apliecību. Vajadzēja arī zemes īpašnieka rakstisku atļauju, kas medību laikā bija jātur līdzi uzrādīšanai.
Kad robežu šķērsoja ievainots dzīvnieks
Viens no mūsdienu skatījumā pārsteidzošākajiem 1923. gada likuma noteikumiem attiecās uz ievainotu medījumu.
Ja aizšauts dzīvnieks pārskrēja citas personas īpašuma robežu, mednieks tam nedrīkstēja sekot. Dzīvnieks tika uzskatīts par tās personas īpašumu, uz kuras zemes tas atradās.
Šāds regulējums ļoti stingri aizsargāja zemes īpašnieka tiesības, taču no mūsdienu medību ētikas un ievainota dzīvnieka meklēšanas principu viedokļa tas šķiet problemātisks. Tas parāda, cik būtiski gadsimta laikā mainījusies izpratne par mednieka pienākumu pēc šāviena.
Pirmie vienotie medību termiņi – sezonas
1923. gada likumā bija noteikti arī medījamo dzīvnieku un putnu saudzēšanas periodi.
Visu gadu bija aizliegts medīt briežu dzimtas dzīvnieku un stirnu mātītes ar mazuļiem, bebrus un medņu mātītes. Stirnāžus nedrīkstēja medīt no 1. janvāra līdz 1. augustam, bet zaķus – no 15. februāra līdz 15. septembrim. Atsevišķi termiņi bija noteikti zosīm, gulbjiem, pīlēm, slokām, medņiem, rubeņiem, irbēm un citiem putniem.
Likums aizliedza medīt naktī, kā arī izmantot cilpas, tīklus, slazdus, lamatas, āķus un nāvējošas indes. Atsevišķi izņēmumi bija paredzēti to dzīvnieku iznīcināšanai, kurus tālaika likums uzskatīja par plēsīgiem vai kaitīgiem.
Tika aizsargāti arī kukaiņēdāji un dziedātājputni – lakstīgalas, cīruļi, cielavas, bezdelīgas, dzeņi un vairāki citi. Bija aizliegts postīt putnu ligzdas, iznīcināt olas un cāļus, izņemot sugas, kas likumā bija pieskaitītas kaitīgajiem putniem.
Šie noteikumi rāda, ka medību regulējums jau tolaik neaprobežojās tikai ar jautājumu, kam atļauts šaut. Likums noteica arī sugu aizsardzību, saudzēšanas periodus un aizliegtos medību paņēmienus.
Laikmeta priekšstati par plēsējiem
Vienlaikus 1923. gada likums atspoguļoja sava laikmeta attieksmi pret plēsējiem. Pie plēsīgiem zvēriem tika pieskaitīti lāči, vilki un lūši, savukārt mežacūkas, lapsas, seski, zebiekstes un caunas tika ierindotas kaitīgo dzīvnieku kategorijā. Medību apliecības saņēmējiem bija pat noteikts pienākums šos dzīvniekus un atsevišķu putnu ligzdas iznīcināt teritorijās, kur viņiem piederēja medību tiesības.
Arī vietējās varas iestādes varēja organizēt plēsīgo dzīvnieku medības, savukārt mednieks bez pamatota iemesla nedrīkstēja atteikties piedalīties, it īpaši ja viņu uzaicināja policija.
Mūsdienās šāda pieeja šķistu pārāk vienkāršota, taču tolaik plēsēji galvenokārt tika vērtēti pēc to iespējamā apdraudējuma mājlopiem, medījamiem dzīvniekiem un lauku saimniecībām.
1935. gads – stingrāks un detalizētāks likums
Pēc nedaudz vairāk nekā desmit gadiem tika pieņemts jauns Medību likums. Tas datēts ar 1935. gada 23. jūliju un publicēts Valdības Vēstnesī 27. jūlijā. Likumu parakstīja Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un zemkopības ministrs Jānis Birznieks. Ar tā spēkā stāšanos tika atcelts 1923. gada likums un tā vēlākie grozījumi.
Jaunais likums medību tiesības definēja kā tiesības vajāt, ķert, nogalināt un iegūt savvaļas dzīvniekus. Tās joprojām piederēja zemes īpašniekam savas zemes robežās, un īpašnieks tās varēja nodot citai fiziskai vai juridiskai personai.
Vienlaikus tika palielināta minimālā nomātā medību platība. Mednieku biedrībai vai citai personai, kas vēlējās izmantot medību tiesības uz svešas zemes, vajadzēja vismaz 150 hektāru vienlaidu platību vai prasībām atbilstošu medību iecirkni.
Tas liecina par pāreju uz lielākiem un vienotākiem medību iecirkņiem. Valsts vairs nevēlējās, lai medības tiktu organizētas nelielos, savstarpēji nesaistītos zemes gabalos.
Mednieka apliecība un mednieka cieņa
Arī 1935. gadā medībām bija vajadzīga apliecība. Par to noteica desmit latu valsts nodevu, kas tika ieskaitīta īpašā medību fondā. Valsts mežos un valstij piederošos ūdeņos medību tiesību izmantošanu pārzināja Zemkopības ministrija, kas tās varēja iznomāt fiziskām vai juridiskām personām.
Apliecību nedrīkstēja izsniegt cilvēkam, kas jaunāks par 18 gadiem, nespēja droši rīkoties ar ieroci, atradās policijas uzraudzībā, bija sodīts par noteiktiem noziegumiem vai kam nebija ieroča turēšanas atļaujas.
Taču likums ļāva apliecību neizsniegt arī personai, kura bija jaunāka par 21 gadu, kurai trūka zināšanu par mednieka pienākumiem vai kura varēja kaitēt mednieku cieņas skaršanai. Tāpat atteikums bija iespējams ārzemniekiem un cilvēkiem, kuriem nebija savas zemes vai prasībām atbilstoša medību iecirkņa.
Jēdziens mednieku cieņa likumā nebija izskaidrots tik precīzi, kā to prasītu mūsdienu tiesību normas. Tomēr tas apliecina, ka mednieka statuss tika saistīts ne tikai ar dokumentiem un ieroci, bet arī ar noteiktu uzvedību un personas reputāciju.
Drošība pie mājām, baznīcām un kapsētām
1935. gada likumā daudz konkrētāk tika noteiktas drošības prasības.
Bija aizliegts medīt tuvāk par 100 metriem no svešām apdzīvotām ēkām un vietās, kur medības varēja apdraudēt cilvēkus. Medības bija aizliegtas kapsētās, bet ar suņiem vai dzinējiem nedrīkstēja medīt baznīcu un kapsētu tuvumā dievkalpojuma laikā.
Aizliegts bija izmantot kara šautenes un patšautenes, medīt no motorizētiem gaisa vai sauszemes transportlīdzekļiem, kā arī lietot cilpas, tīklus, lamatas, reibinošas vielas un indes.
Naktī medīt kopumā bija aizliegts, tomēr bija noteikti izņēmumi medņu un rubeņu medībām riesta laikā, staltbriežu medībām baura laikā, pīļu un zosu pārlidojumos, sloku medībām, kā arī mežacūku un vilku medībām uz gaidi. Par nakts laiku uzskatīja periodu no vienas stundas pēc saulrieta līdz vienai stundai pirms saullēkta.
Dzīvnieku aizsardzība kļuva detalizētāka
1935. gada likumā bija paredzēta aļņu un bebru aizsardzība visa gada garumā. Jāņem vērā, ka likuma tekstā izmantota mūsdienām neierasta zooloģiskā terminoloģija – alnis apzīmēts ar tālaika nosaukumu un latīnisko apzīmējumu Cervus alces, savukārt staltbriedim lietots vārds irsis.
Visu gadu bija saudzējamas arī staltbriežu govis un teļi, stirnu kazas un kazlēni, kā arī medņu mātītes. Atsevišķi saudzēšanas termiņi tika noteikti stirnāžiem, staltbriežu buļļiem, zaķiem, caunām, vāverēm, lapsām, āpšiem un daudzām putnu sugām.
Zemkopības ministrs varēja termiņus pagarināt vai saīsināt, pilnībā aizliegt kādas sugas medības vai īpašos gadījumos atļaut medīt citādi aizsargātus dzīvniekus. Šādas tiesības bija paredzētas sugu ieaudzēšanai, populāciju regulēšanai un zinātniskiem nolūkiem.
Šeit jau skaidri redzams medību saimniecības princips – valsts ne tikai aizliedza vai atļāva medības, bet centās ietekmēt sugu stāvokli un pārvaldīt to izmantošanu.
Atļaujas, reģistri un medījuma tirdzniecība
1935. gada likums regulēja arī to, kas ar medījumu notika pēc medībām.
Saudzēšanas laikā bija aizliegts pirkt, pārdot, pārvadāt un glabāt attiecīgo sugu medījumus, ja vien tie pirms saudzēšanas perioda nebija apzīmēti ar noteiktām plombēm vai likumīgi ievesti no ārvalstīm.
Tirgotājiem bija jāuztur īpašs reģistrs par nomedītiem staltbriežiem, stirnām un medņiem. Pēc iegādes medījums nekavējoties bija jāieraksta reģistrā un jāapzīmē ar Zemkopības ministrijas plombēm.
Tātad medījuma aprites kontrole un marķēšana nav tikai mūsdienu prasība. Līdzīgi principi Latvijas normatīvajos aktos bija sastopami jau pirms vairāk nekā 90 gadiem.
Medību fonds maksāja arī par postījumiem
Īpaši interesants bija medību fonds, kurā nonāca medību nodevas, ieņēmumi par medībām neiznomātos valsts mežos un nauda par nelikumīgi iegūtiem medījumiem.
No šā fonda vai valsts budžeta bija paredzēts izmaksāt kompensācijas par postījumiem, ko lauku saimniecībām nodarīja mežacūkas un staltbrieži, noēdot vai sabradājot nenovāktu ražu tīrumos, pļavās, āboliņa laukos un sakņu dārzos. Zaudējumu novērtēšanas kārtību un atlīdzības apmērus noteica Zemkopības ministrija.
Tas apliecina, ka jautājums par medījamo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem nav radies mūsdienās. Jau 1935. gadā valsts mēģināja izveidot sistēmu, kurā medību nozares ieņēmumi daļēji segtu savvaļas dzīvnieku radītos zaudējumus.
Medības vairs nebija tikai privāta lieta
Likuma izpildi uzraudzīja Mežu departaments un policija. Mežu departamenta darbinieki drīkstēja pārbaudīt mednieku rīcību arī uz privātas un pašvaldību zemes un sākt lietvedību pret pārkāpējiem. Par likuma pārkāpšanu draudēja kriminālatbildība. Līdz ar to 1935. gada regulējums skaidri nostiprināja domu, ka medības nav tikai vienošanās starp zemes īpašnieku un cilvēku ar ieroci. Medījamo dzīvnieku aizsardzība, medījuma aprite, drošība, postījumi un mednieku uzraudzība kļuva par valsts pārvaldes jautājumu.
Vairāki toreiz ieviestie principi pazīstami arī mūsdienās – medību tiesību saistība ar zemi, tiesību nodošana citai personai, medību iecirkņi, apliecības, sezonas, aizliegtie paņēmieni un valsts uzraudzība. Mūsdienu Medību likums joprojām nosaka, ka medību tiesības pieder zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam, kurš tās var izmantot pats vai nodot citai personai.
Mainījusies ir terminoloģija, zināšanas par dzīvnieku populācijām, medību tehnika un sabiedrības attieksme. Taču pats pamats tika likts jau Latvijas valsts pirmajās desmitgadēs – laikā, kad medības no vēsturiskas zemes īpašnieka privilēģijas pārtapa par likumos noteiktu un valsts uzraudzītu saimniecības nozari.
Kad galvu saspiež kā riekstu un kad izdveš dīvainas skaņas. “Šauj garām!” #344 epizode
👉 Abonē 5 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 5 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūlija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
< />
