Pulsar Axion termālais monoklis sevi jau pagājušajā gadā pierādīja kā piemērotu aktīvam medniekam, kam sanāk bieži kustēties un… nejauši pārgūst monokli pāri torņa palodzei. Asas emocijas piedzīvotas, lai gan kritiens beidzās labi, bez nevienas skrambas. Šoreiz testam saņēmu ierīces jaunāko brāli – Pulsar Axion XQ30 Pro.
Vētra, lietus? Tas nekas!
Nākamais rīts pēc lielās nakts vētras jūlija beigās. Pagalms piebērts ar zariem, nieka desmit metrus no mašīnas ceļam pāri nogāzies koks, tam visam pa vidu ūdens straumes teju līdz potītēm un vēl nerimstošs lietus. Par spīti laikapstākļiem dienas plāns ir ļoti optimistisks – vispirms no veikala Ieskaties.lv paņemt testam jauno Axion un jau vakarpusē braukt uz mežu. Vizuāli ierīce ne ar ko īpaši neatšķiras no iepriekš testētā modeļa. Tā ir pavisam neliela, ietilpst plaukstā, ar visu siksniņu un bateriju sver vien 314 gramus. Izturīgs magnija sakausējuma korpuss ar gumijas iestrādnēm, lai ierīce rokā neslīdētu. Sānos ir plaukstas siksniņa, ko var pieāķēt ierīces labajā vai kreisajā pusē. Tajā ir iestrādāts arī magnēts, kas pietur priekšējās lēcas vāciņu, kad tas ir atvērts. Tas ir ērti un pārdomāti, jo vāciņš netirinās un nejauši nenonāk priekšā lēcai. Kā jau ierasts, divi grozāmie gredzeni – pie acs tuvākais regulē dioptriju, bet tālākais attēla fokusu.
Pretēji cerībām un laika prognozei arī vakarā lietus nerimstas. Kombinācijā ar vēja brāzmām lietus brīžiem līst slīpi, un no samirkšanas necik neglābj pat tornis ar jumtu, tādēļ gaides medību plāns pārceļas uz nākamo vakaru un izlemjam pabraukāt pa platībām, pavērot apkārtni ar termokamerām. Jārēķinās gan, ka šādi mitri, dūmakaini apstākļi jebkurai termokamerai ir ļoti sarežģīti, jo izlīdzinās apkārtējās vides temperatūra, viss ir slapjš un vienāds. Gan Axion, gan citās divās mašīnā esošajās termokamerās attēls ir krietni mazāk kontrastains nekā parasti, kļūst grūtāk izšķirt kokus, krūmus, akmeņus un citus vēsos priekšmetus. Kad uz lauka vai izcirtumā parādās kāds silts objekts, tad gan viss ir skaidrs – samērīgā distancē monoklis to nekļūdīgi parāda un nav arī grūti noteikt dzīvnieka sugu. Par to parūpējas <25 milikelvinu siltumjutība (NETD). Vienīgi sliktos laikapstākļos, tikai aptuveni apjaušot apkārtējos nedzīvos objektus, kļūst grūtāk noteikt attālumu līdz dzīvniekam.
Ierīces korpuss ir ūdensdrošs ar IPX7 aizsardzību, tādēļ nav jāuztraucas, kāpjot ārā no mašīnas. Pastāvot lietū, ierīce visai ātri ir kļuvusi slapja, taču tas nekādi netraucē vērot apkārtni. Tā nu pirmā vakara fotomedījumu sarakstā varam likt zaķus, stirnas, āzīšus, jenotsuni, lapsu un dažus briežus.
Kareivīgais jenotsuns
Lietus nav mitējies visu nakti un rītu, taču vakarpuse beidzot ir saulaina. Gribas cerēt, ka dzīvnieki pēc tāda gāziena nāks atklātās vietās saulītē apžāvēties. Šoreiz drīkstam medīt jaunos, selektīvos stirnāžus, briežu teļus un rukšus. Testa ierīces, kā jau tas bieži notiek, ceļo no vienām rokām nākamajās, un uz šo vakaru Axion iedodu Namejam, ar kuru kopā medījam. Laiks beidzot ir sauss un arī monokļa attēls ir daudz labāks nekā iepriekšējā vakarā. Arī nedzīvie objekti, piemēram, siena ruļļi, ir skaidri saskatāmi, var redzēt temperatūras atšķirības starp ruļļa centru, kas ir uzsilis, un tā malām. Ierīcei ir mazais 384×288 pikseļu sensors, pateicoties tam, monoklis ir mazs un arī tā cena ietilpst budžeta klasē. Namejs aizbrauc uz to pašu torni, pie kura vēl pavisam nesen ar Pulsar Krypton uzliku izdevās nofilmēt ziņkārīgu āpsi. Tikmēr manā vakara plānā ietilpst paliels izcirtums, kurā var mēģināt sasaukt āžus ar svilpi, bet nedaudz vēlāk – labības lauks, kur varbūt varēs sastapt cūkas. Diemžēl izcirtums panākumus nenes, un arī labības laukā vējš sagriežas tik nejēdzīgi, ka visas cūkas, pat ja tādas te būtu bijušas, droši vien noostu mani pa gabalu. Krāmēju plinti somā, kāpju mašīnā un braucu pakaļ Namejam – viņam vakara noslēgums izrādījies interesantāks. Monoklī izdevies nofilmēt, kā jenotsuns, gaisu ošņādams, ziņkārīgi lavās klāt somai un uz šaušanas atbalsta noliktajam ierocim, kamēr mednieks pats ir pagājis nedaudz nost no mantām. Mazais dzīvnieciņš tipina šurp pa nokultu labības lauku, pārlien pāri mazam grāvītim, nostājas uz kantes un cilā degunu, juzdams svešu klātbūtni. Tad ierauga uz atbalsta uzlikto ieroci, drošā gaitā pienāk tam klāt, fiksi aposta atbalsta kājas un aizšmauc atpakaļ cauri grāvītim, bet ziņkārība taču neatlaiž! Vajag apstāties, pagriezties atpakaļ un paošņāt vēl – kas tad tas īsti bija? Monokļa attēlā var labi saskatīt grāvīša zāles stiebrus, starp tiem ieraudzīt jenotsuni, lai gan ar aci tas, visticamāk, nebūtu redzams. Tā kā dzīvnieks ir samērā tuvu, var izšķirt ķermeņa temperatūras atšķirības – seja, pakakle, ausu iekšpuse un acis ir siltākas nekā pārējais ķermenis.
Pamanīt krūmos to, ko citādi neredzētu
Nākamās dienas rītā apmaināmies ar termiķiem un Axion nonāk manā kabatā. Jā, tieši kabatā, jo monoklis ir tieši tik kompakts, lai tajā ietilptu un netraucētu pārvietoties. Ja kabatas ir pilnas, to var ielikt nelielajā pārnēsāšanas somiņā un somiņu iekarināt kaklā. Tiesa, ejot tā sitas pret vēderu, tādēļ gribētos, lai tās dizains būtu līdzīgs Pulsar Telos pārnēsāšanas somai – ar papildu siksnu, kas somu stiprina arī pie vidukļa.
Ap pieciem rītā iesēžos tornī nopļauta lauka vidū. Torni no vienas puses ieskauj krūmu puduris, daļēji bloķējot skatu uz aizmuguri. Ja nu gribēsies zināt, kas tur notiek, būs jākāpj lejā un jāiet riņķī pudurim lūkot. Kustība sākas vien ap pulksten astoņiem – pļavas otrā malā apmēram 150 metru attālumā no krūmiem izlec kaza un tai kā pielīmēts pakaļ lec jauns āzis. Radziņi pavisam tievi, ar trīs žuburiem katrā pusē, bet tas kavaliera pašpārliecinātību nemazina. Kazai, šķiet, jaunais brašulis ir pa prātam. Tā pat nemēģina mukt tālu prom, un pavisam drīz abi sāk ganīties ataugušajā zālītē. Monokļa virspusē sačamdu pirmo pie acs tuvāko pogu, kas ļauj filmēt un fotografēt. Filmējot labāk gan vispirms ierīci atbalstīt uz kāda statīva, lai video būtu stabils un nekratītos. Faili saglabājas ierīces iebūvētajā atmiņas kartē, kuras apjoms ir gana liels – 16 gigabaiti. Pēc tam tos var iegūt caur telefonu, lejupielādējot bezmaksas lietotni Stream Vision 2. Monoklī ieslēdz WiFi tīklu, ar telefonu pievienojas šim tīklam, ievadot paroli, un visi faili uzreiz ir redzami lietotnē. Turklāt, ja monoklis ir viens, bet mednieki tornī divi, šajā pašā lietotnē otrs mednieks var tiešraidē skatīties monoklī notiekošo. Tas gan strādās tikai tad, ja telefons un monoklis atrodas tuvu – tik tālu, cik savienojumu spēj uzturēt WiFi tīkls.
Šķiet, kaza ar āzi nolēmuši spēlēt paslēpes – te tie pazūd krūmos, te atkal parādās klajumā. Kamēr vēroju abus lēkātājus, nezin no kurienes 20 metrus no torņa pēkšņi ir uzradies vēl viens jauns āzis ar skaistiem, gariem otrajiem ragiem, taču ilgi uz pļavas tas neuzkavējas. Vēl pēc stundas rāpjos zemē no torņa, apeju riņķī pudurim un termiķī ievēroju, ka starp mani un mašīnu krūmos zib silts siluets. Ar aci to pamanīt uzreiz nevar, bet pēc ilgākas meklēšanas binoklī saprotu, ka tas ir vēl cits āzis. Uz galvas… kaut kas neliels ir. Nepaspēju to nopētīt, kā āzis pazūd un vairs neparādās.
Par uzlādi un jauno āzi
Viena no labākajām Axion īpašībām ir tā akumulatora izturība. Uzlāde nav ilga, un medīt var stundām ilgi, pat ierīci neizslēdzot saudzīgajā miega režīmā. Ieraduma dēļ ierīci lādēju, piespraužot tai vadu, taču ir otrs variants – izņemt tajā esošo APS3 bateriju un ievietot to īpašā lādēšanas paliktnī. Tajā var vienlaikus uzlādēt vairākas baterijas un pēc tam medībās tās vajadzības gadījumā nomainīt.
Esam atpakaļ mežā jau tās pašas dienas vakarā. Izsvilpoju vēl vienu izcirtumu, bet arī šoreiz bez panākumiem. Joprojām iekšēji dīda nemiers par rīta pusē redzēto āzi krūmos. Kas tas tāds bija? Nešķiet, ka tas būtu varējis mani noost vai pamanīt, bet kāpēc tad tik ātri pazuda? Nē, vajadzētu aizbraukt vēlreiz uz nopļauto pļavu un pavērot! Domāts – darīts. Iekārtojos tornī, bet pa pļavu turpina dancot vien tas pats trīsžuburu āzis ar savu kazu. Cerēto āzi ieraugu vien tad, kad iestājas dziļa krēsla. Tas lavās man aizmugurē pa krūmu pudura otru pusi. Pienāk apmēram 80 metru distancē, bet gaismas ir par maz, lai kārtīgi to izpētītu un pieņemtu lēmumu. Ir skaidrs, ka dzīvnieks ir jauns, ragi nedaudz īsāki par ausīm, bet drošas pārliecības nav, tādēļ ļauju tam doties prom. Pēc brīža tas pazūd tieši tajos pašos krūmos, kur redzēju to no rīta. Nedaudz palielinu attēlu termiķī, lai dzīvnieka aiziešanu starp krūmiem labāk varētu saskatīt. Tiesa, parasti to izmantoju ar sākotnējo attēla palielinājumu, kas šim modelim ir divas reizes. Ja nu ar to nepietiek, attēlu var palielināt līdz astoņām reizēm. Jārēķinās gan, ka līdz ar lielāku palielinājumu pakāpeniski pasliktinās attēla kvalitāte.
Trīs lietas labas lietas
Divarpus stundu laikā, kas atvēlētas miegam, monoklis tomēr ir paspējis uzlādēties. Ap puspieciem rītā ienāku nopļautajā pļava, un šoreiz plāns ir cits. Tornī nekāpšu, bet apsēdīšos torņa aizmugurē esošā krūmu pudura malā pie puspuvuša siena ruļļa. Laikam taču rullis te ir pamests speciāli un neviens to pat negrasās savākt, jo no tā jau dvako mitra pelējuma smaka. Vakar abas divas reizes āzītis būtu bijis saskatāms no šejienes. Vai trešā būs laimīgā? Nolieku ieroci uz atbalsta, ar termiķi vienu reizi nopētu pļavu un, kavējot laiku, atveru Facebook telefonā. Nepaspēju vēl apskatīt pirmos trīs ierakstus, kad ar acs kaktiņu sajūtu kustību kreisajā pusē. Kas to būtu domājis – nesteidzīgā gaitā, tomēr ar noteiktu mērķi manā virzienā soļo īstais, vakar jau divas reizes redzētais āzis. Nu jau ir pavisam tuvu! Jā, nudien, ragi īsāki par ausīm, stienīši bez žuburiem, gali nedaudz dīvaini saliekti uz aizmuguri, apakšā nelielas rozetes. Āzis 50 metros soļo man garām un ar nolaistu degunu sastingst pie manas iemītās taciņas. Kavēties nav laika. Sekundes divas vēlāk galva strauji paraujas gaisā, nāsis iepletušās, bet acis meklē svešinieku. Atskan šāviens, āzis palecas gaisā, noskrien pārdesmit metrus un nogāžas zālē.
Secinājumi
Lai arī sākumā uz Axion XQ30 Pro skatījos nedaudz skeptiski mazā sensora dēļ, lietojot medībās, tas sevi tomēr lieliski pierādījis. Attēla kvalitāti un novērošanas attālumu, protams, ir grūti salīdzināt ar lielo, masīvo Pulsar Merger, taču tas arī nav jādara – abas ierīces ir ļoti atšķirīgās cenu kategorijās. Axion galvenā priekšrocība ir tā svars un izmērs – nav daudz citu tikpat kompaktu monokļu. Arī tā cena, salīdzinot ar citām ierīcēm, ir nudien zema. Turklāt, runājot par vēsturi, kas atkārtojas, dažas nedēļas pēc šī testa kolēģim tumsā šis pats monoklis novēlās no medību torņa. Par laimi, arī šoreiz bez neviena bojājuma. Tādēļ, ja budžets nav liels un meklē nudien izturīgu, nelielu monokli, ar kuru varēs dzīvnieku saskatīt gan sausos, gan mitros laikapstākļos, Pulsar Axion XQ30 Pro noteikti būs īstā izvēle.
Specifikācijas
Sensora izšķirtspēja: 384×288 px
Pikseļu izmērs: 17 μm
NETD: < 25 mK
Objektīvs: F30 mm
Attēla palielinājums: 2–8 x
Maksimālais darbības attālums: 850 m
Ekrāna izšķirtspēja: 640x400 px
Plusi:
– Cena
– Ļoti kompakts, viegls
– Dzīvnieku var saskatīt un atpazīt arī lietū, mitrā laikā
Mīnusi:
– Mazs sensors
– Ierobežots darbības attālums
Lasi instrukciju un būs labi – Pulsar Krypton 2 FXG 50 termālās uzlikas tests
Abonē žurnālu Medības!
