Daudz un bieži ir runāts par to, ka ir jāizkopj medību tradīcijas, jāseko nerakstītajām medību ētikas normām. Bet kādas tad mums ir tās tradīcijas? Mums nav noteikta mednieka svētku izejamā apģērba, kā tas ir, piemēram, Polijā, kur medniekiem ir vienotas formas.
Mums neinteresē Svētā Huberta svētki un to izkopšana Rietumeiropas stilā ar svētku misi baznīcā, labdarības tirdziņu un kopā pasēdēšanu. Slovēnijā medniekam pienākas īpašās mednieka bēres, kas ir viens no iemesliem, kādēļ daudzi saglabā savas mednieka apliecības. Ja paprasīsi jebkuram mūsu medniekam, kādas tad mums ir tās medību tradīcijas, neko vairāk par skujas piespraušanu un cepures pacelšanu par godu sunim diez vai kāds pateiks. Piedevām vēl skuju par nomedīto dzīvnieku mēs lielākoties pasniedzam nepareizi.
Kādas tad mums ir tās medību ceremonijas un rituāli? Rodas jautājums – kas tad īsti tradīcija ir?
Pēc definīcijas tradīcija ir vēsturiski izveidojusies un no agrākām paaudzēm pārņemta paraža, un, manuprāt, tradīcijas un mednieka ētika ir tas, kas medības padara par īpašu ceremoniju ar svarīgu nozīmi, ar to arī tās atšķiras no vienkāršas rūpnieciskas zvēru nošaušanas.
Šoruden man bija iespēja viesoties mednieku kluba Vītiņi dzinējmedībās, un tajā brīdī es sapratu, cik viss ir atkarīgs no paša kluba un vietējo mednieku vērtībām. Mednieki ir tie, kas paši veido un izkopj savas tradīcijas, tām savijoties kopā ar mednieka ētikas normām. Un ar tradīcijām nav jāsaprot kaut kādas īpašas ceremonijas, bet tas ir attieksmes un darbību kopums pirms medībām, medību laikā un pēc medībām. Viesojoties pie Vītiņu medniekiem, pamanīju dažas lietas, kas pamazām sāk izaugt par mūsu pašu tradīcijām.
Pirmkārt, medību vadītājs Ainis Pujēns uz medībām bija ieradies kā uz svētkiem – īpašā medību apģērbā. Tas liecina par mednieku attieksmi pret medību procesu kopumā. Protams, nevar jau vienmēr pa mežu skraidīt baltā kreklā, bet attiecīgās situācijās un īpašos notikumos tas noteikti palīdzēs mainīt un uzlabot mednieka tēlu.
Otrkārt, klubs uz ceļa sācis izvietot brīdinājuma zīmes par to, ka šeit notiek medības. Šai zīmei ir tīri informatīva nozīme, lai garām braucošās mašīnas un cilvēki zinātu, ka šeit notiek kaut kāda darbība. Ir valstis, kur zīmju izvietošana uz ceļiem dzinējmedību laikā ir obligāta. Mums tādu prasību nav, bet šis brīvprātīgais solis ir cieņas izrādīšana pret apkārtējiem, domājot par savu un citu drošību.
Treškārt, patīkami pārsteidza kluba ātrā rīcība pēc tam, kad mastā tika ievainots aļņu teļš. Nereti ir būts kolektīvos, kur vīri negrib tērēt laiku jau tā īsajā rudens dienā, lai ievainoto dzīvnieku sameklētu, kas ir absolūtā pretrunā ar jebkuriem medību ētikas noteikumiem. Šoreiz bez kavēšanās blakus masts, kurā bija iegājis ievainotais dzīvnieks, tika aplenkts un dzinēji mastu izdzina. Un ne tikai dabūja rokā ievainoto dzīvnieku, bet arī nomedīja vēl vienu alni.
Šis stāsts ir par to, ka medību tradīciju un ētikas normu ievērošana ir mūsu pašu rokās. Mums nav jāseko kaut kādām dzelžainām vācu medību tradīcijām, bet reizumis pietiek ar svarīgiem ikdienas sīkumiem, lai medību procesu padarītu par īpašu un baudāmu. Tas gan nenozīmē, ka mēs nevaram no citām valstīm mācīties un viņu tradīcijas un ētikas normas piemērot mūsu vajadzībām. Apģērbs ne tikai medībās, bet arī ikdienā, piemēram, izejamās tematiskās žaketes ar ragu pogām, ētiska izturēšanās pret dzīvnieku, cieņpilna attieksme pret līdzcilvēkiem – tie ir pamati, ar ko mēs varam katrs sākt, lai uzlabotu mednieka tēlu.
Nu jau mēs vairs nevaram sacīt, ka mums ir nerakstītās medību ētikas normas, jo pašlaik jau šīs prasības ir apkopotas un uzliktas uz papīra. Protams, šis ētikas kodekss nav visiem saistošs, tomēr tās ir svarīgas vadlīnijas, kurām sekot.
