Avots šeit
Bieži vien internetā iespējams atrast patiesi vērtīgus un pārdomas rosinošus rakstus – arī par medībām, cilvēka attiecībām ar dzīvniekiem un to, kā šīs attiecības veidojušās laika gaitā. Kā mēdz teikt vēsturnieki, mums jāzina sava pagātne, lai saprastu tagadni un spētu veidot nākotni.
Bet kā medības izskatās tad, ja uz tām raugās nevis mednieks, bet sociālantropologs? Vai tās iespējams reducēt līdz vienam mirklim – šāvienam un dzīvnieka nomedīšanai? Un kā izskaidrot medību būtību cilvēkam, kurš pats nekad nav bijis medībās?
Par to savās pārdomās dalās cilvēka un dzīvnieku attiecību pētnieks, Roehamptonas Universitātes profesors Garijs Mārvins, kurš medības pētījis ne tikai teorētiski, bet arī dodoties līdzi medniekiem un iepazīstot viņu pasauli no iekšienes.
Terminu skaidrojums
Kind – veids, grupa vai kategorija, ko vieno noteiktas kopīgas pazīmes.
Kindred – radniecība, arī līdzība raksturā vai garīga tuvība.
Kindred spirit – cilvēks ar līdzīgu raksturu, domāšanu, uzskatiem vai pasaules uztveri; domubiedrs, radniecīga dvēsele.
Medības kā kultūras fenomens
Sociālantropologu Gariju Mārvinu interesē dažādās cilvēku un citu dzīvnieku attiecību formas, un viena no viņa pētījumu jomām daudzu gadu garumā bijušas medības.
Antropoloģijā plaši pētītas tradicionālās medību kultūras, to paražas, uzskati un vērtības, īpaši sabiedrībās, kurās medības ir būtisks iztikas avots. Taču daudz mazāka uzmanība pievērsta medībām mūsdienu sabiedrībā – to kultūrai, praksēm, vērtībām un tam, ko medības nozīmē pašiem medniekiem.
Kāpēc? Iespējams, tādēļ, ka medības mūsdienās ir pretrunīgi vērtēta tēma un reizēm tās ir vieglāk nosodīt vai aizstāvēt, nekā mēģināt patiesi izprast.
Mārvins nepretendē uz visaptverošu antropoloģisku medību analīzi. Viņa mērķis ir pievērst uzmanību tam, cik sarežģīti patiesībā ir izprast medību jēgu, un rosināt diskusiju par to, kā cilvēki, kuri pazīst medību pasauli no iekšienes, var palīdzēt to saprast tiem, kuri uz medībām raugās no malas.
Lai saprastu mednieku, jādodas viņam līdzi
Antropologu uzdevums ir izprast un interpretēt dažādas sociālās un kultūras pasaules. Viens no svarīgākajiem instrumentiem ir lauka darbs un tā dēvētais līdzdalīgais novērojums – pētnieks ne tikai vēro no malas, bet iesaistās pētāmās kopienas dzīvē un praksēs.
Tas nozīmē būt kopā ar cilvēkiem, piedalīties viņu ikdienā, klausīties, vērot un mēģināt saprast, kā viņi paši uztver savu pasauli.
Cilvēkiem, kuri dzīvo konkrētajā sociālajā un kultūras vidē, daudzas lietas šķiet pašsaprotamas. Taču cilvēkam no malas tās var būt pilnīgi svešas. Antropologa uzdevums ir šo pasauli izskaidrot, nesagrozot tās būtību un neuzspiežot tai savu iepriekš izveidoto priekšstatu.
Mednieku grupas, ar kurām strādāja Garijs Mārvins, ļāva viņam piedalīties medībās un skaidroja lietas, kas pašiem šķita pašsaprotamas. Savukārt viņa uzdevums bija šo pasauli mēģināt izskaidrot tālāk – arī cilvēkiem, kuri medības redz tikai kā izklaidi, kuras galvenais mērķis ir dzīvnieka nogalināšana.
Ko patiesībā nozīmē medīt?
Lai runātu par medībām, vispirms jāatbild uz šķietami vienkāršu jautājumu – ko vispār nozīmē medīt?
Amerikāņu antropologs Mets Kartmills savulaik norādījis, ka ne katra dzīvnieka nogalināšana ir medības. Veiksmīgas medības visbiežāk beidzas ar dzīvnieka nomedīšanu, taču tas vien nav pietiekami, lai kādu darbību sauktu par medībām. Nozīme ir tam, kāds dzīvnieks tiek medīts, kādā veidā tas notiek un kāds ir šīs darbības mērķis.
Tieši šeit sāk atklāties medību sarežģītība, rezultāts pats par sevi vēl neizskaidro procesu.
Pat valoda parāda, ka medības nav viena un tā pati darbība
To labi ilustrē angļu valoda, kur dažādiem medību veidiem tiek izmantoti atšķirīgi jēdzieni.
Hunting var apzīmēt medības vispārīgā nozīmē, tostarp dažādas medības ar suņiem.
Stalking apzīmē medījuma meklēšanu, izsekošanu un pielavīšanos tam.
Shooting Lielbritānijas medību kultūras kontekstā mēdz lietot, runājot, piemēram, par fazānu vai ūdensputnu medībām.
Fishing savukārt ir makšķerēšana, un angļu valodā tā tiek nodalīta no jēdziena hunting.
Šīs valodas nianses atspoguļo arī dažādas cilvēka un dzīvnieka attiecību formas. Medības nav viena vienveidīga nodarbe, tāpat kā nav viena universāla mednieka tipa. Atšķiras gan medību veidi, gan cilvēku motivācija, vērtības un attieksme pret medījumu.
Kāpēc cilvēks medī? Trīs atšķirīgas motivācijas
20. gadsimta septiņdesmitajos gados amerikāņu pētnieks Stīvens Kellerts veica plašu mednieku aptauju, pētot viņu uzskatus, attieksmi un vērtības. Viņš izdalīja trīs galvenās mednieku grupas. Lai gan kopš šī pētījuma pagājis ilgs laiks, šāds iedalījums joprojām ļauj labi ilustrēt dažādās motivācijas, kas cilvēkus ved medībās.
Pirmie ir utilitārie jeb gaļas mednieki. Viņiem būtisks ir medījuma praktiskais ieguvums, galvenokārt gaļas iegūšana.
Otrie ir doministiski jeb uz sportisko rezultātu orientēti mednieki. Viņiem svarīgs ir izaicinājums, savu prasmju apliecināšana un sasniegtais rezultāts, tostarp iegūtā trofeja.
Trešie ir uz dabu orientētie mednieki, kuri visaugstāk vērtē iespēju atrasties dabā un būt aktīvai tās procesu daļai.
Tomēr šos tipus nevajadzētu uztvert kā stingras kastītes, kurās iespējams ievietot katru mednieku. Drīzāk tās ir dažādas motivācijas, kas vienā cilvēkā var pārklāties un dažādās situācijās izpausties atšķirīgi.
Medības ir process, nevis tikai rezultāts
Strādājot kopā ar medniekiem, kuri sevi uzskata par ētiskiem medniekiem, Mārvins ievērojis kādu būtisku iezīmi – viņiem svarīgs ir ne tikai medību iznākums, bet arī tas, kā līdz tam nonāk.
Protams, mednieks cer uz veiksmīgu medību rezultātu. Taču šāviens ne vienmēr ir pats svarīgākais.
Būtiska ir visa pieredze līdz tam – atrašanās dabā, dzīvnieku un to atstāto pēdu meklēšana, vērošana, klausīšanās, gaidīšana, zināšanas par dzīvnieku uzvedību un spēja īstajā brīdī pieņemt lēmumu. Dažkārt arī lēmumu šāvienu neraidīt.
Tieši šis process veido medības. Šāviens ir tikai viens no iespējamajiem medību procesiem.
Labs piemērs ir Mārvina pieredze Bulgārijā. Četri mednieki četras dienas pavadīja medībās, kuru laikā tika nomedītas tikai divas slokas. No malas raugoties, kādam tas varētu šķist neveiksmīgs vai pat bezjēdzīgi pavadīts laiks. Taču pašiem medniekiem tā bija lieliska pieredze un emocijām bagātas dienas.
Ja vienīgais medību mērs būtu nomedīto dzīvnieku skaits, šādu pieredzi būtu grūti izskaidrot. Taču medniekam tā, visticamāk, nemaz nav jāizskaidro.
Medības ir vesels darbību, zināšanu, emociju un attiecību kopums – ar dzīvniekiem, ainavu, citiem medniekiem un pašu sevi.
Medības rada arī piederības sajūtu
Visbeidzot, medības nav tikai atsevišķs notikums, kas sākas ar iziešanu mežā un beidzas ar atgriešanos mājās. Tās ir daļa no daudz plašāka sociāla un kultūras tīkla.
Medības veido kopienas, tradīcijas un zināšanas, kas tiek nodotas tālāk. Tās saved kopā cilvēkus un rada piederības sajūtu – konkrētai vietai, cilvēku lokam, tradīcijai un noteiktam dzīvesveidam.
Kā rakstījis filozofs Rodžers Kings, mednieks nekad nav tikai anonīms procesa dalībnieks. Viņš ir konkrētas kultūras pārstāvis konkrētā laikā un vienlaikus arī daļa no šīs kultūras attīstības.
Un, iespējams, tieši te slēpjas viena no lielākajām problēmām diskusijās par medībām. Cilvēks no malas nereti redz vienu mirkli – šāvienu. Mednieks tajā pašā laikā redz visu, kas bijis pirms tā un kas sekos pēc tam. Lai saprastu medības, vispirms jāmēģina ieraudzīt arī šo pārējo stāsta daļu.
Garijs Mārvins (Garry Marvin), Cilvēka un dzīvnieku studiju profesors, Rihemptonas Universitāte, Londona.
Pameta sievu un aizgāja prom! Būs dati, būs medības! “Šauj garām!” #350 epizode
👉 Abonē 4 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 4 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības augusta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
