Janvāra vidū bija iespēja braukt pārbaudīt iepriekšējā dienā dzinējmedībās šautas briežu gotiņas asinspēdas. Viss norādīja uz to, ka iespēja atrast nebūs liela, bet tik un tā jāmēģina. Pa nakti uzsniguši vismaz pieci centimetri sniega. Pēc šāviena, labu gribēdami, mednieki pa pietiekami spēcīgās asinspēdām palaiduši laiku, kas nespēja ievainoto apturēt, bet aizdzina vēl tālāk. No rīta par pēdu sākumu liecināja tikai mastā iegājušā mednieka pēdas. Asinspēdas neredz, brieža pēdas – knapi. Ja pakasīja sniegā, tad atrada lielus sasalušus tumši sarkanu asiņu gabalus. Uz pēdām uzliku vācu medību terjera jaunkundzi Vitāru, kura vairākās sezonās atradusi gandrīz divus desmitus dzīvnieku. Bet viņas darba stils ir tāds, ka grūti saprast, kurš kuram pakaļ iet – es viņai vai viņa man. Līdz ar to meklēšana lēna, uzmanīga, šoreiz pavadā, jo netālu manīti vilki. Uzliekot suni uz pēdām, skaidrs, ka sniegs nav problēma, jo viņa ieguļas iemauktiņos un velk prom pa pēdām. Divās vietās mazliet sapinas, pēdas nojūk, jo daudz svaigu pēdu pa virsu. Ejot atpakaļ un parakājoties sniegā, atrodam asinis un ejam tālāk. Suns iet pārliecinoši, tādēļ kādu brīdi nepārbaudu, pa kādām pēdām ejam, bet tad vienā mirklī suns apstājas, skatās uz mani dīvaini, nevar pēdas atrast. Ar kolēģi sākam rakāties sniegā un, jā, atrodam mazu asiņu kripatiņu. Ejam tālāk, pēc gabaliņa atkal maza asinspilīte sniegā. Nogājuši pārsimt metrus, sākam skatīties! Tās asinis tādas gaišas… Izrādās, uz ledus savainota mazliet asiņo Vitāras ķepiņa. Padevušies ejam pa pēdām atpakaļ, bet nemiers dīda. Ejam, ejam, es ik pa laikam parakājos sniegā un vienā vietā atrodu ievainotā dzīvnieka asinis – tās daudz tumšākas par Vitāras un to ir daudz vairāk. Un tieši tajā vietā pēdas nogriežas pa kreisi, tur arī pirmajā piegājienā suns bija kļūdījies. Asinis ir, tādēļ ejam tālāk un meklējam. Šoreiz atkal jūtu – suns pārliecinoši velk. Acīmredzot suņa degunam tie pieci centimetri sniega netraucē.
Šķērsojam grāvi, ieejam jaunaudzē, un tur sākas problēmas. Laikam briedis, bēgot no laikas, sācis mest lokus, lai nojauktu pēdas. Un vienlaikus arī mums pēdas nojauc. Asinis sniegā atrast vairs nevaram, Vitāra arī paiet uz vienu pusi, uz otru. Nolemjam, ka jāmet miers.
Ne vienmēr izdodas atrast, bet meklēt jāiet noteikti. Vislabāk pēc tam, kad dzīvnieks aizgājis ar asisnspēdām, suni laist pēc kādas stundas vai divām. Bet vēl labāk tomēr piezvanīt medniekam, kuram ir apmācīts asinspēdu suns, un iet meklēt no rīta vai vēlāk vakarā. Pat tad, ja lijis vai snidzis, tas netraucēs pieredzējušam sunim atrast īstās pēdas.
Kad ej pa suņa atstātajām asinspēdām jeb Neskrieniet uzreiz pakaļ medījumam!
Medības ar Pielikumiem + e-izdevumi + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
