Pieminot Armandu Cirsi, kurš negaidīti devies uz citiem medību laukiem…
Izsakām visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem!
No arhīva: Ciršu dzimtas Goda kodekss
Armands Cirsis uzskata, ka Kaut Kas (varbūt Liktenis?) liek viņam – medniekam dzimtas ceturtajā paaudzē, izdarīt to, ko nav paguvuši senču ieročvīri – dot medījumam cieņu un ļaut dzīvot otru mūžu kā skaistai trofejai.
Vilks, mednis, stirna, antilopes, lūsis, mežakuilis, alnis, muflons un vēl, un vēl. Ko redzēt, ko aptaustīt, ko apbrīnot, par ko pasmaidīt – tāda zvēru, zvēriņu un putnu bagātība. Un stāsti, un bildes, un video – tik klausīties un skatīties! Kur tā ir? Ērgļos. Mājā, kur dzīvo īstens mednieks un dabas draugs Armands Cirsis, un viņa „Vizbuļos”, kas pamazām top par Medību pili skaistās Vidzemes augstienes vidū.
Pie Armanda dzīvokļa durvīm zvana pogas nav. Taču uz klauvējienu par ciemiņu klātesamību pavēsta skanīgs rējiens un vēl pirms saimnieka, sasveicināties jož putnu suns Grieta. Armands mūs iepazīstina, ka tā esot viņa meitas Simonas pirmais „medību ierocis”: „Simona mācās vidusskolas pēdējā klasē un patlaban gatavojas kārtot mednieka eksāmenus. Tādēļ tika pie dāvanas – lai iet kopā ar suni dabā, lai izjūt skaistumu un gan jau ar laiku tiks arī pie īsta ieroča.”
Mednieki un meža sargi
Armands saskaitījis, ka Ciršu dzimtā mednieku gaitas nupat sāk piektā paaudze. Iespējams, ka vecvectēvs Indriķis arī bijis mednieks, vismaz mežsargs gan, taču precīzi zināms par vectēvu Jāni – mednieku un virsmežsargu. Nākamajam kārta tētim Druvvaldim – arī mežsargam un medniekam. Tad viņa dēli mežsaimnieki un mednieki Armands un Andris. Tad topošie mežsaimnieki – Latvijas Lauksaimniecības Universitātes studenti un esošie mednieki Armanda dēls Uldis un krustmeita Karīna – brāļa Andra meita, Andra dēls Rolands un mednieks, taču jurists pēc profesijas, Armanda dēls Haralds un meita Simona, kura tēta vadībā patlaban apgūst medniekiem nepieciešamās zinības.
„Pirmās medību iemaņas manī no vectēva. Viņš bija lielisks mednieks. Diemžēl trofejas gan nav saglabājušās. Tādēļ es uzskatu, ka esmu tā kā deleģēts no visas dinastijas izdarīt viņu neizdarīto – krāt trofejas, gatavot izbāzeņus,” aizprātojas Armands.
Viņam trofeja ir katrs medījums. Pat, ja neizskatās vizuāli pievilcīgs, ar godu un cieņu jāizturoties pret katru zvēru.
Armands ar smaidu atceras, ka jau 1. klasē viņš vienīgais skolotājai atklājis savu interesi par meža lietām, kamēr visi citi puikas sapņojuši kļūt par kosmonautiem, Jurija Gagarina varoņdarba iedvesmoti: „Pieļauju, ka manī bija meža gēni, taču visvairāk iespaidoja ikdiena. Mēs dzīvojām Kalupē, kordona mājā. To pagājušā gadsimta 30. gados Latvijas valdība uzcēla manam vectēvam Jānim – mežsargam, lai viņa ģimenei būtu ērti sadzīves apstākļi. Šajā mājā, kas joprojām ir labi saglabāta, vēl dzīvo mani vecāki, un tur joprojām mēs pulcējamies visa Ciršu dzimta. Māja tagad gan ir Andra pārziņā, kurš strādā Dienvidlatgales mežsaimniecībā.”
No dzinējpuikas līdz medniekam
Vēl tādam puišelim esot, Armandam uzdāvināts pirmais medību rīks (nu gluži kā viņš savai Simonai tagad) – spaniels, ar kuru atļauts kopā doties mežā. Kalupes mežsargmājā gan vienmēr visi bijuši šķirnes suņi, taču savu spanielu viņš atcerēsies mūžam. Tādēļ arī varbūt vairāk it kā pats pie sevis Armands nosaka: „Manas dzīves sapnis. Spanielu es gribētu arī par savu pēdējo suni, ja izdosies.”
Bet sīlis nomedīts pa kluso. No tēva brāziens gan nav bijis kluss, jo šito trakumu – mežsarga puika aizgājis malumedībās. Kad nu tā mednieka dziņa nav mitējusies, tētis Armandu sācis ņemt līdzi medībās – par dzinēju: „Parādīja virzienu un ej. Tolaik nebija kā tagad, kad var dzīt arī paviršāk. Ja kaut ko neievēroju, aizskrēju uz priekšu, atstāju kādu pudurīti vai jaunaudzīti nepārbaudītu, ne tikai tēvs, arī citi mednieki mani sabāra. Dažkārt ar asarām acīs nācu mājās. Bet es ļoti, ļoti centos. Kad jau biju tāds padsmitnieks, piedalījos vilku medībās. Lai nebūtu bail, kāds no vecajiem medniekiem iedeva man 16. kalibra bisi un divas patronas ar pīļu skrotīm – ja redzot vilku, lai šauju gaisā. Ierocis gan bija, tomēr bailes tik un tā neatkāpās… Taču, manuprāt, dzinējos noteikti puikām ir jāiet. To saku no mūsu dzimtas pieredzes, jo tieši dzinēju laiks ir tas, kad tu pa īstam apjaut, ko nozīmē medības, sāc izprast dabu un faktiski arī norūdies.”
Sarunāšanās ar … vilkiem
Armandam joprojām esot neomulīgi vilku medībās, kaut gan nu jau daudzus gadus viņš ir viens no zinošākajiem vilku piegaudotājiem Latvijā: „Jā, es ar vilkiem sarunājos, bet man joprojām šo plēsēju balsis uzdzen šermuļus. Vilka kaucienā ir kaut kas tāds vārdos nepasakāms, un tu vari būt vienalga cik pieredzējis, pierast nevar. Tādēļ es neticu arī visiem tiem gudriniekiem, kuri lielās, ka mežā ne no kā nebaidās. Jā, varbūt šīs izjūtas nevar gluži par bailēm vārda tiešā nozīmē nosaukt, bet sasprindzinājums un pastiprināta uzmanība ir katram. Es, piemēram, klusi sēžot no rīta pie dīķa un gaidot pīles, dzirdu, ka gabaliņu no manis rosās pelīte.”
No vilku sarunām Armands vislabāk atšifrē vilcenes pamācības kucēniem. Šo gudro zvēru dzīvē ir jāvalda paklausībai, pretējā gadījumā bērni tiek kārtīgi iekaustīti. Piegaudošanas laikā mazie atsaucas, taču māte momentā saprot, ka tas nav īsts vilks un viņa pieskrien pie viena, otra, trešā, droši vien iekož, sapurina, taču beigās visu to bariņu apklusina. Piegaudotāja augstākā pilotāža ir vilku tēviņa pievilināšana. Armandam tas izdevies trīs reizes, pat aci pret aci ar vienu vilku satikušies kādu desmit soļu attālumā un medniekam nav bijis bises – Armands neesot iedomājies, ka vilks iznāks tieši uz sarunbiedru. Tomēr piegaudošanas laikā viņš pats gan nevienu kucēnu neesot nomedījis – žēl. Reizēm pat sirdsapziņa mokot, sak’, kā nodevējs… Kad vilks izaug, jā. Tādēļ arī mājās ir lepna, ar sudrabu novērtēta vilkāda, taču tā kritusi godīgā cīņā vilku medību sezonā, dziļos sniegos, ar karodziņu vilkšanu, pūlēm.
Namībijas eksotika
Hartebeest, Springbok, Impala, Steinbok, Kudu, Oryx antilopju izbāzeņi, Hartmann zebras āda, Kārpu cūkas nopietnie ilkņi, Muflona draudīgie ragi. Jā, diezgan neierasta lieta latvieša mājā, bet pasaule taču vairs nav neaizsniedzama. Arī Armands medījis Somijā, Karēlijā, Čehijā, Kaukāza kalnos, Namībijā un nu var lepoties ar skaistām trofejām: „Esmu nomedījis visus atļautos Latvijas faunas pārstāvjus un mani kaut kā vairs nevilina ne dzinējmedības, ne gaide. Pēdējā laikā bieži bisi pat nomainu pret fotoaparātu. Taču gribas jau redzēt, kā medības organizē citās valstīs, komunicēt ar medniekiem, gūt ceļojuma iespaidus. Uz Āfriku braucu ar Latvijas Safari kluba atbalstu un jau pirmajā medību dienā zuda televīzijas filmās redzētais priekšstats – neviens mednieks tur nebrauc un no automašīnas dzīvnieku nemedī. Ir pēddzinis – vietējās cilts pārstāvis, tiek barā norādīts, kuru zvēru drīkst medīt, tad izsekošana, dažkārt stundām ilga gaidīšana un līdz trofejai nemaz tik viegli netiek. Kas būtiski – Āfrikā viesmedniekam, kad dzīvnieks kritis, nav jādara nekas. Nekavējoties nostrādā visaugstākā līmeņa serviss, tostarp pat medījuma mielasta sagatavošanā.”
Karaliskais medījums
Armands smej, ja varētu dabūt atļauju no dabasmātes, viņš mājā lolotu dzīvu lūsi: „Nu patīk man viņi. Tas ir vienīgais runcis, ko es būtu ar mieru turēt mājās. Diemžēl šādu ēverģēlību neļauj ne likums, ne daba, kaut gan lūsis un ūdrs ir vienīgie piejaucējamie dzīvnieki. Savulaik Ilmārs Tīrmanis mēģināja sadraudzēties ar vilku – publicēja pat Vilkija piedzīvojumus. Taču man jau no vectēva laikiem bija iestāstīts, ka vilku pieradināt nevar un es arī Ilmāru brīdināju. Jā, pēc kāda gada laikam sākās problēmas. Ir jau arī teiciens: „Baro vilku kā gribi, vienmēr uz mežu skatās”. Bet lūsis! Skaistulis. Karalisks dzīvnieks, karaliska trofeja. Esmu mežā vērojis, kā viņš pārvietojas, tādā graciozā baletdejotāja riksī. Nomedīt lūsi arī nav vienkārši. Esmu dzirdējis, kā šie lielie kaķi riesto. Man reizēm jautā, ja vilku var piegaudot, varbūt lūsi var pieņaudēt. Atsmeju, ka vienīgi ar baldriāniem, bet tad daudz vajadzēs.”
Divi lūši jau gan Armanda mājā ir, bet tādi klusi: izbāzeņi. Dīvāna atzveltni grezno arī krāšņa āda un tās īpašnieks lūsis bijis milzenis – 28 kilogramus smags. Āda un galvaskauss vērtēšanai vēl nav iesniegts, bet izskatās, ka uz zelta medaļu velk.
Medību muzejs
„Laiks ātri skrien. Nevaru visu iespēt,” nopūšas Armands, taču pamazām iecere par medību muzeja veidošanu materializējas. Trofeju ir milzums. Tādēļ medību mājā „Vizbuļos” tiek pamazām labiekārtota piebūve, kur jau izvietota lielākā daļa Namībijas antilopju izbāzeņu, un mūsu dižmedījumi – alnis un mežakuilis.
„Kā īsti nosaukt šo nodarbošanos? Zvēra otrā dzīve. Saglabāšana, cieņa,” aizprātojas Armands: „Taču nedrīkst izmest nevienu trofeju. Man citi mednieki saka, nu, ko tādus niecīgus stirnāža radziņus ņemt, jāmet prom. Tā nedrīkst, ja tu, mednieks, esi to zvēriņu nošāvis, tad proties arī ievērot ētikas normas, cieņu pret dzīvnieku, pateicies, ka tev uzsmaidīja veiksme. Man ir ļoti laba sadarbība ar taksidermistiem, tādēļ kolekcijā varu lepoties ar ļoti kvalitatīviem izbāzeņiem. Patlaban Dabas muzejā apstrādā āpsi. Vēl vajag bebru, raķeli arī nav izdevies nomedīt.”
Armands savulaik nomedījis arī kādu pavisam netradicionālu dzīvnieku pasaules pārstāvi un smej, ka var pretendēt uz medību stāstu – proti, pamatīgu kuili parastā kūtiņā. Izpalīdzējis paziņam, kam bijis jālikvidē ganāmpulka ciltstēvs – zvērs, kas zvērs, piedevām nikns un neprognozējams. Žēl, ka toreiz ilkņus aizmirsis paņemt – būtu savdabīga trofeja.
Šāviens nav galvenais
Uz jautājumu, kas medībās ir galvenais, Armands atbild filozofiski: „Šāviens nav galvenais. Pats galvenais ir pielavīties, apskatīties, nopriecāties. Ir bijis tā, ka es esmu piegājis dzīvniekam gluži klāt, taču uzlicis bisi plecā un aizgājis. Taču līdz šādam mirklim laikam nonāk līdz ar gadiem, kad nav vairs tā adrenalīna, tā satraukuma – tūlīt, tūlīt būs medījums.”
Armanda medību vietas ir Ērgļu apkārtnē, kur viņš piedalās gan kolektīvajās, gan individuālajās gaides medībās. Zvēru pietiekot, jo mednieki tos gan saudzē, gan ziemā piebaro. Lielāka sērga patlaban lapsas, jenoti, bebri. Armands domā, ka daļēji šie postītāji savairojušies tāpēc, ka vairs neiepērk ādas. Savulaik, studiju gados, viena lapsāda maksājusi tik, cik bijusi mēneša stipendija – pie desmit rubļiem un studentam ar mednieka prasmēm tāda nauda nākusi kā prieks. Tagad, ja ir laiks, ādas var aizvest izģērēt un paglabāt kā trofejas. Ja laika nav, šo vērtību vienkārši norok un tas nu vairs neatbilst nekādām vēsturiskām medību tradīcijām. Kaut gan Armands uzskata, ka mednieku domāšana arī ir mainījusies: „Vairs daudzi nenāk medībās tikai gaļas dēļ. Nāk relaksēties dabā, priecāties par zvēriem. Protams, nozīme jau ir gaļas gabaliņam, kas taču ir īsta delikatese. Tāpat arvien biežāk pienācīgs gods tiek atdots nošautajam zvēram, veiksmīgajam medniekam. Un paslavēts viņa palīgs – suns.”
Jā, kinoloģija – šis ir vēl viens no Armanda īpašajiem darbiem un viņš pamatoti lepojas, ka Latvijas Mednieku kinoloģiskajā apvienībā reģistrētie suņi ir izcili mednieka palīgi: „Mēs vispār nepārojam suņus, kam nav zināmi ciltsraksti vairākās pakāpēs. Tā ir bijis un tā es turpinu. Par pierādījumu man kalpo Rīgas Mednieku un makšķernieku biedrības suņu radurakstu grāmata, kurā pirmais ieraksts izdarīts 1898. gadā – pointera ciltskoks četrās paaudzēs.”
Šo unikālo liecību, tāpat kā priekšsēdētāja amatu apvienībā, Armands mantojis, nomainot mūžībā aizgājušo pieredzes bagāto kinologu Mintautu Kalniņu.
Armandam sāp, ka sabiedrībā sākusi vērsties plašumā negatīva tendence: strīdi starp zemniekiem un medniekiem, starp dabas draugiem un medniekiem. Jau gandrīz valdošais ir uzskats, ka vienīgais vainīgais ir mednieks: mežacūkas uzrok tīrumu, kāpēc mednieks nenosargāja, aļņi nograuž priedītes, kāpēc mednieks tos nenošāva, bebri nopludina mežus, kāpēc mednieks tos neizķēra un tā tālāk.
„Mēs visi mežā esam ciemiņi un esam ienākuši zvēra mājā. Tātad mums arī jāizturas kā ciemiņiem. Mednieki un mežsargi šo likumu ievēro un būtu labi, ja to ievērotu katrs,” sakot šos vārdus, Armanda balsī ieskanas tāda ciemiņa lepnums, jo viņš paaudzēs mantoto ceļu turpina godam. Jo tas ir Ciršu dzimtas Goda kodekss – vecvectēva, vectēva, tēva un brāļa izkoptās mežsargu un mednieku dinastijas neatņemamās vērtības, ko turpinās meitas un dēli.
129 lāči un saudzējamie šakāļi! Kā sevi pasargāt mežā? “Šauj garām!” #220 epizode
Medības ar Pielikumiem + e-izdevumi + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
