Ar ko sākas kādas personas medību gaitas? 80% cilvēku atbildēs, ka ar ģimenes pieredzi. Tēvs, vectēvs, brālis vai kāds attālāks radinieks stāstījis medību stāstus, ņēmis līdzi uz medībām, ļāvis palīdzēt meža darbos, varbūt iedevis bisi paturēt. Viss ir ļoti vienkārši. Tomēr daļa cilvēku, kas pieaugot kļuvuši par medniekiem, ar medībām nekad un nekādi nav bijuši saistīti. Viņu dzīves gaitas var būt ļoti dažādas, tomēr viņus visus vieno spēcīgs medību instinkts, kas visbiežāk ir apjaušams jau agrā bērnībā.
Šad tad nākas domāt, kā gan tā gadījās, ka esmu tur, kur esmu. Nereti atmiņā ataust agras bērnības notikumi, kas kā mozaīkas gabaliņi papildina kopējo ainu. Viens no tiem bija pilnībā piemirsies un pēkšņi izpeldēja no aizmirstības tik spilgts, it kā tas būtu noticis vakar.
Toreiz man bija kādi desmit vienpadsmit gadi. Mēs dzīvojām Liepājas dienvidrietumu rajonā, pašā jūras krastā. Visi rajona bērni gāja spēlēties vai peldēties uz Pakaviņām. Tā sauc pakavveida dīķi pie Dienvidu fortiem – Krievijas cara Nikolaja II laikā būvēto krasta nocietinājumu daļas.
Toreiz, bērnībā, tas likās desmit kilometrus tālu, tomēr gājiens ar citiem pagalma bērniem uz Pakaviņām bija gluži ierasta lieta. Nabaga mūsu vecāki! Tagad ikdienā mēroju šo ceļu, pastaigājoties ar suņiem, un patiesībā tur ir tikai kādi pāris kilometri no vecās mājas.
Dienā, ko pavisam negaidot atcerējos, kopā ar veco suni aizgāju pastaigāties pa piekrastes mežu vēl drusku tālāk. Un starp krūmiem atradu svaigu brieža ādu. Tas bija rudenī, un acīmredzot kāds bija to tur pametis. Tagad es zinu, ka tā ir pilsētas teritorija, jo briežāda bija nomesta pie Liepājas dienvidu kapiem. Vai pie vainas bija malumednieks, kurš nomedījis briedi neatļautā vietā, vai vienkārši kāds savu likumīgi iegūto briedi bija nodīrājis mājās vai garāžā un izmetis ādu, man nav zināms.
Ko darītu desmitgadīga meitene, ieraugot kaut ko tādu? Droši vien lielākā daļa skrietu prom un pēc tam raudātu vai sūdzētos mammai. Es nolēmu to ādu aizvilkt mājās. Vēl pārbaudīju, vai tā nesmird, paraustīju, vai vilna nekrīt ārā. Bija taču kaut kāda doma… Man vajadzēja gandrīz visu dienu, lai atgrieztos mājās ar savu trofeju. Atceros, kādas sutas man sadeva mamma par to, ka tik ilgi biju prom, bet es dabūju brieža ādu! Tā bija sasodīti smaga, taču es to atvilku. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā bija tieši brieža āda, jo tā aizņēma vairāk nekā trešdaļu mūsu sešus kvadrātmetrus lielās lodžijas.
Un ko es ar to ādu izdarīju? Iesālīju. Kaut kur kādā ceļotāju vai Dzīvnieku pasaules raidījumā biju dzirdējusi, ka tā dara mednieki. Protams, tā sabojājās, jo sāls nebija pietiekami daudz, un mamma izmeta manu dārgumu ārā.
Tagad atceros, ka vēl ilgi domāju, kur lai sadabū vēl kādu ādu, jo sapratu, ka man tā ļoti patika. Interesanti, ko padomāja mana mamma toreiz? Vai viņai tas likās kā pirmais meitas tālākā likteņa vēstnesis? Domājot par ceļu, kas mani atveda uz medībām, tā tiešām šķiet. Līdzīgi kā tās peles, ko ķēru mājās ar rokām, vai putni, kuriem ierīkoju lamatas no veca čemodāna.
Ko pagatavot no medījumu kažokādām? Iesaka ražotnes Carolina Kmit vadītājs
Par to, kādēļ esam mednieki. “Šauj garām!” #40 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
