Tur, kur saules stari pirmie pieskaras Latvijas pakalniem, kur katrā ielejā debesis atmirdz ezeru dzidrajos spoguļos, bet egļu mežos patvērumu rod varenākie aļņu buļļi, savās mednieka gaitās nu jau 63 gadus dodas Jānis Brils – bezgala gaišs un dzīvesprieka pilns kungs, kurš savu dzīvi veltījis tam, lai Dagdas novada Andrupenē augtu labība un mājlopi, būtu mežs un tajā – zinoši un prasmīgi mednieki. Jānim Brila kungam jau 83, taču, neskatoties uz to, pīles viņam rudeņos krīt ar pirmo šāvienu.
Pirmie zaķi aizbēg
Vaicāts, kā kļuvis par mednieku, viņš atklāj, ka pirmo reizi medībās devies, kad vēl mācījies septiņgadīgajā skolā.
“Mums kaimiņos dzīvoja trīs brāļi, Stikuti uzvārdā. Viņi manā dzimtajā apkaimē bija teju vienīgie mednieki. Mūsu māja bija pie ezera, un viņi brauca pīles medīt. Arī es vienmēr tur biju klāt. Redzot manu interesi, viņi ziemā pat man iedeva bisi, lai zaķus pavaktējot. Ar zaķiem man gan neveicās. Pirmo reizi sēdēju šķūnī meža malā. Tolaik tur zaķu bija ļoti daudz. Nakts gaiša – mēnesnīca. Pamanu vienu garausi uz ceļa, tad otru, tie nāca sienu ēst. Lāgā nevarēju bises graudu saskatīt un nolēmu pieiet tuvāk, lai mēness apspīd arī bises stobru. Zaķi, protams, mani pamanīja un aizbēga.
Tolaik, manā jaunībā, bija arī ļoti daudz mežirbju un rubeņu. Tā nu devos šos putnus patramdīt… Iztraucēti šie putni nolidoja metrus 200–300 un atkal apsēdās. Varēja mēģināt pieiet šāviena attālumā vēlreiz. Mums reljefs ļoti paugurains un iespēju pielavīties medījumam daudz vairāk nekā līdzenumā.
Tītaru mednieks
Taču rubeņu medībās gadījās arī pārpratumi. Mēs, trīs brālēni, ķēdē gājām pa purvu. Jau piegājām pie purva malas, kur sākās lauks. Tur ganījās tītari. Interesanti, ka mazie tītarēni bija ļoti līdzīgi rubeņiem. Mēs ar vienu brālēnu bijām sagājuši kopā un spriedām, ka vajadzētu putnēnus parādīt trešajam. Nez ko viņš darīs? Tikko tā nospriedām, atskanēja šāviens un viens putnēns palika uz vietas. Sākām saukt, lai vairs nešauj, un aizbēgām. Kopš tā laika šo brālēnu tā arī dēvējām par tītaru mednieku.
Pirmajai bisei atlicina no stipendijas
Jau mācījos Lauksaimniecības akadēmijā, bet bises savas man vēl nebija. Kā jau lielākā daļa studentu piestrādāju dažādos darbos, piemēram, vagonus krāvu. No stipendijām un nopelnītās naudiņas atlicināju vienmēr kādu mazumiņu, līdz varēju iegādāties savu pirmo bisi un iestājos medniekos. Toreiz bija modē audzēt lopbarības kāpostus. Kas tur bija zaķu, jo šos kāpostus tikai ziemā veda uz fermām no lauka!” atceras Brila kungs.
Protams, arī vēlāk neizpalika pīļu un rubeņu medības. Rubeņus vislabāk esot meklēt purvainās vietās starp retākām priedītēm, kur aug zilenes. Īpaši jaunajiem putniem viegli pieiet skrošu bises šāviena attālumā. Māsa gan Jānim aizrādījusi, lai tos melnos labāk nenesot, jo tie neesot tik garšīgi kā mežirbes.
Kuilim par frizieri
“Pirmais dižmedījums man bija aļņu bullis. Ragi tika novērtēti ar sudraba medaļu, taču taisnības labad jāteic, ka es nebiju pirmais, kurš uz šo dzīvnieku raidīja šāvienu. Tās bija dzinējmedības, un alnis jau nāca savainots. Atlika tikai sagaidīt uz pārejas,” stāsta Jānis Brils.
“Nu un, protams, mežacūkas! To te bija bariem un vēl mazliet. Sovhoza pirmajos gados jau nekādas kartupeļu noliktavas nebija – kartupeļus glabāja uz lauka stirpās. Mežacūkām tas bija liels kārums. Brīnos, kā tām izdevās salauzt sasalušo stirpas virskārtu, lai tiktu pie kartupeļiem! Virs kartupeļiem klāja salmus un tad pamatīgu zemes kārtu.
Tolaik jau biju padomju saimniecības Andrupene vadītājs un kopā ar citiem medniekiem labprāt braucu šīs stirpas sargāt. Sniegotās naktis gaišas. Dažkārt piebrauc ar automašīnu un redzi, ka viss lauks raibs, cik daudz cūku. Mednieki nostājas, un viens dodas padzīt cūkas mednieku virzienā. Atceros, reiz pašam gadījās iet dzīt. Viens no kuiļiem nezin kāpēc negribēja doties uz mednieku pusi, bet ieslīpi steidzās projām. Mēģināju nokļūt viņam priekšā. Lai vieglāk padzīt, man kabatā bija vecākas patronas ar sestā numura skrotīm. Dikti smalka munīcija priekš kuiļa… Abi skrienam, un vienā mirklī sapratu, ka tūlīt abi satiksimies, tāpēc vilku viņa virzienā ar tām pašām skrotīm… Pēc šāviena viņš tomēr pagriezās. Gāju skatīties, vai ir kāds asiņu piliens, taču nekā, vien sniegs no vietas nosēts ar kuiļa sariem. Biju pamatīgi izmanījis viņa frizūru!”
Priekšnieks un mednieks – zinošs visos jautājumos
Nevienam nav jāpierāda, ka tur, kur savulaik vadītājs pats bijis mednieks, arī medniecība uzplauka. Tā bija arī padomju saimniecībā Andrupene.
“Būsim atklāti! Padomju laikos katram atsevišķam cilvēkam iespēju nebija pārāk daudz, piemēram, transporta ziņā. Man kā vadītājam bija iespēja braukt ar dienesta auto. Paskatījāmies laukus un pie reizes arī pēdas, un mums, medniekiem, rūpju bija mazāk, bija labs priekšstats, kas kurā laukā notiek. Mans uzdevums bija izaudzēt ražu, saglabāt to. Un medniecība bija veids, kā šo procesu sekmēt.
Tāpat, būdams mednieks, es izstaigāju tos laukus, kuros kā vadītājs diezin vai būtu kāju spēris, tikai no automašīnas vien paskatījies. To, kas kurā laukā notiek, es zināju pat labāk par saimniecības agronomiem, bez lielīšanās! Un tad sapulcē man bija ko teikt – kur nav novākts vai aparts,” atklāj pieredzējušais mednieks.
Uz lāčiem Krievijā
Brila kungam bijusi iespēja izmēģināt arī lāču medības Vologdas apgabalā Krievijā. Tiesa, lāča trofejas viņam tā arī nav, jo medībām bijis atvēlēts pārāk maz laika. Trīs draugi – saimniecību vadītāji – bija devušies četru dienu izbraukumā uz Totjmas pilsētiņu. Ceļu vietā tikai rises, gar malām tālruņa līnijas stabi. Lielākajai daļai stabu pusotra metra augstumā tāda kā figūra veidota. Izrādās, ziemā, kad daudz sniega, zaķi nākuši grauzt antiseptizēto koksni. Kāpēc, tam gan nav izskaidrojuma. Esot bijuši gadījumi, kad stabu nograuž pavisam. Laikam tāpēc tagad šos stabus liek uz betona pāļiem…
“Mūs pārsteidza arī Ļeņina piemineklis pie partijas komitejas ēkas pilsētiņas centrā. Taču postaments pilnībā ieaudzis nātrēs un nezālēs. Ļeņineklim galva vien ārā. Pie mums, Latvijā, tas būtu kas neiedomājams!” atceras Brila kungs. “Bet medībās varējām doties tikai divas naktis. Auzu lauki bija izbradāti, mežā varēja dzirdēt trokšņus, spārnos cēlās iztraucētie putni, taču neviens ķepainis uz lauka tā arī neiznāca. Pat kokos slēpņus ierīkojām, taču nekā.”
MEDĪBAS + PIELIKUMI = 6 žurnāli + 2 pielikumi
Korupcija vai tomēr ne?
Vaicāts, kurš medību veids patīk vislabāk, Jānis Brils atklāj, ka tās ir caunu un jenotu medības ar somu-karēļu laikām. Šīs medības ir ne tikai interesantas, bet arī deva iespēju iegūt vērtīgas kažokādas, kas padomju laikos ļāva paveikt teju neticamas lietas…
“Šodien to noteikti dēvētu par lielu korupciju! Taču saimniecībā vajadzību bija vairāk, nekā piešķīra no attiecīgajiem fondiem. Bija liels cūkkopības komplekss, kuram parasti pietrūka spēkbarības, celtniekiem trūka būvmateriālu, trūka minerālmēslu. Kāds tam sakars ar kažokādām? Ādas pats biju iemanījies arī izģērēt. Nekā pārāk sarežģīta tur nebija. Tā nu aizbraucu pie augstākas priekšniecības un teicu, ka līdz kvartāla beigām manām desmit tūkstoš cūkām pietrūkst spēkbarības, tās pietiek vien piecām sešām dienām. Priekšniecība raksta rīkojumu piešķirt 50 tonnas. Gāju tālāk pie meitenēm, kas jau izraksta konkrētus norīkojumus. Ja meitenei ap kaklu aplika pāris caunādiņas vai jenota ādiņu, kas tolaik bija modē, viņai nebija problēmu uzvilkt piecnieka priekšā arī vieninieku… Un man cūku ēdināšanas problēma patiešām bija atrisināta…
Taču visvairāk šīs ādiņas noderēja, kad braucu uz Novgorodu, uz minerālmēslu rūpnīcu. Iepazinos ar direktoru, viņš mani uzaicināja pie sevis uz mājām. Kad sāku runāt par iespēju saņemt minerālmēslus, sākās atrunas. Bet, kad lietā tika liktas medījumu ādas, iznākums bija man izdevīgs. Braucām ar automašīnām pakaļ paši. Rūpnīca sūtīja arī vagonos iekrautus minerālmēslus, kuru vienīgā problēma bija ieplīsis iesaiņojums…”
Caunu medībās Jānis visbiežāk devies ar skrošu bisi. Tiesa, lai nesabojātu ādiņu, šāvienu jācenšas raidīt tieši galvā.
“Caunas meklēju gan kokos, gan žagaru kaudzēs, zem purvā augošu bērziņu saknēm. Kur mājo vāveres, tur bieži var atrast arī caunas. Suns sēd pie koka un rej. Kad pamanu caunu, piesitu pie stumbra, un viņa uzskrej galotnē un skatās, kas iztraucējis. Tad uzmanīgi atkāpjos, līdz redzu medījumu un izdaru šāvienu. Pirmās caunas, atceros, sabojāju, jo šāvu tiešā tēmējumā. Vēlāk iemanījos raidīt šāvienu galvā tajā mirklī, kad pati cauna vēl ir aiz stumbra,” skaidro mednieks.
Pīles. Pīles! Pīles…
Andrupenes apkaimē, tāpat kā citviet Latgalē, ir ļoti daudz ezeriņu un dīķīšu. Tāpēc vienas no iecienītākajām medībām, protams, ir tieši pīļu medības.
“Mums bija tradīcija, kad mēs, brālēni, sabraucām un devāmies uz mums labi zināmiem ezeriņiem medībās. Ezeriņu krasti aizauguši un vietām slīkšņaini. Man parasti patika doties pīļu medībās ar slēpēm – platajām mednieku slēpēm. Tā varēja viegli šķērsot slīkšņainās vietas, kur citādi pārvietoties nebija iespējams. Tajos akačos parasti bija daudz pīļu. Pārējie brauca ar laivu un gaidīja, kad es pīles pacelšu spārnos. Taču vienā reizē viņiem nekas netrāpījās, savukārt es nomedīju sešas pīles. Toreiz bijām trīs brālēni un es. Vakarā viņi steidzās uz Rīgu, pat uz vakariņām nepalika. Katram pa divām pīlēm mašīnā ieliku. Vecākais brālēns priecājās – nu ir labi, sadalījām brālīgi – katram pa divām. Tikai aizbraukuši uz Rīgu viņi attapās, ka es paliku bez pīlēm. Vēlāk mēs bieži lietojām teicienu sadalīsim brālīgi un smējāmies.
Protams, gadījās visādi, reiz samisējās gājiens pāri slīkšņai un no slēpēm iekritu šķidros dubļos. Nekādi nevarēju pieķerties zālēm. Pasviedu bisi tālāk un kūlos uz priekšu. Kad šķita, ka zāles cini jau varēs sasniegt, pamanīju saritinājušos čūsku, kura tur sildījās. Labi, ka rāpulis ātri aizbēga.
Kādā citā reizē ciemos no Anglijas atbrauca māsīcas meita ar vīru, kurš, starp citu, īsts angļu lords. Gājām pīlēs. Viņš mazliet pa priekšu, es nopakaļus. Viņš šauj dupletiem, bet netrāpa, savukārt man todien šaušana veicās. Plūcām medījumu, un prasīju, kā pīles medī Anglijā. Stāstīja, ka esot savi dīķi, kur tad arī medījot. Tomēr, kad medījums iegūts, plūkšanu uzticot citiem. Pīles man labi krita, bet ar mežacūkām gan sanāca arī pūdeļi, kad bija kauns,” stāsta Jānis Brils.
Ar auto kurbuli pret mežacūku
Garajā mednieka mūžā Jānis Brils piedzīvojis daudz neparastu, brīžiem pat neticamu mirkļu. Kavējoties atmiņās, tie ļauj atkal un atkal piedzīvot satraucošus brīžus.
“Toreiz uz Latviju no Karēlijas bija atbraukuši četri kolhozu priekšsēdētāji pieredzes apmaiņā. Divus aizsūtīja uz Dobeles rajonu, divus pie manis uz Andrupeni. Pirmajā dienā izrādīju fermas, darbnīcas, otrajā viņi piedalījās ražošanas sapulcē. Trešajā dienā aplūkojām ādu ģērēšanas cehu Ļeņina kolhozā un vīna darītavu padomju saimniecībā Sauleskalns. Ceturtā diena viņiem pēdējā. Paaicināju kaimiņu kolhoza priekšsēdētāju, arī lielu mednieku, pieteicu Ezerniekos restorānā galdiņu un krietni pasēdējām. Tā kā Vologdā ar lāču medībām neveicās, viesiem ieminējāmies par iespēju doties lāču medībās uz Karēliju. Ciemiņi stāstīja, ka lāču daudz, speciāli pie meža iesēšot auzas. Vēlāk patiešām zvanīja, ka auzas iesētas un varēšot braukt medībās.
Viesi vaicāja, kā mums ar mežakuiļu medībām, kas esot vienas no bīstamākajām, tūlīt aiz tīģeru medībām. Smējāmies, ka kuiļi ir sīkums, mēs viņus kā saulespuķu sēkliņas graužam. Vakarā vedu viesus uz naktsmājām. Bija dziļa, dziļa ziema. Pie Andiņu fermas bija ielikta kukurūzas skābbarību. Kuiļi bija iemācījušies iet tur vakariņās. Gar ceļa malām lieli vaļņi. Bet ceļa vidū mežacūku bars. Stūrēju tieši barā iekšā. Rukši pāri valnim un skrien uz fermas pusi, bet viens šķita iekritis dziļākā bedrē, kas zem sniega nav redzama. Mašīnā nav nekā, pat lāpstas ne. Bet bija kurbulis. Paķēru to un zvēlu vienreiz kuilim, tad otru reizi. Viņš pagriezās un metās man virsū. Trešais zvēliens bija izšķirošais. Kuiļa galva nokrita man uz kājām. Man paveicās. Karēļi stāvēja ceļa malā mazliet bāli… Tad nu mēs trīs uzvalkos un kurpēs stibījām ruksi mašīnā. Kuilis bija 130 kilogramu svarā. Nodīrājām, sadalījām, un katrs no viesiem mājās aizveda pa pakaļciskai.
Pēc gada man bija iespēja braukt uz Karēliju. Tajās saimniecībās, kur bija tie priekšnieki, mūs neaizveda. Taču citviet stāstīja, kā Latvijā kuiļus medījot, – mūsu piedzīvojums bija aizgājis tautās. Tiesa, pārveidots, kur karēļu kolhozu priekšnieki esot vietējā kolhoza priekšsēdētājam dzīvību glābuši. Bet es tikai smīnēju, jo zināju, kā bija patiesībā…” atceras Brila kungs.
Alnis ceļas kājās
Neparastu situāciju viņš savulaik piedzīvojis arī aļņu medībās:
“Izvietoja medniekus, un sākās dzīšana. Starp retām priedītēm pamanīju alni. Attālums apmēram 70 metru. Kaimiņu medniekam alnis vēl tālāk. Izšāvu, un alnis sabruka. Nopriecājos. Masts beidzās, piegāju pie buļļa. Dūrējs ar sprogainu vilnu. Pakustināju medījumu, viņš nekustējās. Sanāca citi mednieki, mežsargs, kurš ieskatījies noteica, ka alnis vēl skatoties! Paņēmu bisi, ieliku vecāku patronu piešaut. Šāviens tāds švaks sanāca, lode tikai ādu pārsita, pat prapis redzams. Alnis pēkšņi pielēca kājās un metās skriet uz biezām eglītēm. Tikai vēlāk viņu izdevās nomedīt. Atklājās, ka biju trāpījis pie galvas, pie raga. Viņu kontuzēja, tāpēc dzīvnieks nokrita,” stāsta Jānis Brils.
Kā medīt nelimitētās stirnas, par termo uzlikām un peldēšanos. “Šauj garām!” #127 epizode
