Līgatnē Jānis Rupmejs dzīvo jau vairāk nekā pusgadsimtu un ir mednieks. Vairāk nekā trīsdesmit gadus nostrādājis Gaujas Nacionālajā parkā (GNP) un kopā ar citiem entuziastiem, tajā skaitā leģendāro GNP pirmo direktoru Gunāru Skribu, rūpējies par to, lai mēs, mednieki, šobrīd staltbriežus varētu medīt visā Latvijā. Rupmeja kungs ir pārliecināts, ka dabas aizsardzība ir viens no svarīgākajiem mūsu sabiedrības uzdevumiem, turklāt mednieks ir viens no būtiskākajiem šīs jomas posmiem, jo nedrīkst šauri orientēties tikai uz kādas atsevišķas sugas sargāšanu, nevērtējot situāciju kopumā. Īstam medniekam ir jābūt sirds mīlestībai pret meža dzīvniekiem un tādai pašai mīlestībai pret dabu kopumā.
Kuras ir svarīgākās lietas jūsu dzīvē?
Es neesmu izcils mednieks, bet vienkāršs lauku puika. Tāpēc visaugstāk vērtēju godīgumu un atbildību. Man ļoti patīk kāds dzejolis, kas savulaik bija publicēts žurnāla MMD pirmajā numurā:
“Es mežā ieeju kā svētnīcā pie bikts
Un domās runāju ar kokiem salnas skartiem.
Man matos sidrabs jau, es esmu bijis labs un slikts,
Bet vienmēr padevīgs šiem jūtu sārtiem,
No meža nāku apskaidrots.”
Vai tā nav ideālā situācija, kurā mežs brīnumainā veidā dziedē mūsu dvēseli un miesu?
Protams, mēs no meža mājās ikreiz atgriežamies pavisam citi cilvēki, tieši tāpēc mednieks ir arī manā dvēselē. Tu vari būt zemnieks, arājs, tu vari būt ārsts, dzejnieks. Bet, kad tu atnāc uz mežu, vēro, kā dzied putni, kā šalko vējš egļu galotnēs, tu atpūties.
Ir cilvēki, kuriem pirmkārt svarīgs ir medījums, jā, medniekam tas ir svarīgi. Bet man vērtīga šķiet tā atpūta mežā, kas ļauj izkļūt no ikdienas virpuļa. Sadzirdēt, kā dzied putni, kā šalko vējš egļu galotnēs.
Mežā viss ir īsts un patiess, un tikai paša zināšanu trūkums reizēm liedz saprast to, ko mežs mums atklāj. Ir teiciens – ir ne tikai jāpaskatās, lai redzētu, bet ir arī jāsaprot, ko tu redzi! Nepietiek, ka redzi egli vai zaķi, jāsaprot kopsakarības.
Kāpēc izvēlējāties savu dzīvi saistīt ar mežu?
Konkrētas atbildes nav. Tā vienkārši iekārtojās. Mani vecāki bija lauksaimnieki. Vietā, kur uzaugu, lielu un dziļu mežu apkārt nebija. Savu mūžu nekad tā īsti neesmu plānojis un gaisa pilis cēlis. Esmu vienkārši dzīves ritenī ieskrējis un traucies uz priekšu.
Bija kaimiņi, kuri medīja. Iespējams, sākums meklējams tur. Tūlīt pēc kara, man varēja būt gadi septiņi, ieraudzīju trīs aļņus, kuri pie mājas bija atnākuši pa olnīcu (ganu ceļš. – Aut.). Lieli, baltām kājām, un es esot sācis raudāt – man bija bail! Tad mans vectēvs teica: “Re, te ir tie dzīvnieki, kas iet pāri pār Daugavu, un te ir viņu ceļš!” Mana bērnība aizritēja Jēkabpils apkaimē, esmu dzimis Biržos.
Var būt, ja apkārt būtu bijušie lieli meži un izvēli vajadzētu izdarīt šodien, es noteikti savu dzīvi saistītu tikai ar mežu. Bet toreiz iekārtojās citādi. Devos mācīties uz Rīgu, atradu savu mūža mīlestību, nebija kur dzīvot, taču bija izdevība strādāt Siguldā, kur jaunajiem speciālistiem un jaunajām ģimenēm deva dzīvokli. Tolaik strādāju Rīgas rajona remontceltniecības pārvaldē.
Taču vēlāk mana dzīve un mežs kļuva nesaraujami. Mežs man kļuvis par otrajām mājām. Tas ir mans aicinājums. Tagad reizēm iesmeju: ja ko nezini, paprasi zaķim, briedim, meža ruksim vai vilkam, viņi izstāstīs, tikai jāmāk ieklausīties, ko tieši viņi saka.
Ilgus gadus esat strādāji Gaujas Nacionālajā parkā. Vai tur nokļuvāt nejauši?
Nosaukums Gaujas Nacionālais parks man asociējas ar kaut ko patiešām nacionālu – vietu, kurā vērsties ar īpašu mīlestību pret savu zemi. Bija pagājušā gadsimta 70. gadi, kad parku dibināja. Lasīju par to laikrakstos un arī klusībā vēlējos palīdzēt tā veidošanā. Sāku strādāt un pamazām ieņēmu arvien atbildīgākus amatus. Manā atbildībā bija palīgražošana – galdniecība un zāģētava. Kad bija pasūtījums parkam, šo pasūtījumu liku starp pirmajiem. Bija prieks, ka beidzot varu parkam ko palīdzēt.
Vēlāk mani uzaicināja strādāt tieši parkā. Bija 1976. gada 1. jūlijs, mana pirmā darba diena, kurā uzdeva vērot briežus voljērā. Eglē biju iekārtojis sēdekli un vēroju, gūstot arī pirmās atziņas par šiem dzīvniekiem un viņu uzvedību – kā aug telēni, kā viņus audzina briežu govis, kā nelielā platībā notiek buļļu cīņas.
Un tā GNP nostrādāju visu aktīvo darba mūžu. Biju biotehnikas inženieris. Manā atbildībā bija rūpes par dzīvniekiem un to piebarošanu.
Pēc zinātniskiem kanoniem šādos parkos nekāda dzīvnieku skaita regulēšana nenotiek. Bet! Latvijas apstākļi nebūt nav līdzīgi, piemēram, Jeloustonas Nacionālajam parkam ASV, kur milzu platības klātas mežiem, nav iedzīvotāju, nav attīstītas lauksaimniecības un mežsaimniecības. Latvijā situācija bija pavisam cita un dzīvnieku skats ir jāregulē. Tomēr vietējiem medniekiem, maigi izsakoties, palūdza no šīm platībām aiziet un viņu funkcijas uzņēmās GNP.
Kā ar briežu ieaudzēšanu GNP un tālāk izplatīšanu pa visu Latviju?
Mēs bijām vairāki jauni, spēcīgi GNP darbinieki, kas ar to nodarbojās desmit gadus. Gunārs Skriba, Māris Mitrēvics, Andrejs Krūmiņš, Ilmārs Limbēns, Mārtiņš Rode, Uldis Saulītis, Auseklis Zīverts un es. Braucām uz Kurzemi. Bija vairāk nekā trīsdesmit ekspedīcijas, kuru laikā ķērām dzīvus briežus, imobilizējām viņus ar speciālu šim mērķim domātu Komarova lodi ar medikamentu, kas tika izstrādāta Bjalovežā. Imobilizācijai izmantoja mazkalibra ieroci. Uz katras patronas bija uzrakstīs numurs un medikamenta deva, jo katram dzīvniekam vajadzēja izvēlēties devu atbilstoši tā svaram.
Tas bija interesants, taču ļoti smags darbs – atrast dzīvnieku mežā agrās rīta vai vēlās vakara stundās. Nebija jau toreiz ne modernu saziņas, ne pārvietošanās līdzekļu. Bija pašu kājas, rokas, bobiki (GAZ-69 vai UAZ apvidus auto. – Aut.) vai GAZ-66 (paaugstinātas caurgājības kravas auto. – Aut.). Nebija tāda ekipējuma, kāds ir mūsdienās, tajā skaitā medību apģērbi, kas piemēroti aukstam laikam. Toties bija entuziasms un dabas mīlestība. Bija jātrāpa noteiktos ķermeņa rajonos un jāļauj līdzeklim iedarboties. Patrona bija mazjaudas un spēja pārsist tikai ādu, lai ļautu līdzeklim nokļūt dzīvnieka asinsritē. Līdzeklis neiedarbojās uz sirdsdarbību vai elpošanu, dzīvnieks uz četrdesmit minūtēm līdz stundai zaudēja spēju pārvietoties. Šajā laikā briedis bija jāsameklē, jāaizsien viņam acis ar lakatu, lai dzīvnieks neuztrauktos. Tad sekoja dzīvnieka uzvedības novērošana, vēlāk ar pinekļiem jāsasien kājas un uz rokām saudzīgi jāiznes no meža līdz transportlīdzeklim. Dzīvnieku nedrīkst valstīt, lai nesavainotu viņa iekšējos orgānus. Likām uz segām un vilkām, izmantojām cilvēku nesamās nestuves. Ko tik nedarījām, lai viss izdotos! Piekļūt briedim droša šāviena attālumā nav viegli. Brieži ir ļoti uzmanīgi, atceras katru sīkumu, seko katrai kustībai. Teorijā viss ir vienkārši, bet praksē ļoti sarežģīti.
Parasti briežus gūstījām pēc medību sezonas beigām – februārī un martā. Braucām uz Ugāli, Pilteni, Cīravu, vēlāk Vilci. Uz GNP atvedām 98 dzīvus briežus.
Un kas tālāk?
Veidojām lielus briežu dārzus. Viens no pirmajiem bija aploks Raiskuma mežniecībā. Iežogojām četrus hektārus. Interesanti, ka aploks jāveido tā, lai neveidotos asi stūri, lai briežiem skrienot nebūtu iespējas žogā ietriekties. Piecu gadu laikā iežogojām pāri par 600 hektāriem lielu platību, tajā skaitā Līgatnes apkārtnē. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi, un, ja teicām, ka tas ir Gaujas Nacionālajam parkam, bija liela pretimnākšana.
Kad brieži bija atvesti uz GNP, protams, bija jārūpējas par barību – siens, kartupeļi, lai ir pieejams ūdens. Tad pamazām laidām tos brīvībā. Atceros, pirmajā reizē izlaidām vienpadsmit dzīvniekus.
Kopumā imobilizējām un pārvietojām 270 briežus. Dzīvnieki tika vesti uz Daugavpili, Mazsalacu, citām Vidzemes un Zemgales vietām, arī Igauniju, Sāmsalu. Lai tos varētu transportēt tālāk, dzīvnieki voljēros parka teritorijā arī bija jāsagūsta. Tas bija mans pienākums. Bija jābūvē kastes transportēšanai, dzīvnieki jāaiztransportē līdz novietnei, jo jāsagatavo pārvešanai vismaz seši dzīvnieki – tik varēja ievietot automašīnas kravaskastē, un imobilizēt briežus voljērā arī nemaz nav tik vienkārši. To nevar paveikt vienā dienā.
Tika darīts ļoti svētīgs darbs, un ar šo es patiešām ļoti lepojos – ka varēju strādāt kopā ar šādiem cilvēkiem Gaujas Nacionālajā parkā un arī esmu devis nelielu pienesumu Latvijas dabai. Vienlaikus mēs veicām arī zinātnisko darbu – tika mērīts un svērts, analizēts, pētīts vecums. Šodien uzliek GPS raidītāju un no rīta par pētāmā dzīvnieka nakts gaitām visu uzzina datorā. Tad mēs likām uz briežiem radioraidītājus, kas, starp citu, bija jāpasūta no Maskavas, un dzīvnieka atrašanās vietu noteicām ar speciālām antenām. Taču arī tā varēja iegūt ziņas par dzīvnieka dzīvi, paradumiem. Līdzīgus pētījumus veicām arī ar aļņiem. Imobilizējām, uzlikām kaklasiksnu, ausī krotāliju ar atzīmētu tālruņa numuru. Mednieki vienu no Siguldas apkārtnē iezīmētajiem aļņiem nomedīja Pērnavā Igaunijā. Vēl citu Olainē. Arī tas deva vērtīgas zināšanas. Ņēmām arī no mežacūkām asinis un pētījām sastāvu. Latvijā, piemēram, ir divas grupas, kuru asinssastāvs atšķiras. Šobrīd ir lielisks pētījums par vilkiem un lūšiem, ko veic mežzinātnes institūtā Silava. Par katru ir zināmi pat viņa raduraksti un izcelšanās, kā klājas populācijām kopumā.
Kā parkā atgriezās mednieki?
Sākoties pārmaiņu laikiem, bija nepieciešams dzīvnieku skaitu parkā regulēt. Radās doma, ka platības nepieciešams atdot medniekiem, kuri dzīvo GNP teritorijā. Saaicinājām mežziņus, viņi labāk pazina vietējos medniekus, un parks palīdzēja veidot mednieku kolektīvus.
Protams, pirmajā laikā bija arī neizpratne, ka briežiem jāļauj iedzīvoties un nevar medīt pirmo, ko ierauga. Medniekam, pirms nospiest sprūda mēlīti, ir jābūt ļoti zinošam. Ir jānovērtē dzīvnieks, jāizprot situācija, varbūt vēl pāris gadus konkrētais dzīvnieks ir jāsaudzē. Jebkura medījamo dzīvnieku populācija ir jākopj, medniekam ir jābūt saimniekam, turklāt ilgtermiņā.
Briežu gadījumā ļoti rūpīgi jāsargā arī riesta vietas. Jo briedis atnāk un zina, kur būs mīla, un viņš šo vietu iezīmē. Un to zina arī govis.
Dabas aizsardzība Gaujas Nacionālajā parkā un medības. Vai tās var pastāvēt līdztekus?
Katrai lietai ir savas robežas, un katram ir arī sava taisnība. Ir sava taisnība zaļajiem, taču nevajag pārkāpt saprāta robežas un to, kas ir citviet pasaulē, par katru cenu ieviest pie mums.
Piemēram, sloku medības. Tagad pavasaros sloku medības ir aizliegtas, bet nav zināms, vai šis liegums sloku skaitu ir pavairojis. Rudenī sloku medības ir atļautas, bet tās praktiski nemedī.
Tad jau tiem pašiem zaļajiem vajadzētu uztraukties, ka zāģē kokus, pļauj zāli, vispār – kāpēc tiek kāpts uz zāles, arī tā ir dzīva, tai, iespējams, arī sāp! Nevajag aiziet galējībās! Esam izmainījuši vidi, kurā dzīvojam, un, ja mednieki neregulēs dzīvnieku skaitu, būs viens vai otrs grāvis. Mednieks sensenos laikos gādāja ēdienu un apģērbu. Tomēr dzīvnieki neizzuda, jo mednieks nebija asinskārs radījums, kas nogalina par katru cenu nogalināšanas dēļ! Protams, arī mūsdienās ir atsevišķi indivīdi, kas nav mednieka vārda cienīgi.
Un kā ar ārzemniekiem, kuri brauc medībās uz Latviju?
Esmu redzējis, kā viņi atdod godu nomedītajam dzīvniekam – uzliek egles zariņu. Man bija pārsteigums, ka vācu mednieks izvilka savu piezīmju grāmatiņu un tajā saglabāja dzīvnieka asiņu pili. Arī tā ir sava veida goda izrādīšana, tās ir atmiņas. Tā dara ne tikai ārzemnieki, arī Latvijas mednieki tā dara, un tā ir mednieka cienīga rīcība.
Bija atbraukuši mednieki no Ķelnes. Kāda medniece raidīja piecus šāvienus. Aizgāju skatīties, viņa raud. Kāpēc? Viņai nācies raidīt piecus šāvienus, lai dzīvnieku nogalinātu, jo pirmo viņa raidījusi neprecīzi. Arī precīzs pirmais šāviens ir mednieka goda lieta.
Savukārt, ja kāds teic, ka ne reizi nav aizšāvis garām, visticamāk, ir par maz trenējies… Jo visi esam tikai cilvēki. Un vēl, kāds vecs mednieks reiz retoriski jautāja: “Jāni, vai tu redzēji dzīvnieku, ko šāvi?” Pirms nospiest ieroča sprūda mēlīti, medījums ir labi jānovērtē. Kamēr tas nav izdarīts, nav ko aiztikt attiecīgās ieroča pogas.
Kā vēl var izrādīt godu medījumam?
Vēl viens no goda izrādīšanas veidiem – pašam veikt nomedītā dzīvnieka pirmapstrādi. Turklāt izdarīt to pareizi, lai būtu saglabāta gan trofeja, gan pareizi sadalīta gaļa, no kuras var pagatavot daudz garšīgu ēdienu, ne tikai kotletes… Esmu pārliecinājies, cik tas svarīgi. Nomedīju vilku, saņēmu zelta medaļu par galvaskausu, bet nesaņēmu medaļu par ādu. Tieši nepareizas nodīrāšanas dēļ. Ir vajadzīgs kāds, kurš to ierāda, kurš pasaka, ka dari nepareizi, pirms vēl esi sācis griezt. Ar attēlu grāmatā var nepietikt. Un nazis nav pildspalva!
Un šādu nianšu ir ļoti daudz. Piemēram, kāds mednieks man ierādīja, kā pareizi sadalīt stirnu. Īpaši vasarā, kad dzīvnieks ātri uzpūšas. Nepieciešams aizsiet barības vadu… Pretējā gadījumā spiediens var notašķīt ar kuņģa saturu visu liemeni.
Goda izrādīšana medījumam ir tas, kā bieži vien Latvijas medniekiem pietrūkst. Pret medījumu jāizturas ar cieņu, nevis bildējoties jāliek uz medījuma kāja… Es šādu šāvēju par mednieku nesauktu. Es, piemēram, instinktīvi jūtu, kurš dzīvnieks ir medījams, bet kurš jāsaudzē.
Ar ko sākt, lai iepazītu medījamos dzīvniekus?
Ir jāiet uz mežu, sākumā bez ieroča, un jāvēro. Jāiepazīst dzīvnieku dzīves ritms un savstarpējie meža dzīves likumi. Tik vienkārši. Jāsaprot, kāpēc dzīvnieks rīkojās tieši tā. Tas ir aizraujoši. Tikko piedzimušo stirnu kazlēnu vai briežu teļu māte atstāj vienu. Viņam nav smaržas, un viņš ir drošībā.
Vai zinājāt, ka sāls laizītava visefektīvāk darbojas tad, ja tā novietota uz āderu krustpunkta? Uz šādām vietām dzīvnieki nāk apmainīties ar informāciju. Nezinu kāpēc, taču tas darbojas. Kā apslēpt savu smaržu, lai dzīvnieks tevi nepamanītu? Samaliet kafijas dzirnaviņās ķimenes, uzkaisiet uz apģērba un ejiet dabā. Ķimeņu asais aromāts nomāks jūsu smaržu, un dzīvniekam varēs piekļūt daudz tuvāk. Mežacūkas, starp citu, ļoti labprāt uzturas ķimeņu laikā, tāpat kā brieži. Un galu galā arī cilvēkam ķimeņu smarža ir patīkama!
Ko vēlētu visiem medniekiem?
Visiem vēlu nezaudēt spēju izprast dabu. Prasmīgi kopjot mežu un dzīvniekus, rodam dabas spēku sevī!
Lasi un abonē žurnālu Medības!
