Avots: Igaunijas Mednieku savienība
Aptuveni pirms mēneša Mehikormas iedzīvotājs pa sava mājokļa logu pamanīja ar kašķi sirgstošu lūšu mātīti ar diviem mazuļiem. Tagad tā atrasta beigta pamestā šķūnī.
Lai arī šķūnis bija pamests un nekas neliecināja, ka tiktu izmantots, tas atradās dzīvojamo māju tuvumā.
Vietējais mednieks Kaivo Kaljuvee norādīja, ka lūšu mātīte bijusi ļoti novārgusi un slimojusi ar kašķi. “Varam tikai minēt, kāds liktenis piemeklēja viņas mazuļus,” viņš piebilda.
Kašķis ir parazitāra saslimšana, ko izraisa ar neapbruņotu aci neredzama ērce Sarcoptes scabiei. Ar šo slimību ir viegli inficēties – visbiežāk tiešā kontaktā ar slimu dzīvnieku vai caur apkārtējo vidi. Ērces spēj izdzīvot bez saimnieka pat nedēļu.
Savvaļas dzīvniekiem ārstēšana pret kašķi netiek veikta, tāpēc slimības gaita atkarīga no organisma spējas pretoties. Visbiežāk smagi slimo jauni, novājināti, nepietiekami baroti vai jau iepriekš slimības skarti dzīvnieki.
Informācija par dzīvniekiem, kas atrasti nobeigušies no kašķa nobeigušos vai nomedīti ar kašķa slimības pazīmēm regulāri tiek reģistrēta gan Igaunijā, gan Latvijā un Lietuvā. Visbiežāk slimība tiek konstatēta jenotsuņiem un lapsām, taču pēdējos gados arvien biežāk tiek ziņots arī par inficētiem vilkiem, lūšiem, arī mežacūkām.
Slimības izplatīšanās notiek tiešā fiziskā kontaktā starp dzīvniekiem vai arī pa barības ķēdi – plēsēji var inficēties, apēdot slimu medījumu. Jenotsuņi un lapsas ir galvenie kašķa pārnēsātāji, un ir pierādīts, ka šie dzīvnieki bieži kļūst par lielo plēsēju upuriem.
Kašķa izplatība un tā negatīvā ietekme uz savvaļas dzīvnieku populācijām ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nepieciešams regulēt gan mazo, gan lielo plēsēju skaitu. Pārmērīgi augsta plēsēju blīvuma gadījumā slimība izplatās īpaši strauji, un to ierobežošana kļūst sarežģīta.
Kašķis (sarkoptoze) ir parazitāra infekcija, ko izraisa ādas ērces. Lai gan mājdzīvniekiem šo slimību var veiksmīgi ārstēt ar pretparazītu līdzekļiem, savvaļas dzīvniekiem tā lielākoties beidzas letāli – lēni un mokoši. Slimie dzīvnieki nepārtraukti kasās, bet smagos gadījumos pārtrauc ēst. Tas izraisa organisma novājināšanos, imunitātes zudumu un nāvi no sekundārām infekcijām, kas iekļūst organismā caur bojātu ādu, kad dzīvnieks kasās.
Visticamāk, arī šajā gadījumā lūšu mātīte nobeigusies vai nu no sekundāras infekcijas, vai organisma pilnīga izsīkuma.
Kā attīstās slimība?
✔ Izplatība. Tiešs kontakts ar inficētu dzīvnieku vai caur vidi (ērces spēj izdzīvot līdz nedēļai).
✔ Simptomi. Spēcīga nieze, ādas apsārtums, apmatojuma izkrišana, veidojas kreveles un brūces, dzīvnieks novārgst un mirst no izsīkuma vai sekundārām infekcijām.
✔ Kas slimo? Visbiežāk savvaļas plēsēji (lūši, lapsas, vilki), bet slimība var skart arī mājdzīvniekus un cilvēkus.
✔ Ārstēšana: Mājdzīvniekiem – iespējama ar pretparazītu līdzekļiem, savvaļas dzīvniekiem – ārstēšana netiek piemērota.
Slimi savvaļas dzīvnieki bieži zaudē bailes no cilvēka, kļūst apātiski, kustas gausi un galu galā nobeidzas no pilnīga organisma izsīkuma.
Vietas, kur briežu medības jāaizliedz, bet bebram jāmaksā par darbu! “Šauj garām!” #275 epizode
Žurnāla Medības marta numurā lasi par mednieku labajiem darbiem
