Latvijas savvaļā sastopams plēsējs, kuru neuzmanīgs vērotājs varētu noturēt par lapsu. Tas ir zeltainais šakālis (Canis aureus). Par šīs sugas klātbūtni Latvijā zināms jau kopš 2013. gada, kad Jelgavas pusē tika nomedīts pirmais šakālis. Tagad šos plēsējus Papē izdevies iemūžināt arī dabas fotogrāfam. Kā atšķirt šakāli no lapsas, un kādas pazīmes jāņem vērā, sastopot šo dzīvnieku savvaļā?
Latvijā sastopams jau vairāk nekā desmit gadus
Lai gan zeltainais šakālis Latvijas savvaļā sastopams jau vairāk nekā desmit gadus, šī plēsēja novērojumi joprojām piesaista uzmanību. Šoreiz šakāļus Papes apkaimē izdevies iemūžināt dabas fotogrāfam Edgaram Tropam. Papes apkārtne ar plašajiem niedrājiem, pļavām un mitrājiem ir piemērota dzīvesvieta šiem dzīvniekiem.
Pirmo reizi zeltainais šakālis Latvijā tika konstatēts 2013. gadā, kad Jelgavas pusē mednieks nomedīja šīs sugas pārstāvi. Kopš tā laika šakāļi novēroti un nomedīti arī citviet Latvijā, un pamazām šis plēsējs kļuvis par daļu no mūsu savvaļas faunas.
Zeltainais šakālis ir ļoti pielāgoties spējīgs plēsējs, kas veiksmīgi izmanto dažādus barības avotus un spēj apdzīvot atšķirīgas dzīvotnes. Tā ēdienkartē ietilpst grauzēji, putni un to olas, bezmugurkaulnieki, krituši dzīvnieki, kā arī augu valsts barība. Šakāļi sastopami gan piekrastes teritorijās un mitrājos, gan lauksaimniecības zemju tuvumā un citās atklātās ainavās.
Foto: Edgars Trops
Kā atšķirt šakāli no lapsas?
No pirmā acu uzmetiena zeltainais šakālis var atgādināt neparasti lielu lapsu. Tomēr abu sugu ārējā izskatā ir vairākas būtiskas atšķirības.
Pirmkārt, augums. Šakālis parasti ir lielāks un masīvāks par lapsu. Tā ķermenis ir robustāks, kājas – salīdzinoši garākas, bet kopējās proporcijas vairāk atgādina nelielu savvaļas suni.
Otrkārt, aste. Lapsai raksturīga gara, ļoti kupla aste, kas nereti ir viena no pamanāmākajām pazīmēm. Šakāļa aste ir īsāka un mazāk kupla, parasti ar tumšu galu.
Treškārt, apmatojums. Lapsai bieži ir izteikti rūsgans kažoks, savukārt šakāļa apmatojumā dominē pelēcīgi dzeltenbrūni toņi. Muguras daļa parasti ir tumšāka, jo apmatojumā mijas gaiši un tumši mati. Tomēr jāņem vērā, ka abu sugu kažoka krāsojums var atšķirties.
Ceturtkārt, galvas forma. Lapsai ir izteikti smails purns un proporcionāli lielas, smailas ausis. Šakālim galva ir platāka, purns – mazāk smails, bet ausis proporcionāli mazākas.
Visdrošāk šakāli atpazīt, vērtējot vairākas pazīmes kopā, nevis paļaujoties tikai uz kažoka krāsu vai dzīvnieka šķietamo lielumu.
Šakāļu skaits Latvijā pieaug
Par šakāļu nostiprināšanos Latvijas savvaļā liecina arī medību statistika. Kā iepriekš vēstīja portāls medibam.lv, 2025./2026. gada medību sezonā Latvijā tika nomedīti 43 zeltainie šakāļi. Salīdzinājumam – iepriekšējā sezonā tie bija 16 dzīvnieki.
Lai gan nomedīto dzīvnieku skaits pats par sevi neļauj precīzi noteikt populācijas lielumu, tas kopā ar novērojumiem un vairošanās gadījumiem apliecina, ka šakālis Latvijā vairs nav tikai nejaušs ieceļotājs.
Turklāt šā gada augusta nogalē uz Kuldīgas–Ventspils ceļa netālu no Vārves tika atrasta automašīnas notriekta šakāļu mātīte. Arī šajā gadījumā aculieciniekiem sākotnēji nebija skaidrs, vai redzētais dzīvnieks ir lapsa, suns vai kāds cits plēsējs.
Latvijā zeltainais šakālis ir nelimitēti medījams dzīvnieks, kura medību sezona ilgst no 15. jūlija līdz 31. martam. Medniekiem būtiski ir ne tikai zināt šīs sugas izplatību, bet arī prast to nekļūdīgi atpazīt.
Papes apkaimē tapušās fotogrāfijas ir vēl viens atgādinājums, ka Latvijas savvaļas dzīvnieku pasaule mainās. Plēsējs, par kuru pirms nedaudz vairāk nekā desmit gadiem zināja vien retais, nu sastopams arī mūsu piekrastes ainavā.
Kad atbrauks specvienība un sašņorēs. Par nākotni un zaļo teroru. Šauj garām #357
👉 Abonē 2 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 12 mēnešiem līdz 18. oktobrim ar tematiskajiem pielikumiem par izdevīgāku cenu.
Žurnāla Medības oktobra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
