Pavasara un vasaras pats sākums. Laiks, kad atlido gājputni, lai izperētu jauno putnu paaudzi. Mežā un arī urbānajā vidē dzimst savvaļas dzīvnieku mazuļi. Tie pamazām pieaug, kļūst drošāki un dodas iepazīt pasauli, vēl nezinot vai sastaptais cilvēks ir draugs vai tāds, no kura turēties pa gabalu. Arī cilvēks, pavasarīgu dziņu mudināts, dodas dabā, sastop nule dzimušo dzīvību un… nezināšanas dēļ izdara nepareizus secinājumus un, labas gribas vadīts, cenšas glābt no ligzdas izmesto putnēnu, pie zaru kaudzes mežā izmesto kucēnu vai zālē pamanīto vēl raibo stirnēnu…
Protams, rūpēties par dabu, par savvaļas dzīvniekiem ir mūsu pienākums. Un tomēr, pirms ķerties pie šī cēlā darba, ir vērts paskoloties, saprast, kādi procesi notiek dabā, kāda ir konkrētās putnu vai dzīvnieku sugas mazuļu ikdiena, lai no cēla glābēja pēkšņi nekļūtu par bērnu zagli!
Jā, vecāki dzīvnieku pasaulē sargā savus mazuļus, par viņiem rūpējas bieži vien vairāk nekā dažs labs cilvēks. Uztraucas, ja mazuļa nav tur, kur atstāts. Tikai to viņi bieži vien dara citādi nekā mēs, cilvēki.
Dzīvnieku mazuļu glābšanas epidēmija. Glābējs vai bērnu zaglis?
Lapsēns pie alas vai zaru kaudzes
Mazs, ziņkārīgs, vēl pārdrošs un ļoti līdzīgs mazam suņu bērnam. Tieši tāds ir lapsēns pavasarī, ko var pamanīt rotaļājāmies pie alas, zaru kaudzes vai reti izmantotas dārza mājiņas pamatiem. Un viņš nebūt nav pamests. Pieaugusī lapsa, visticamāk, ir devusies medībās, lai sagādātu mazajiem barību. Viņai tas viss jādara pašai, neviens viņai nepiešķirs bērnu kopšanas atvaļinājumu, pabalstu un iespēju barību nopirkt veikalā. Kamēr pieaugušie dzīvnieki ir medībās, bērni paliek vieni, rotaļājas savā starpā, vienkārši iepazīst pasauli. Un viņi nemaz nevēlas, lai tiktu glābti, jo zina, ka mamma atgriezīsies ar medījumu. Jā, varbūt tas nenotiks tik ātri, taču viņa atnāks. Tikmēr jāpaciešas.
Bet cilvēkam viņi tuvojas nevis tāpēc, ka lūgtu palīdzību, bet vienkārši tāpēc, ka ir ziņkārīgi! Viņus interesē viss jaunais, vēl neizpētītais! Un viņi vēl nav iemācījušies, ka no cilvēka ir jābaidās! Viņi vēl nezina, ka sastaptais radījums savas nezināšanas dēļ viņus uz visiem laikiem var aiznest no ierastās vides un brīvībai dzimušo var pārvērst par cietumnieku.
Pamestie stirnēni un zaķēni
Tikpat populāra kā mežā pamesto kucēnu – patiesībā lapsu mazuļu (kā jau suņu dzimtas dzīvnieku mazuļus arī tos sauc par kucēniem) – glābšana ir arī pamesto stirnēnu glābšana. Glābēji pat necenšas iedziļināties, kā noris šo dzīvnieku pirmie dzīves brīži. Ko dara stirnu mamma, kā sargā savus mazuļus.
Realitātē stirnēns piedzimst absolūti bez smaržas. Kamēr vēl tas nespēj ātri paskriet, tas mierīgi un nekustoties guļ tur, kur stirna to atstājusi, – visdrošākajā vietā. Raibais kažociņš ir daļa no maskēšanās, lai sauleszaķīšu spēle vēl labāk tam palīdzētu saplūst ar apkārtējo vidi un vienlaikus ļautu pasildīties.
Savukārt mātei pašai ir specifiska smarža, tāpēc viņa pie stirnēna pienāks tikai īsu brīdi, lai to pabarotu ar pienu. Tik vienkārši! Plēsējs mazo nespēj saost un saskatīt, ja tas nekustas! Un nav nekādu ļauno mednieku, kuri nomedījuši māti un mazo pametuši likteņa varā!
Ļoti līdzīgs stāsts ir arī par mazajiem zaķēniem! Tie mierīgi gulēs zaķenes izveidotajā ligzdā un nekustēsies! Un arī zaķu mammas blakus nebūs. Viņa būs kaut kur netālu, taču tāpat kā lielāka daļa citu savvaļas dzīvnieku mammu savu atrašanās vietu slēps, lai… pasargātu savus mazuļus!
Trīs izņēmumi
No Latvijā dzīvojošajiem zīdītājiem tikai trīs dzīvnieku mammas nekavēsies, lai no cilvēka pasargātu savus mazuļus. Tā ir lācene, alniene un mežacūka. Viņas darīs visu iespējamo, lai padzītu vai pārmācītu to, kurš nolēmis tuvoties viņas mazulim vai mazuļiem. Un šāda audzināšanas stunda potenciālajam glābējam var beigties arī letāli. Šo dzīvnieku mammas cilvēkā redz tikai un vienīgi bērnu zagli, kurš attiecīgi jāsoda!
Katram sava vieta!
Pieredzējušais mednieks, veterinārārsts un Pārtikas un veterinārā dienesta Ziemeļkurzemes pārvaldes vadītājs Ivars Koloda uzsver, ka ikvienam ir sava vieta. Un savvaļas dzīvniekiem tā ir savvaļa. Tās ir viņu mājas.
“Savvaļas dzīvnieku sagūstīšana nav PVD kompetencē, taču, tā kā šie dzīvnieki ir jātur atbilstošos apstākļos, notikumu virpulī tiekam ierauti arī mēs. Īpaši satrauc tieši mazo lapsēnu glābšanas operācijas šopavasar. Cilvēks priecājas, bet… vai tiešām lapsēns ir laimīgs, nokļūstot krātiņā?
Atceros, es bērnībā pieradināju žagatu. Putna gals bija bēdīgs, jo kaimiņš uzskatīja, ka tieši šī žagata zog viņa cālēnus… Un es viņu pilnībā saprotu. Ja tu uzņemies atbildību, tad pilnībā! Tāpat kā par suni vai kaķi.
Ja patiešām gribam kādu glābt, tad rūpējamies par to, lai mežā nepaliktu plēves maisiņi, auklas, dzīvniekiem nepiemērotas pārtikas atliekas. Atkritumus liekam konteinerā, nevis tam blakus, pa nakti neatstājam pagalmā suņu un kaķu barību, lai savvaļas dzīvniekiem tā nebūtu pieejama un neveidotos ieradums nākt meklēt barību cilvēku tuvumā. Tad arī nebūs jāuztraucas par lapsēniem, kuri pēkšņi izlien no dārza mājiņas apakšas… Un lapsēni pie zaru kaudzes meža vidū, visticamāk, ir mājās. Viņi turpat ir sadzimusi, jo ne vienmēr lapsas māja ir klasiska ala smilšainā uzkalniņā priežu meža vidū.
Ja nav skaidrs, kas un kā, pirms rīkoties, vērts pajautāt. Kaut vai pazīstamam medniekam. Viņš pateiks, tie ir lapsēni vai suņa mazuļi, un zinās, ko darīt konkrētajā situācijā. Visbiežākā atbilde būs nedarīt neko, neaiztikt un netraucēt!
Un vēl, kurš maksās par to dzīvnieku turēšanu, kurus atnesuši šādi glābēji? Jā, lielai daļai cilvēku dabā notiekošie procesi liekas nežēlīgi. Taču tāda ir realitāte, ka dabā vājākie un slimie iet bojā un kļūst par barību citiem dzīvniekiem. Tas ir normāls dabas process, kurā nav jāiejaucas! Protams, ja ir ievērota masveida dzīvnieku saslimšana vai bojāeja, par to gan jāziņo Pārtikas un veterinārajam dienestam.
Jāpalīdz ir tad, kad dzīvnieks ir cietis vai nokļuvis nelaimē. Piemēram, Talsos Lieldienu zaķis bija iekritis bedrē ar režģi pie daudzdzīvokļu mājām un netika paša spēkiem ārā. Bija jāizglābj un jāpalaiž brīvībā. Ja dzīvnieks ir fiziski traumēts, piemēram, to savainojis auto, ir jāizsauc pašvaldības dienesti, kas dzīvnieku noķers un aizvedīs pie veterinārārsta, kurš tad arī izvērtēs, ko darīt. Jā, reizēm nāksies pieņemt lēmumu dzīvnieku eitanazēt.”
Kas teikts normatīvajos aktos
Latvijā savvaļas dzīvnieku turēšanu nebrīvē regulē vairāki normatīvie akti, kuru mērķis ir nodrošināt gan dzīvnieku labturību, gan sabiedrības drošību, kā arī dabas aizsardzību.
Pats svarīgākais ir Dzīvnieku aizsardzības likums. Tas nosaka vispārējos dzīvnieku turēšanas un labturības principus, arī attiecībā uz savvaļas dzīvniekiem. Tajā noteikts, ka dzīvnieki jātur atbilstoši to sugai un fizioloģiskajām vajadzībām. Tas attiecas arī uz plēsējiem!
Tāpat likums nosaka, ka savvaļas dzīvnieku turēšana nedrīkst apdraudēt cilvēku vai citu dzīvnieku dzīvību un veselību. Jāatceras, ka savvaļas dzīvniekam ir savi instinkti, ko tāpat kā īlenu maisā nenoslēpsi. Mazais mīļais lapsēns savā būtībā ir lielisks plēsējs, kurš māk izmantot katru iespēju, lai medītu. Arī kaimiņa vistas vai kaķus!
Tikpat svarīgs ir dabas aizsardzības likums. Tas nosaka, ka savvaļas sugas dzīvnieku iegūšana, turēšana, pārvadāšana vai pavairošana nebrīvē ir ierobežota. Īpaši strikti nosacījumi ir aizsargājamām un invazīvām sugām.
Jāizvērtē savas iespējas un vajadzības
Valsts meža dienesta (VMD) interneta vietnē atrodamā informācija liecina, ka personām, kuras nolēmušas turēt nebrīvē savvaļas medījamo sugu dzīvniekus, jāiepazīstas ar normatīvajiem aktiem, kas tieši vai netieši nosaka kārtību par savvaļas medījamo sugu dzīvnieku turēšanu nebrīvē, kā arī jāizvērtē savas vajadzības, iespējas un nepieciešamība turēt dzīvniekus nebrīvē.
Medījamo sugu dzīvniekus drīkst medīt vai ķert zinātniskajai pētniecībai, eksponēšanai muzejos, audzēšanai citā vietā vai turēšanai nebrīvē, kā arī turēt nebrīvē un izlaist savvaļā, ja ir saņemta VMD ikreizēja atļauja.
Nemedījamo sugu savvaļas dzīvniekus drīkst iegūt, medīt vai turēt nebrīvē, ja saņemta Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ikreizēja atļauja.
Savvaļas dzīvnieku turēšanas kārtību iežogotās platībās nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 4 Dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei vai sugas selekcijai izmantojamo savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas kārtība iežogotās platībās un prasības šādu platību ierīkošanai.
Persona, kura vēlas turēt medījamo vai nemedījamo sugu savvaļas dzīvniekus iežogotās platībās, attiecīgi VMD vai DAP iesniedz:
• iesniegumu, kurā norādīts iesniedzēja vārds, uzvārds, adrese, tālruņa numurs, kā arī fiziskās personas kods vai juridiskās personas nosaukums un reģistrācijas numurs;
• dzīvnieku turēšanas pamatojumu, kurā norāda mērķi dzīvnieku turēšanai iežogotā platībā, dzīvnieku izcelsmi, dzīvnieku sugas un dokumentus, kas apliecina personas īpašumtiesības uz zemi, kuru paredzēts iežogot;
• iežogotās platības plānu, kurā norādīts platības sadalījums ekstensīvajā un intensīvajā audzēšanas zonā;
• Valsts vides dienesta izsniegtus tehniskos noteikumus žoga būvniecībai, kas nav vecāki par pieciem gadiem.
Ļoti izsmeļoša informācija atrodama arī DAP interneta vietnē. Tajā uzsvērts, ka 95% gadījumu dzīvniekam nav nepieciešama cilvēka palīdzība. Glābjot dzīvnieku, kam glābšana nav nepieciešama, samazinās tā izdzīvošanas iespējas! Tāpēc labākais risinājums, kā palīdzēt, ir netuvoties un atstāt to savā vaļā. Savvaļas dzīvnieku nedrīkst aiztikt vai traucēt. Piemēram, novērot ilgu laiku, glaudīt, pacelt vai fotografēt. Patvaļīga dzīvnieku un putnu izņemšana no to dabiskās vides ir aizliegta!
Kad patiešām jāpalīdz
DAP eksperti uzsver, ka palīdzība savvaļas dzīvniekiem nepieciešama tikai tad, ja tie atrodas bezpalīdzīgā stāvoklī – ja ir redzami ievainojumi, dzīvnieks ir iesprostots vai ir skaidri zināms, ka mazulis ir zaudējis vecākus (stirnēns, kas viens guļ pļavā, nav pamests un viņam palīdzība nav nepieciešama!).
Tāpat vietnē lasāms, ka Latvijā uzdevums rūpēties par bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušiem dzīvniekiem ir deleģēts pašvaldībām. To atbilstoši kompetencei un pieejamajiem resursiem palīdz īstenot pārvalde, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, dzīvnieku patversmes un veterinārārsti.
Nekompetenta iejaukšanās var dzīvniekam nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Tāpēc labākais risinājums vairākumā gadījumu ir dzīvnieku netraucēt un ziņot atbildīgajām iestādēm:
• pašvaldībai, ja dzīvnieks ir redzami savainots vai slims vai jāorganizē miruša dzīvnieka līķa aizvākšana;
• Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam (112), ja dzīvnieks ir iesprūdis, sapinies, iekritis un nespēj izkļūt patstāvīgi, savvaļas dzīvnieks redzēts pilsētvidē, kas tur neiederas, piemēram, vilks, lācis, mežacūka, alnis, stirna u. c.;
• Pārtikas un veterinārajam dienestam, ja redzamas beigtas mežacūkas vai vienuviet pamanīts liels skaits citu nobeigušos dzīvnieku, putnu vai zivju.
Dabas aizsardzības pārvalde izveidojusi īpašu vietni www.neizdzesdzivibu.lv. Tajā apkopota svarīgākā informācija par savvaļas dzīvnieku un to mazuļu aizsardzību, atbilstošāko rīcību, sastopoties ar tiem. Tāpat ir informācija par to, kad un kā palīdzēt savainotiem dzīvniekiem un kam tieši ziņot par palīdzības nepieciešamību.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
Kad nogalināt nedrīkst, bet pautus nogriezt gan vajadzētu! “Šauj garām!” #286 epizode
Žurnāla Medības jūnija numurā lasi par komercmedībām
