Dienvidkurzeme. Pēdējās dzinējmedības pirms Ziemassvētkiem. Saules nav. Debesis apmākušās, un ik pa brīdim sijājas neliels sniedziņš. Vīri sūkstās, ka tas bijis solīts vakar. Ja būtu sasnidzis, pēdas varētu daudz labāk redzēt. Bet, kā nu ir, tā ir.
Dzenam mastu pēc masta. Vienā izceļam briežus. Citiem dzinējiem tie liekas vienādi pēc izmēra – divas briežu govis, bet varbūt tomēr govs ar teļu. Izceļam, izdzenam. Atskan šāvieni. Kad masts beidzas, visi sapulcējas vienuviet un apspriež. Izrādās, ka šiem abiem veiksme stāvējusi klāt. Medniekam gan ne…
Nākamais masts. Var dzirdēt, ka samērā netālu kāds ar huskvarnu zāģē kokus. Mednieki nostājas, mēs arī. Gaidām signālu un sākam iet. Vēl puse masta ir priekšā, kad atskan divi šāvieni. Tad vēl viens duplets un vēl viens. Pēcāk norīb vēl divi šāvieni, katrs savā masta pusē. Izrādās, tā govs ar teļu dzīvojusies pa šo mastu. Vīri spriež, ka tie zāģeri viņu nobiedējuši un tādēļ viņa tālāk nav gājusi. Tagad varēs skriet, bet nu jau bez atvases. Tajā dienā vairāk medījuma nebija, taču to nevar teikt par trofejām.
Pēdējā mastā kādus divsimt metrus no mednieku līnijas uzdūros lāpstiņas kaulam, kas mētājās apsnidzis sūnās. Nu, tīrā veiksme – aizķēru ar kāju un kauls apmeta kūleni gaisā. Sāku lūkoties apkārt. Kā likts, viss brieža skelets izvazāts apkārt un galva ar ragiem turpat. Ņēmu un nesu ārā. Protams, mednieki visi apkārt, skatās, tausta, vērtē. Perspektīvs, neperspektīvs. Vairs jau viņam nebūs iespējas pēcnācējus radīt. Toties pie sienas goda vietā gan nonāks.
Vairāk lasiet žurnāla Medības janvāra numurā
