Šāviens. Vai, pirms nospiest sprūda mēlīti, esi kādreiz aizdomājies, kurā brīdī īsti tas sākas? Vai tad, kad dzenis uzsit pa kapseli? Varbūt tad, kad pirksts pieskaras sprūda mēlītei? Bet varbūt vēl ātrāk? Atbildi uz jautājumu, kad tad īsti sākas šāviens un kas notiek ar šāvēja ķermeni tajā brīdī, noteikti zina pieredzējis šāvējs un mednieks Aivars Bundzens.
“Mēdzam apgalvot, ka šāviens – tā ir tā medību kulminācija. Tas ir izšķiršanās brīdis, lai gūtu vai negūtu medījumu. Protams, mēs vienmēr raidām šāvienu ar cerību un ticību, ka medījums būs. Un šim mazajam mirklim, kad tiek nospiesta sprūda mēlīte un ierocī notiekošais process vairs nav apturams, tiek uzlikta milzīga atbildība. Un tieši tāpēc saruna jāsāk nevis ar fizisko, bet ar mentālo pusi. Ir jāspēj kontrolēt tas biomehāniskais rīks, ko ikdienā saucam par savu ķermeni,” ir pārliecināts Bundzena kungs.
Drebulītis. Tas ir labi vai slikti?
Ikviens no mums, medniekiem, atceras pašu pirmo šāvienu pa medījumu. Īpaši uztraukumu pirms šāviena. Un šis uztraukums jau nekur nepaliek arī vēlāk, vienkārši mednieks iemācās to kontrolēt. Prāta ietekmē ķermenis izjūt vibrācijas, ko parasti saucam par drebuļiem. Jo situācija ir neierastāka, jo uztraukums ir lielāks. Piemēram, redzi dzīvnieku ar lielāku trofeju, tevi vēro kāds skatītājs no malas, un tu vēlies visu izdarīt pēc iespējas labāk, pareizāk.
“Mēs paši sev mēdzam uzlikt tādu kā latiņu, nosakām zināmus uzstādījumus un jau paredzam noteiktu rezultātu. Un tas viss ietekmē šāviena rezultātu. No praktiskās pieredzes – vajag sevi iekšēji noskaņot tā, ka ir jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir. Un, ja medību dieviete Diāna būs lēmusi, tad tev būs tas medījums. Un nevajag sapņot par kotletēm uz pannas, kamēr tās vēl pa mežu skraidelē. Pretējā gadījumā tāds čiks vien sanāks. Un tas nozīmē tikai to, ka šāviens sākas, vēl pirms tiek nospiesta sprūda mēlīte. Un tas sākas šāvēja prātā,” turpina Aivars Bundzens.
Tālāk praktiskās iemaņas
Pieredzējušais šāvējs skaidro, ka nākamais solis, kam jāpievērš uzmanība, ir tīri praktiskās iemaņas, rīkojoties ar ieroci. Un arī šīs iemaņas vada tas pats prāts, kurš tajā mirklī ne tikai cīnās ar uztraukumu, bet arī analizē apkārt notiekošo, valda pār ķermeni, kas savukārt tur ieroci.
Vienā darbībā ir jāsaliek viss kopā: ieroča noturēšana, tēmēšana un jānospiež sprūda mēlīte. Turklāt tā, lai nospiediena brīdī ierocis neizkustas. Taču, ja iedziļinās, vienlaikus notiek daudz vairāk darbību. Rokas paceļ un tur, pirksts spiež sprūda mēlīti. Acis seko līdzi tēmēklī redzamajam. Taču, lai nostāvētu, darbojas kājas, mugurkauls. Un stājai jābūt maksimāli pareizai un stabilai. Tajā pašā laikā nedrīkst pazaudēt medījumu, nedrīkst palaist garām neko, kas ietekmētu drošību.
“Lai tas viss sakristu vienā procesā, būtībā vajadzīga veiksme. Un veiksme mīl tos, kuri trenējas. Daudzus gadus konsultējot medniekus šautuvē, esmu ievērojis, ka cilvēks parasti spēj sakoncentrēties uz vienu konkrētu darbību. Piemēram, ieroča noturēšanu, stāvēšanu noteiktā pozā. Un, kad jāpieslēdz klāt tēmēšana, jau sākas problēmas; kad jāizdara šāviens, to kļūst tikai vairāk. Un kāda no iepriekš veiktajām darbībām aizmirstas.
To var izlabot tikai trenējoties, un par to, ka nesanāk, nav jākaunas. Labāk ir saprast un apzināties to, kas nepadodas, un mācīties, atkārtojot vienu un to pašu neskaitāmas reizes. Bet, ja cilvēks ir iedomīgs un domā, ka būs profesors bez mācīšanās, nekas nesanāks,” spriež pieredzējušais šāvējs.
Kas notiek ierocī?
To, kas tehniski notiek ierocī, lielākoties zina visi: kad nospiesta sprūda mēlīte, belzenis uzsit pa kapseli, tā aizdedzina pulveri, rodas liels daudzums gāzu, lode sāk ceļu pa stobru. Un šajā pašā ļoti īsajā laika sprīdī, kas izšķir to, vai lode trāpīs mērķī vai nē, notiek vēl kāds process. Ierocis sāk virzīties atpakaļ! Savulaik Vilnis Jaunzems ļoti labi noformulēja šo domu: ja ierocis būtu vienādā svarā ar lodi un tiktu aizdedzināts pulveris, tad lode un ierocis dotos pretējos virzienos ar vienādu ātrumu…
Par laimi, lodes un ieroča masu attiecība ir pietiekami liela. Piemēram, lode sver 10 gramus, savukārt ierocis – 4500 gramus. Masu starpība ir 450 reižu.
“Pulverim sadegot, gāzes ne tikai virza lodi uz priekšu, bet spiež uz čaulītes sieniņām un dibenu. Čaulītes dibens – uz aizslēgu, tas savukārt – uz aizslēga kārbu, kārba ir nekustīgi iestiprināta laidē. Tad nu visa šī saimniecība strauji virzās atpakaļ…
Esam aprēķinājuši, ka ierocis, kamēr lode virzās pa stobru, pavirzās atpakaļ aptuveni par trim milimetriem. Vai šie trīs milimetri ir naidīgi un ietekmē trāpījuma precizitāti?
Vairāk lasi žurnāla Medības pielikumā Šāviens vai portālā lasi.lv!
Iet, skriet un kādu mušīt nost. Par velniem, traumām un droniem. “Šauj garām!” #348 epizode
👉 Abonē 4 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 4 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības augusta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
