Latvijā mēs pazīstam asinsdesu, savukārt skandināvi no medījuma, visbiežāk ziemeļbrieža, asinīm gatavo pankūkas. Lai tās pagatavotu, asinis sajauc ar ūdeni vai gaišo alu un saputo kopā ar miltiem un olām. Tas ir sātīgs brokastu ēdiens, kas kalpo kā bagātīgs dzelzs avots.
– Amerikas pamatiedzīvotāji savulaik bija iecienījuši oposumu gaļu. Tie ir nelieli melnbalti somaiņi, kas briesmu brīžos mēdz izlikties beigti. Amerikas pamatiedzīvotāji šo ēšanas praksi ierādīja arī kolonizatoriem un afrikāņiem. Ar laiku oposums nonāca arī Pateicības dienas mielasta centrā. Tas tādēļ, ka šie svētki tiek svinēti rudenī – laikā, kad mazie dzīvnieciņi, ēzdami kastaņus, hurmas un ozolzīles, bija nobarojušies nudien trekni. Šī tradīcija gan beidza pastāvēt divdesmitā gadsimta sākumā.
– Ja gribi izmēģināt ko interesantu, cepot medījuma gaļu, pamēģini to vispirms ietīt tauku plēvītē, kas aptver dzīvnieka iekšējos orgānus. Šo gatavošanas tradīciju bieži vien demonstrē amerikāņi. Protams, tam ir jāsagatavojas laikus, tas ir, apstrādājot dzīvnieku, jāpaņem šī plēve, kas vizuāli vairāk atgādina baltu sietiņu. Tā gaļu cepšanas procesā padara sulīgāku.
– Mēdz teikt, ka negaršīgu ēdienu nav, viss atkarīgs no tā, kā tos pagatavo. Viduslaiku Anglijas karaļnamā īpaši iecienīts bija gulbja cepetis, un putnus, no kuriem to gatavoja, sargāja jo īpaši. Ēšanai vislabāk derēja jaunie putni, pirms tie bija pilnībā ieguvuši balto apspalvojumu. Temzas upē dzīvojošie putni bija karaļnama īpašums. Vēlāk daļa no tiem piederēja vēl divām citām kompānijām, tādēļ radās vajadzība pēc regulāras putnu marķēšanas. Lai zinātu, kurš putns kuram pieder, tiem uz knābja iegravēja pazīšanās zīmes. Lai arī gulbjus vairs neviens neēd, šī marķēšanas tradīcija ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Protams, uz putnu knābjiem vairs neko negravē, taču arī mūsdienās ik gadu Temzā gulbjus ķer un atlaiž, lai tos saskaitītu, pārbaudītu veselības stāvokli un apgredzenotu.
– Viens no visneparastākajiem ēdieniem, par ko gadījies dzirdēt, mājo Grenlandē. Tas ir kiviak, ko gatavo no maziem jūras putniem – alkiem. 300 līdz 500 putniņus noķer ar tīkliem un veselus – ar visiem iekšējiem orgāniem, spalvām un knābi – iešuj iekšā roņa ādā. Pēc tam to uz vairākiem mēnešiem noglabā zem akmeņiem tā, lai klāt netiek saules gaisma. Roņa tauki rada slēgtu vidi, kur putniem visu šo laiku savā sulā fermentēties, līdz gaļa kļūst ļoti maiga. Pēc tam putnus ņem ārā un pa vienam ēd. Vispirms atbrīvojas no spalvām un spārniem, tad pārkož trauslo galvaskausu, ēd smadzenes, acis un visbeidzot arī gaļu. Tie, kas ir baudījuši šo neparasto maltīti, apgalvo, ka smarža pārsteidzošā kārtā nav ļoti briesmīga, pie tās var pierast, bet garša nedaudz atgādina pūdētu sieru.
Lāču dēļ dzinējmedības nav jāaizliedz – Igauņi zina visu par lāčiem. “Šauj garām!” #280 epizode
Žurnāla Medības aprīļa numurā lasi par lodes jaudu
