Nāvējošais vīruss no austrumiem. Joprojām pēc četriem gadiem, kopš Āfrikas cūku mēris (ĀCM) ir Eiropas Savienībā, par šo slimību zinām ļoti maz. Sākotnējie pieņēmumi bijuši nepareizi – tā izteicās pētniece no Friedrich-Loeffler Institut Vācijā Dr. Sandra Blome konferencē, ko rīkoja Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācija (FACE) un Latvijas Mednieku asociācija (LATMA) sadarbībā ar Eiropas Parlamenta deputāti Ivetu Griguli-Pētersi.
Bija nepieciešami vairāki gadi, lai šo jautājumu paceltu augstākajā līmenī Eiropas Parlamentā (EP), ne tikai demonstrējot, cik šis vīruss var būt bīstams, bet arī stāstot par mednieku labajiem darbiem, iesaistoties cīņā pret vīrusa izplatību. Sākotnēji gan FACE, gan arī EP deputāti šo jautājumu uzskatīja par nacionālu problēmu, kas nav plašākas uzmanības vērta, sak, paši tieciet galā ar savām cūkām. Bet, kad 2014. gada ziemā ĀCM ienāca Eiropas Savienībā un sērga negrasījās apstāties, atkāpties vai kā citādi mazināties, nu jau mūsu klubiņam pievienojusies arī Ungārija. Oficiāli pievienojusies, jo līdz šim baumoja, ka ĀCM šo valsti ir sasniedzis, bet tas tika turēts lielā slepenībā.
Vai ir kādi atklājumi?
Dr. Sandra Blome esot kā ĀCM guru pētnieku vidū. Viņas stāstījums konferencē arī bija ļoti interesants, pat jauniem atklājumiem pilns. Dr. Blome savā laboratorijā strādā ar dzīvām mājas un mežacūkām, pētot vīrusa virulenci, izplatību, dzīvnieku reakciju uz to. Daudz ko no tā, ko Dr. Blome atklājusi, nevar tieši pārnest uz savvaļu, jo laboratorijā dzīvniekiem nav iespējas migrēt, pārvietoties, pašiem meklēt sev barību. Bet ir daudzas lietas, kas kļūst saprotamākas caur pētījumu prizmu.Pirmkārt, sākotnēji pētnieki paredzēja divus scenārijus. Pirmais – vīrusa strauja eksplozija rietumu virzienā. Otrajā versijā vīruss pats sevi iznīcinās, nomērdējot visas mežacūkas un mājas cūkas.
Nepiepildījās neviens no šiem. Vīruss lēnām, neatlaidīgi un nereti ar cilvēka piepalīdzēšanu turpina virzīties uz priekšu. Sākotnējais pieņēmums, ka slimība ir ļoti lipīga, arī neapstiprinājās. Tā izplatās, dzīvniekiem tieši saskaroties ar inficētajiem ķermeņa šķidrumiem. Nav kā ar gripu, kad telpas vienā galā kāds nošķaudās un otrā galā kāds tūlīt saslimst. Otrkārt, Dr. Blome skaidro, ka inficēšanās iespēja, apēdot barību, zāli, citas ēdamas lietas, ir neliela, ja vien to neapēd dzīvnieks ar pazeminātu imunitāti, mazliet apslimis vai novājējis. Tādos gadījumos pietiek kaut vai ar vīrusu desā. Orālā vīrusa deva savukārt ne vienmēr iedarbojas uz veselām mežacūkām. Tad gan ir liela varbūtība, ka dzīvnieks saslimst. Un, kad šis dzīvnieks ir saslimis, tam ir daudz lielāka iespēja aplipināt savus brāļus un māsas. Tas izskaidro arī to, kādēļ var būt situācija, ka vienā barā ir gan slimi, gan veseli dzīvnieki. Visas mežacūkas nesaslimst vienā dienā. Pēc inficēšanās dzīvnieks nomirst apmēram desmit dienu laikā, un kādā brīdī šajā periodā slimajam ir iespējas aplipināt citas cūkas, un tā palēnām mēris izplatās. Viens aplipina divus, pats nomirst, tad tie divi aplipina vēl četrus, paši nomirst utt. Līdz beigās no bara neskarts paliek viens bēdīgs ruksītis, kurš nesaprotamu iemeslu dēļ nesaslimst vispār. Pēdējie pētījumi liecina, ka galvenokārt cieš mežacūkas, kas arī ir galvenais slimības rezervuārs, un cikliski vīruss pats sevi uztur pie dzīvības.
Jauni gadījumi parādās nepārtraukti, bet vīruss ģeogrāfiski tālu neizplatās. Mūsu platuma grādos atšķirībā no Spānijas un Portugāles ērces vīrusu neizplata. Lielākā problēma ir ar to, ka mežā nesavākti mētājas mirušo rukšu ķermeņi, kā arī tas, ka slimība nav ļoti lipīga. Zinātniece runāja par vēl citiem nezināmiem mehāniskiem vektoriem, kas negatīvi ietekmē situāciju. Skaidrs gan, ka vecumam, dzimumam nozīmes nav, tāpat slimības gaita ir vienāda kā mežacūkām, tā arī mājas cūkām. Tāpat slimības gaita un klīniskās pazīmes nav atkarīgas no uzņemtā vīrusa devas lieluma. Simptomi ir atkarīgi no slimības gaitas un tā, cik ātri parādās klīniskās pazīmes. Bieži vien pēc skata vien nevar pateikt, ka cūka slima ar ĀCM. Tas, vai parādās antivielas, ir atkarīgs no slimības gaitas, bet šis jautājums, pētnieki atzīst, vēl nav izpētīts. Dr. Blome uzsvēra, ka jautājumā par ĀCM nekas nav melns vai balts. Lai gan mežacūkas, visticamāk, neēdīs uzreiz savus kritušos biedrus, tomēr pēc kāda laika rukši nāk un apskrubina kauliņus. Savukārt kaulu smadzenēs ĀCM var saglabāties ļoti ilgu laiku. Ir bijuši novērojumi, ka putni arī knābā šīs maitas, atver kaulus, izvelk kaulu smadzenes. Ja šos kaulus apskrubina vārgāks indivīds, tad var izskaidrot to, kādēļ pēc ilgākas pauzes, kad ĀCM šķietami pazudis, tas atkal uzplaiksnī no jauna.
Rodas jauni mīti
Tā kā iepriekš Dr. Sandra Blome ir sacījusi, ka viens no lielākajiem riska faktoriem slimības izplatībā ir cilvēks, valstīs, kur vīruss vēl nav konstatēts, sākas spriedelēšana par to, ka mežacūku skaits nebūtu jāsamazina, jo rukši taču nav vainīgi. Tomēr EP konferencē tika minēts viens būtisks faktors par labu mežacūku medīšanai, proti, kamēr tā vesela, no meža tā iznāk pati. Pēc nomedīšanas to iespējams novērtēt, ir dati par nomedīšanu, kā arī līķis no meža tiek aizvākts. Par rukšiem, kas krituši no ĀCM, kamēr tos nejauši neatrod, ziņu nav. Tādēļ labāk no meža ir aizvākt pēc iespējas vairāk riska faktora. Ja mežacūkas ir rezervuārs, jo vairāk mežacūku, jo lielāks rezervuārs. Tāpat cilvēks ĀCM izplatīt nevar, ja tā nav dabā un tas nekur nav sastopams. Ja vīruss ir dabā, tad arī cilvēks to var apzināti vai neapzināti izplatīt. Tāpat konferencē kādas dzīvnieku aizstāvju grupas pārstāve, noklausījusies Dr. Blomes prezentāciju, bija uztvērusi tikai divas lietas. Pirmais, ka cūkas nevar saslimt, vīrusu uzņemot orāli. Tur gan bija izlaista viena būtiska detaļa. Otrais, ko viņa bija dzirdējusi, bija tas, ka ĀCM izplatās ar asinīm.
Tādēļ viņas jautājums bija, vai mednieki nav lielākais riska faktors, izplatot ĀCM ar asinīm, un vai nevajadzētu piesaistīt citu sabiedrības daļu cīņai ar vīrusu, būtībā pasūtot ratā medniekus. Atbildot Dr. Blome uzsvēra, ka tieši mednieki ir tā sabiedrības daļa, kas lielākā mērā palīdz apkarot ĀCM, nevis palielina riskus tā izplatībai. Otrkārt, tika norādīts, ka vīruss ES virzienā izplatījies tieši pa ceļiem un dzelzceļiem, kas nozīmē, mežacūku inficēšanās notikusi, ap-ēdot izmestu gaļas produkciju, kas ražota no slimām cūkām.
Vienlaikus tika norādīts, ka Eiropā ir septiņi miljoni mednieku, kas ir izgājuši kursus, pazīst dzīvnieku fizioloģiju un uzvedību, kā arī zina, kur dzīvnieki uzturas. Tas ir liels spēks, tādēļ būtu muļķīgi atteikties no viņu palīdzības. Tāpat pastāv uzskats, ka cūkkopība nevar eksistēt, ja apkārtnē ir ĀCM. Gan Dr. Blome, gan arī citi eksperti uzskata, ka atliek vien ievērot stingrus biodrošības pasākumus un no problēmām būs iespējams izvairīties. Vēl mazāk raižu būs, kad ĀCM būs visā Eiropā vai pat Āzijā, tad atkritīs arī spēkā esošie eksporta un transportēšanas ierobežojumi.
Nākotnes vīzija
Šajā konferencē tika uzdots vairāk jautājumu nekā rastas atbildes. Bet tas veicināja komunikāciju, izpratni, kā arī ļāva klātesošajiem apzināt iespējamos riskus. Uzsvars tika likts uz to, ka dažādām institūcijām un iesaistītajām pusēm ir jāsadarbojas, lai iegūtu pēc iespējas lielāku efektu. Tāpat tika uzsvērta arī mednieku nozīme šajā cīņā. Eiropas Parlamenta deputāte Iveta Grigule-Pēterse izteica pateicību medniekiem par līdzšinējo ieguldīto darbu un novēlēja veiksmi turpmākajā cīņā. Deputāte arī uzsvēra sadarbības un sabiedrības izglītošanas nozīmi. Vismaz šajā ziņā esam uz pareizā ceļa.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” jūnija numurā
