Uzskats, ka medību suns nav jāmāca, ir tikai mīts. Tas ir novecojis, padomijas medību kultūrā bāzēts uzskats, kam nav nekāda sakara ar medību ētiku, attīstīto valstu vēsturiski atzīto pieredzi un suņa izmantošanas lietderību.
Sekmīgas saimnieka un suņa sadarbības pamatā ir uzticēšanās un darbību koordinēšana. Lai to panāktu, gan vienam, gan otram ir jāizprot partneris. Sunim jāzina komandas, kas ir kā vadības instruments saimnieka rokās, bet saimniekam jāprot lasīt suni – atšķirt purna izteiksmes un ķermeņa kustības, kas stāsta par to, ko suns domā, kāda ir situācija un ko tas plāno iesākt.
Kad un kāpēc ir jāsāk
Šādu partnerattiecību pamats jāieliek jau no pirmajām kucēna dienām mājās. Neskaitot kārtības noteikumus: nokārtojamies ārā, kurpes negraužam, uz galda nelecam, bērniem nekožam un sviestmaizi nost neņemam, kucēnam uzreiz jāsāk mācīt pamata paklausības komandas. Un to var sākt jau no divu mēnešu vecuma, kas ir likumīgi agrākais laiks, kad mazo kucēnu var atdalīt no mātes.
Septiņas komandas
Šurp!
Tā ir viena no vissvarīgākajām komandām, kas jāapgūst instinktu līmenī. Vārds, ko izmanto piesaukšanai, var būt arī cits, taču Šurp ir skanīgs un īss, līdz ar to ļoti piemērots. Var uzreiz mācīt uz svilpienu. Tas arī nostrādā ļoti labi, jo ikdienā cilvēki daudz runā un sunim dažreiz ir grūti izšķirt, kur ir komanda un kur fona murmulēšana.
Šurp! var mācīt kucēnam no pirmās dienas mājās. Ideālais vecums, lai apgūtu šo komandu pamatīgi, ir trīs četri mēneši. Šajā laikā kucēns saglabā instinktīvās bailes palikt vienam. Pēc pieciem sešiem mēnešiem, bet mazajām šķirnēm agrāk, sunim ir pirmais pārejas vecums, kad tas sāk apzināties sevi kā atsevišķu radību un apzināties savu spēku, ātrumu, vārdu sakot, pārākumu pār cilvēku.
Par pamatu jāņem kucēna instinktīvās bailes palikt vienam un vēlēšanās būt kopā ar lielajiem bara biedriem, sevišķi barvedi, kas mājas sunim ir viņa dzīvē galvenais cilvēks. Parasti, tas ir tas, kurš vairāk laika velta apmācībai, pastaigām, rotaļām un darbam.
Mūsu gadījumā – arī medībām.
Kā mācīt? Sākums ir samērā vienkāršs. Nosaucam kucēna vārdu vai sagaidām, kad tas pievērš uzmanību, un jautrā un enerģiskā balsī sakām Šurp!, tad pieliecamies vai pietupstamies, lai kucēns ieinteresētos un pieskrietu klāt. Uzreiz nekavējoties iedodam mazu našķīti – siera, vārītas sirds vai gaļas gabaliņu. Našķis var būt jebkas sunim veselīgs. Kā uzslavu var izmantot rotaļu ar iemīļoto mantiņu – spēli pusminūtes garumā.
Laukā, nosaucot komandu, var mukt no kucēna, bet, kad tas seko un jau ir pavisam tuvu, pagriežamies un pietupstamies, lai kucēns ieskrien tieši rokās. Un atkal slavējam. Šis paņēmiens strādā arī tad, ja suns neklausa, izliekas nedzirdam. Skanīgi dodam komandu un mūkam, ko kājas nes. Šo vēlams praktizēt sunim nepazīstamās vietās.
Piesaucot kucēnu, var plaukšķināt plaukstas, sist tās pret ceļiem, nedaudz palēkāt, pietupties vai vispār apgulties. Jādara viss, lai suns atnāktu pēc vienas komandas. Komandas atkārtošana iemācīs sunim tikai to, ka ar pirmo vārdu var neklausīt.
Suns uztver savu vārdu kā komandu. Suņiem nav abstraktās domāšanas, un viens otru tie atpazīst nevis pēc skaņu savirknējuma, bet pēc smaržas. Tādēļ suņa vārds tikai mūsu prātā ir attiecināms uz konkrēto Canis vulgaris eksemplāru. Sunim tā ir komanda, kas būtībā nozīmē Pievērs man uzmanību! Tā to arī izmantosim, un nevajag ar suņa vārdu aizstāt visas citas komandas.
Blakus!
Šķietami vienkārša un ikdienas gaitās medību sunim nevajadzīga komanda. Tomēr iešana, sēdēšana, gulēšana, peldēšana vai skriešana (blakus ritenim, slēpojot vai skrituļojot) iemāca sunim pacietību, liek pakļauties un ilgi pildīt to, kas tam ne sevišķi patīk.
Blakus! iemācīt ir ļoti vienkārši, ja to dara uzreiz, nevis jau tad, kad suns, žņaudzoties nost, velk saimnieku uz priekšu. Šādu uzvedību arī var koriģēt, bet tas ir drusku grūtāk.
Tātad – kucēns pie kreisās kājas, parastajā kaklasiksnā un pusotru metru garā pavadā. Savelkošā kaklasiksna, siksna ar dzeloņiem, fleksis (izritināmā pavada) vai iemauktiņi nederēs.
Pavada ir jānovieto aiz muguras un jātur ar labo roku. Kreisajā rokā ir jātur našķis. Vislabāk derēs puscietais siers mazos gabaliņos. Iedodam kucēnam paostīt kārumu, pēc tam kreiso roku ar visu kārumu dūrē piespiežam sev pie gurna, dodam komandu Blakus! un uzsākam kustību. Jāiet ātri, bet atbilstoši kucēna spējām. Ātra kustība neatstāj laiku blēņām. Pēc soļiem desmit var iedot paostīt kārumu un pat uzcienāt kucēnu. Atkārtojam komandu un turpinām iet. Atkal iedodam kārumu, paslavējam suni par labu darbu un ejam tālāk.
Jācenšas, lai pavada karājas brīvi. Var pat mēģināt mācīt blakus bez pavadas, izmantojot siera smaržu kā pavedienu, kurā vadāt kucēnu. Raustīt, staipīt kucēnu aiz pavadas nevajadzētu.
Sākumā māca pagalmā vai klusā vietā pie dabas. Pēc tam jau var sākt apmācību vietās, kur būs ārējie kairinātāji: suņi, cilvēki, transports, kaķi, savvaļā dzīvnieku pēdas un citas lietas.
Sēdi!
Pati vienkāršākā komanda, ko var iemācīt divu līdz trīs minūšu laikā. Pasaucam suni. Kad tas ir drusku nomierinājies, iedodam paostīt rokā esošo kārumu, bet nedodam apēst. Komandai Sēdi! seko rokas kustība horizontāli virs suņa galvas no deguna pa muguras līniju uz aizmuguri. Sanāk, ka jūs liekat sunim atgāzt galvu un skatīties uz augšu. Ja tas ir lielas šķirnes suns, var paspert solu tuvāk un pārliekties pāri sunim. Šāda kustību kombinācija liks kucēnam mehāniski apsēsties. Ja nepieciešams, var palīdzēt ar otru roku, nosēdinot sunīti. Kolīdz tas ir apsēdies, uzreiz jādod kārums un jāpaslavē. Trīs četras reizes, un suns sapratīs, kas jādara, izdzirdot Sēdi!
Guli!
Sākumā komandu Guli! māca no sēdus pozīcijas. Apsēdiniet suni un ļaujiet saost, ka jums rokā ir kārums. Tad roku ar našķi virziet no suņa deguna pa līkni uz leju un uz priekšu, it kā pavelkot suni aiz deguna. Deguns sekos smaržai un suns pielieksies vai pat apgulsies. Ja tā notiek, momentā dodam kārumu un slavējam ļoti, ļoti. Ja suns pieceļas, apsēdinām atpakaļ, mēģinām komandu Guli! vēlreiz. Ja nesanāk, ar otru roku uzspiežam plecu rajonā un ar kārumu atkal mēģinām it kā pavilkt suni uz priekšu, lai tas pārliek priekšķepas un apguļas.
Brīvi!
Tā ir komanda, bez kuras pārējās nestrādās precīzi. Tūlīt paskaidrošu. Brīvi! ir slēdzis, kas pārtrauc iepriekšējo komandu. Sevišķi būtiski tas ir, mācot gaidīšanu. Ja šī slēdža nav, ja suns nezina precīzi, kad beigsies iepriekš dotā komanda, tas izdomās pats. Proti, pārkāps doto pavēli. Ja tam tiek dota šāda iespēja kaut reizi, kāpēc gan lai viņš pacietīgi turpinātu pildīt jebkuru no cilvēka dotajām komandām!
Brīvi!, Staigā!, Skrien! vai jebkuru citu vārdu var izmantot kā atbrīvojošo komandu pēc jebkuras citas. Mēs pasakām Brīvi!, sabužinām suni, paspēlējamies un ļaujam tam skriet un dauzīties, kad iepriekšējā komanda ir izpildīta pareizi. Brīvi! arī ir kā sava veida balva par labi padarītu darbu.
Gaidi!
Medībās ļoti noderīga komanda, ko iemācīt arī nav sevišķi grūti, taču pacietība gan būs vajadzīga.
Nosēdinām vai noguldām suni. Labāk likt tam gulēt, jo pēcāk, kad komanda būs jāpilda stundu vai pat ilgāk, sunim būs grūti nosēdēt un viņš apgulsies, kas arī būs pavēles pārkāpums. Nevajag radīt nepaklausības pieredzi. Tādēļ uzreiz mācām gaidīt guļus pozīcijā.
Pēc komandas Guli!, protams, ja suns ir apgūlies, nogaidām trīs četras sekundes, iedodam kārumu, bet nelaižam suni prom. Liekam turpināt gulēt. Atkal iedodam kārumu un atkal turpinām vienkārši gaidīt, bet nu jau ilgāku laiku. Jāpanāk, lai suns guļ mierīgi vismaz minūti.
Kad to viņš ir sapratis, pēc komandas Gaidi! saimniekam jāatkāpjas pāris soļu prom no suņa, pēc divām trim sekundēm jāpienāk, jāiedod kārums, jāatkārto komanda un atkal jāatkāpjas, bet šoreiz jau drusku tālāk. Kad komanda ir pabeigta, atceramies pateikt Brīvi!, paslavēt un pacienāt suni! Ja nebūs komandas Brīvi!, suns nepildīs šo uzdevumu īpaši ilgi, pats izdomās, ka var skriet prom, bet platībās negaidīs saimnieku.
Ja suns neizrāda satraukuma vai nepaklausības pazīmes, attālumu un pauzi var palielināt. Ikdienas treniņu var sākt mājās, pagalmā, pazīstamā vietā. Pēc tam jāpārceļas uz medību platībām vai kaut kur dabā.
Kad suns ir iemācījies gaidīt, redzot saimnieku, sākas nākamais posms. Noliekam suni, liekam gaidīt un ejam projām aiz pakalna vai krūma. Tūdaļ nākam atpakaļ un pacienājam suni. Atkārtojam vēlreiz, bet šoreiz paliekam aizsegā dažas sekundes. Un tā tālāk. Lielāks attālums, ilgāks laiks, ko suns pavada viens.
Nekad nesauciet suni no pozīcijas Gaidi!. Vienmēr atgriezieties un tad atbrīvojiet. Ja sauksiet, suns izmantos to un atskries, pirms uzdevums ir beidzies, tēlojot, ka jūs viņu esat pasaucis vai vismaz viņam tā likās. Viņi ir tādi manipulatori!
Stop!
Šī ir grūta komanda, sevišķi medību sunim. Būtībā tā arī jāmāca tajā pašā vecumā, kad sāk mācīt Šurp! – uzreiz!
Var izvēlēties arī citu vārdu. Stāvi!, Nē! vai vēl kādu. Komanda ir vajadzīga, lai apstādinātu suni, lai ko viņš tobrīd darītu. Tā var glābt dzīvību un iemāca sunim pakļauties un uzticēties saimniekam.
Stop! sāk mācīt pastaigās, ejot ar suni pavadā. Vienkārši pasakām Stop! un ar pavadu apturam suni. Nevajag raut, vilkt. Vienkārši savācam pavadu, lai tā nav nostiepta, bet arī nekarājas, apstājamies un turam pavadu stingri. Ja suns apstājas, var paslavēt, iedot kārumu, pateikt Ejam tālāk! un turpināt ceļu.
Pēc kādas minūtes atkal atkārtojam Stop!. Un vēl un vēl. Kad ir skaidrs, ka suns ir sapratis, pamēģinām komandu ar brīvu pavadu. Pēcāk var šo komandu mācīt, izmantojot garo pavadu kaut kur savvaļā. Galarezultātā ir jāpanāk, lai suns apstājas simt un divsimt metru attālumā, jebkādos apstākļos, pat dzenot dzīvnieku. Tas nepieciešams ekstremālās situācijas, piemēram, kad jūs redzat, ka suns šķērsos ceļu, pa kuru tuvojas mašīna.
Ko nevajag darīt
– Suņa vārds nav komanda, ko var izmantot visos dzīves gadījumos, sākot ar piesaukšanu un beidzot ar kaut kādas negatīvas darbības pārtraukšanu. Izmantojot suņa vārdu kā komandu, var nojaukt paklausību kā tādu. Suns vairs nesaprot, kurš vārds ko nozīmē, un pārstāj klausīt vispār vai pilda komandas neprecīzi.
– Nedrīkst dot komandu vairākas reizes, ātri atkārtojot. Suns šo savirknējumu uztver kā ikdienas runāšanu un arī neklausa.
– Nedrīkst mainīt attieksmi. Ja kaut kas ir aizliegts, tas ir aizliegts vienmēr.
– Nedrīkst dot komandu situācijā, kad ir skaidrs, ka suns to nevarēs vai negribēs izpildīt. Nevajag radīt negatīvu rezultātu pieredzi.
– Nedrīkst dusmoties, apvainoties, sašust un izpaust citas negatīvas emocijas. Ja garastāvoklis ir slikts, lieciet suni mierā un sāciet treniņu, kad būsiet mierīgs un bruņojies ar pacietību.
– Nedrīkst pamest komandas izpildi pusratā. Ja ir pateikts Sēdi!, tad sunim ir jāapsēžas, pat ja tādēļ nāksies tam palīdzēt, ar roku uzspiežot uz krustiem (iegurņa kaula rajonā). Runa ir par jebkuru komandu. Ja tā ir izteikta, ir jāpanāk izpilde. Ļaujot sunim neklausīt vienu reizi, mēs paši radām precedentu, kas ar laiku var pāraugt nopietnā nepakļāvībā.
– Nekad nenolaidiet rokas! Ja kādu brīdi liekas, ka suns neko neiemācīsies, pavērojiet to labāk. Visticamāk, viņš vienkārši ir ļoti gudrs, visu jau ir sapratis un negrib atkārtoties!
Viss izdosies!
Par medību suņiem un asinspēdu. “Šauj garām!” #49 epizode
Lūsis kaut ko vaktē pie paša privātmājas žoga Rīgā. Vai bērni un mazsunīši ir drošībā?
Žurnāla Medības aprīļa numurā lasi par lodes jaudu
