Avots: Latvijas Sabiedriskais medijs
Vilks daudziem var šķist gluži vai mītisks dzīvnieks, jo ne katram to ir nācies redzēt brīvā dabā. Tomēr Latvijā šo plēsēju kļūst vairāk. Lai saprastu, kā lopkopjiem sadzīvot ar vilkiem, šobrīd 12 Eiropas valstīs zinātnieki veic apjomīgu pētījumu.
Bara dzīvnieks un meža sanitārs
Vilks ir lielākais suņu ģints dzīvnieks pasaulē un viens no lielākajiem plēsējiem Latvijā. Tas ir bara dzīvnieks. Barā dzīvo galvenais tēviņš un mātīte un viņu pirmā un otrā gada mazuļi. Vilki ir monogāmi, jo savu partneri izvēlas uz visu mūžu. Dabā vilki ir nepieciešami. Zooloģe Inta Lange uzsvēra, ka atšķirībā no cilvēkiem, kuriem medībās nereti patīk nomedīt stiprāko un skaistāko trofeju, vilki izķer vājos, slimos un mazāk attīstītos dzīvniekus.
“Vilks ir tāds meža sanitārs. Nosacīti tā ir ļoti laba dabiskā atlase. Viņš izķer visus vājākos, un spēcīgākie izdzīvo un var turpināt dzimtu labākā kvalitātē,” skaidroja zooloģe.
Novērots, ka vilki, iekļuvuši aplokā, mēdz nokost vairāk aitu nekā var apēst. Dzīvnieku uzvedības pētnieki skaidro, ka šāds instinkts piemīt visiem plēsējiem, un dēvē to par “vistu kūts efektu”. Dabā daudzi zālēdāji vienuviet pārapdzīvo teritoriju, tādēļ ar laiku var sākt trūkt barības un izplatīties slimības, kas, savukārt, ilgtermiņā varētu apdraudēt plēsēju barības krājumus. Tāpēc vilkiem evolūcijas ceļā radusies šāda uzvedība – ieraugot upuru skaitu nedabiskā koncentrācijā, nogalināt pēc iespējas vairāk.
Vilku Latvijā kļūst vairāk
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš norādīja, ka vilku daudzums Latvijā ir svārstīgs, jo katru gadu trešā daļa vai pat puse no tiem tiek izmedīta, lai regulētu populāciju. Tomēr ilgtermiņā ir manāms pieaugums.
Raidījumu Vides fakti. Kā sadzīvot ar vilkiem? skaties šeit (SPIED ŠEIT)!
“Ar šī gadsimta sākumu vilku populācija ir vismaz divkāršojusies. Absolūtos skaitļos novērtēt ir diezgan grūti tieši mainīguma dēļ un arī uzskaites sarežģītības dēļ. Pēc mūsu pētījumiem, viņi nepārsniedz tūkstoti, robežās starp 500 un 900,” sacīja Ozoliņš.
Pētnieks skaidroja, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vilku populācija ir pieaugusi, ir stingrāks medību regulējums pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Otrs iemesls – siltās ziemas veicinājušas zālēdāju savairošanos, kas ir viena no vilku pamatbarībām.
Ozoliņš uzsvēra, ka vilku populācija pieaug visā Eiropā, taču cilvēku vēlēšanās un spēja sadzīvot ar vilku klātbūtni nav mainījusies kopš laika, kad šo plēsēju bija daudz mazāk.
Finansiāli zaudējumi aitkopjiem
Lai gan vilki parasti izvēlas dzīvot nomaļās vietās – lielos, nepieejamos meža masīvos –, cilvēku māju tuvumā tie var atrast pavisam vieglu medījumu.
Aitkopju Annas un Arņa Ginteru saimniecībā ir divi auni, aptuveni 40 aitu mammas un šobrīd arī virkne ar jēriem. Pirms trim gadiem atrasti nokosti trīs aitu tēviņi.
“Viņi ganījās upes malā. Upes malu nav iespējams iežogot. Pēc tam atradām apēstos. Izsaucām mednieku, un viņš saka, ka tie ir vilki, kas bijuši,” stāstīja aitkopji.
Kopš tā laika aitu tēviņi jeb teķi dzīvo tikai kūtī. Zaudēt aitu tēviņu ir finansiāli dārgi, jo tas maksā daudz un ir grūti sameklējams, lai ciltsraksti saderētu ar ganāmpulka aitām.
“Var gadīties, ka tajā gadā nebūs piedāvājuma – nebūs tāda teķa, kas ir vajadzīgs. Nevar aplecināt aitas, tev pārtrūkst visa biznesa līnija. Tas ir pamatīgs zaudējums,” skaidroja Anna.
Aitas un citi zālēdāji ir nepieciešami arī bioloģiskās daudzveidības veicināšanai, dabiski noganot pļavas. Tāpēc aitkopji uzskata – ja vienlaikus gribam gan dzīvniekus laukos, gan vilkus, ir jāatrod kāds vidusceļš. Saimnieki skaidroja, ka ne visur ir iespējams uzstādīt žogu. Turklāt tā izmaksas ir lielas, savukārt atbalsta programmas bieži vien ir sarežģītas.
“Kā parasti, Eiropas projekti bieži vien ir ar tādiem apgrūtinājumiem, nosacījumiem, ka tev kā mazam aitkopim ir grūti tos izpildīt. Slogs ir pat lielāks nekā ieguvums rezultātā. Tad tu izvēlies riskēt ar to, kas ir. Protams, mēs paši apzināmies, ka mums vajadzēs žogus, pašiem ar laiku kaut ko darīt, bet tas būs daudz lēnāk,” atzina Anna.
Ginteri pauda, ka viņiem palīdz sadarbība ar vietējiem medniekiem. No tuvējām ganībām aitas vakarā dzen mājās, taču tās, kas atrodas tālākās ganībās, nav iespējams atgādāt uz kūti.
Vairāk par risinājumiem, kā sadzīvot ar vilkiem, lasi šeit (SPIED ŠEIT)!
Kad uzskaite nav pareiza, bet bebri lido pa gaisu! “Šauj garām!” #336 epizode
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
