Trāpīt mērķī 2600 metru attālumā. Pirmajā brīdī tas šķiet kaut kas no fantastikas, gluži kā filmā Neiespējamā misija. Kādam tas var šķist kā augstas klases speciālo uzdevumu vienības snaipera cienīgs rezultāts. Un tomēr, to paveikuši mednieki. Jā, ne ar ieroci, ar ko parasti dodas medībās, taču trāpīt mērķī tik lielā attālumā nav nekas nereāls. To tālšaušanas treniņā Polijā paveica šāvējs Aleksandrs Ivanovs kopā ar trāpījumu novērotāju (spoteri) Vadimu Dudaru. Kopā ar viņu komandas biedru Dāvi Zaubi no SIA Ieroči runājam par to, ko nozīmē sagatavoties tik tālam šāvienam un kas traucē trāpīt vēl tālākā mērķī.
Kā nonācāt līdz tālšaušanai?
Aleksandrs Ivanovs (A. I.): Man tas viss sākās ar pneimatiskajiem ieročiem. Jānis Zandbergs organizēja sacensības, un tur ir tāda disciplīna BR25. Uz katru mērķi ir tikai viens šāviens, un viss balstās uz precizitāti. Tajā laikā šķita, ka ar Latvijā pieejamo 12 džoulu pneimatiku maksimālos 250 punktus iegūt nevar. Un… gada laikā man tas izdevās!
Vai iespējams trāpīt mērķī 2600 metros? Latviešiem iespaidīgi rezultāti tālšaušanas treniņā Polijā
Mani vienmēr interesēja tehniskas lietas – kā kaut ko uzlabot, izdomāt, pielāgot, lai sasniegtu labāku rezultātu. Var teikt, ka tajā brīdī es metu izaicinājumu pats sev. Principā jau nav nekas sarežģīts, vienkārši ir jāsagatavo ierocis, ar kuru to var izdarīt.
Pēc tam Jānis Saulītis mani uzaicināja uz sacensībām, kurās izmanto klasiskos šaujamieročus. Devos uz sacensībām Vienoti valstij un jau pirmajās ieguvu otro vietu. Tas laikam arī bija tas brīdis, kad sapratu – gribu iet tālāk.
Dāvis Zaube (D. Z.): Tas bija arī laiks, kad iepazināmies ar Aleksandru. Pati pirmā reize bija Dobelē, kad šāvām ar pneimatiku un mani ieinteresēja ļoti tehnisks cilvēks, kas pats izgatavojis ieroča priekšējās atbalsta kājiņas, veicis citus uzlabojumus. Un tajā Vienoti valstij, kur Aleksandrs ieguva otro vietu, mēs šāvām no blakus pozīcijām. Tad arī radās ideja doties uz tālšaušanas sacensībām ārpus Latvijas.
A. I.: Bija arī sacensības Ādaži 300, kur ieņēmām goda pjedestālu. Vadims bija pirmais, es – otrais. Tā arī ir tehniska disciplīna ar saviem apgrūtinājumiem. Tad arī plānojām, ka jābrauc vai nu uz Lietuvu, vai Poliju.
Vadims Dudars (V. D.): Man viss sākās jau bērnībā. Cik sevi atceros, tik rokās bija pneimatika. Tad kādu laiku bija pauze, bet vēlāk atkal viss atgriezās. Ar Aleksandru iepazināmies sacensībās, un tad jau kopīgās intereses aizveda līdz tālajiem šāvieniem. Tas kļuva par izaicinājumu – cik tālu vispār iespējams precīzi trāpīt. Mēs mēģinājām sasniegt arvien jaunus personīgos rekordus.
Kas ierobežo šaut ļoti tālu?
A. I.: Šobrīd ir tā, ka esam sasnieguši mums pieejamo ieroču tehnisko iespēju maksimumu.
D. Z.: Šaujam ar ieročiem, kuru kalibrs ir .300 Norma Magnum. Un 2600 metru šim kalibram ir prognozējamais tehniskais maksimums. Iespējams, mērķī varētu trāpīt arī tālākā distancē, taču trāpījums nav prognozējams.
Kur tieši slēpjas problēma?
D. Z.: Kalibrā. Latvijā spēkā esošie normatīvie akti, konkrēti ieroču klasifikators, nepieļauj, ka civilajā apritē nonāktu jaudīgāki kalibri par .338 Lapua Magnum.
A. I.: Tehniski ļoti tālās distancēs .300 Norma Magnum ir labāka ballistika. Tieši tāpēc mēs izmantojam šī kalibra ieročus. Abiem kalibriem lodes svars ir vienāds, taču lidojums atšķiras. Treniņu laikā Polijā izmēģināju abu kalibru ieročus. Līdz 1850 metriem pirmajā treniņu dienā pietika ar .338 Lapua Magnum, taču tālākā distancē ballistika bija nepietiekama un ar .300 Norma Magnum kalibru izdevās sašaut mērķi 2600 metru distancē.
D. Z.: Pateicoties Aleksandra veiktajai izpētei, treniņos un sacensībās izdarītajiem šāvieniem, esam nonākuši pie atziņas, ka līdz 2600 metriem pārāks ir .300 Norma Magnum kalibrs. Esam iegādājušies trīs vienāda kalibra un viena ražotāja ieročus, un arī mūsu šaušanas prasmes ir aptuveni vienādas. Tas ļoti palīdz. Katrā nākamajā maiņā varam viens otram palīdzēt sasniegt pēc iespējas augstāku rezultātu. Mēs viens no otra neslēpjam to, kāpēc izdevās vai neizdevās šāviens. Tāpat mēs labprāt dalāmies ar šo informāciju ar citiem. Viena no mūsu veiksmes atslēgām ir tieši komandas darbs. Katrs no mums izdara kādu mazu darbiņu, un tas viss kopā veido rezultātu.
A. I.: Tas veiksmīgais trāpījums ļoti tālajā 2600 metru distancē bija iespējams, tikai pateicoties komandas darbam. Viens cilvēks to paveikt nevar. Kad viens no mums šauj, kāds cits ir trāpījumu novērotājs.
D. Z.: Un vēl jau ir arī tas neredzamais atbalsts. Kamēr viens šauj, otrs novēro, bet skatās arī trešais un var palīdzēt ar informāciju, ko nav pamanījis šāvējs vai trāpījumu novērotājs. Tas ir kaut vai morālais atbalsts, piemēram, ar labu joku. Tāpat starp sērijām reizēm ir jāpārvietojas pa šautuvi, un tad ir jāpārnes gan ieroči, gan teleskops, gan viss pārējais šaušanai nepieciešamais, un trim cilvēkiem to izdarīt ir vieglāk. Reiz bija tā, ka Aleksandrs šaušanas sērijā apmēram ap astoto šāvienu saprata, ka viņam vienkārši pietrūkst munīcijas – paņēmis par maz. Burtiski skrēju līdz automašīnai, lai atnestu iztrūkstošo munīciju un sēriju varētu pabeigt veiksmīgi. Man pašam ir bijis tā, ka guļu uz ugunslīnijas un esmu aizmirsis paņemt aizmugurējo atbalsta maisu. Man to atnesa. Tu vienmēr zini, ka aiz tevis ir cilvēki, uz kuriem tu vari paļauties.
Kas šajā sportā ir vissarežģītākais izaicinājums?
V. D.: Vējš. Pilnīgi noteikti vējš. Tieši vēja nolasīšana ir vissmagākā daļa. Man ir sajūta, ka vēja ietekmi mēs joprojām pārāk maz ņemam vērā. Parasti ir izjūta, ka vējš ir mazāks, nekā ir patiesībā. Ļoti daudzās šautuvēs vēja virziens, kamēr lode lido līdz mērķim, mainās vairākas reizes. Šautuvēm apkārt ir meži, izcirtumi, reljefs – vējš dažādās vietās uzvedas pilnīgi atšķirīgi.
Kad šauj 2600 metros, lode lido nepilnas sešas sekundes. Pa to laiku vējš var pilnībā izmainīties.
D. Z.: Un ir grūti noticēt, ka korekcija vēja dēļ šādā distancē ir 16 metri. Un augstuma korekcija ir… 102 metri uz augšu.
Tas izklausās gandrīz neticami. Kā vispār iespējams ko tādu aprēķināt?
V. D.: Nu, tas ir tā, ka tu raidi pirmo šāvienu, un tad jau trāpījuma novērotājs pasaka, kāda ir nepieciešama korekcija, lai lode trāpītu mērķī. No malas tas, protams, izklausās ļoti vienkārši.
D. Z.: Un nav jau tā, ka korekcija nepieciešama tikai 2600 metros. Arī 1500 metros tā ir ļoti svarīga. Jāsaprot, ka lodīte, kas lido līdz mērķim, ir ļoti maza. To puteklīti, kas rodas, lodei trāpot pa zemi vai pret kaut ko citu, pamanīt ir ļoti grūti. Vēl grūtāk, ja mērķa apkaimē ir zāle. Tieši tā bija Polijā, šautuvē pie Varšavas. Tāpat vēl kāda nianse – kad esi ar mērķi vienā līmenī un tas ir tik tālu, šķiet, ka lode aizlidojusi mērķim garām, tālāk par to, bet realitātē tā nokritusi vēl pirms mērķa. Vienās no šādām sacensībām Aleksandrs izšāva pirmo šāvienu, un saku, ka trāpījuma vietu neredzu. Ar otro tāpat. Pēc trešā teicu: “Man šķiet, ka nokrita zālē, bet neesmu par to pārliecināts.” Un tad neatliek nekas cits kā uzticēties savam trāpījumu novērotājam. Es ne vienu reizi vien esmu viņiem abiem uzticējies, tāpat kā viņi man.
V. D.: Mēs necenšamies viens otru mānīt. Vislabāk ir tad, ja tas, kurš no mums šauj trešais, mērķī trāpa jau ar pirmo šāvienu. Piemēram, ja Dāvis šauj trešais, viņam jau ar pirmo šāvienu jātrāpa precīzi mērķī.
Vairāk par to, kā Latvijas medniekiem veicās tālšaušanas treniņā Polijā, lasi žurnāla Medības jūnija numurā!
Staltbriedis ar slotu dzen prom alni un mednieku kluba sociālā funkcija! “Šauj garām!” #338 epizode
👉 Abonē 6 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 6 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūnija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
