Nomedījot jaunu stirnāzi, atklājās, ka tam viss dibengals ir noķēzīts. Tā ir pirmā pazīme, ka šī varētu būt paratuberkuloze. Paratuberkuloze ir hroniska, lipīgaatgremotāju slimība, kam raksturīga progresējoša novājēšana un hroniska diareja. Visuzņēmīgākās ir govis, retāk saslimst kazas un aitas. Slimība ir izplatīta pasaulē. Līdz šim Latvijā dzīvnieku saslimšana ar šo kaiti reģistrēta tikai no ārzemēm ievestajām govīm. Pašreiz valsts ir brīva no paratuberkulozes (runājot par lopkopību), bet šis brīvais statuss ir stipri nosacīts, jo, veicot laboratoriskos izmeklējumus, tiek izdalīti seroloģiski pozitīvi dzīvnieki, bet fekāliju natīvajās uztriepēs paratuberkulozei raksturīgas baktērijas, kas liecina, ka šīs slimības ierosinātājs sāk apdraudēt mūsu ganāmpulkus. Nelielais dzīvnieku izmeklējumu skaits neļauj izvērtēt šīs slimības reālo epizootisko situāciju valstī. Slimības izraisītājs ir Mycobacterium avium paratuberculosis (Mptb). Šī slimība nav ārstējama, un galvenā cīņa pret to ir profilakse.
Ja nomedīts šāds dzīvnieks, galvenais ir ievērot visas biodrošības prasības, nodrošinot to, ka slimība neizplatās tālāk.
Tas nozīmē arī to, ka dzīvnieku iekšas pamest mežā ir bezatbildīgi. Tā kā dzīvnieks kādu laiku sirdzis, tā gaļai nav laba kvalitāte. Interesanti, ka nomedītā dzīvnieka sirds bija nevis kā stingrs muskulis, bet tāda mīksta masa. Vislabāk dzīvnieku utilizēt, apstrādes vietu dezinficēt.
Vairāk par medījamo dzīvnieku slimībām lasi žurnāla Medības pielikumā Medību saimniecība.
Mēris, gripa, vīrusi. Vai pasaules gals?
