Ungārija Eiropā ir zināma kā ļoti populārs medību tūrisma galamērķis. Turp dodas vācieši, austrieši, arī citu valstu pārstāvji, lai medītu staltbriežus, dambriežus, muflonus, iespaidīgus stirnāžus, arī mežacūkas. Bet nu jau mazākā apmērā Āfrikas cūku mēra dēļ. Pagājušā gada septembrī man bija jādodas uz Ungāriju dažādu sanāksmju un konferenču dēļ. Sagadījās trīs brīvas dienas starp diviem pasākumiem, tādēļ nolēmu doties medībās un izbaudīt visus tos labumus, ko var piedāvāt ungāru viesmīlība. Paziņa ieteica sazināties ar valsts medību saimniecības pārstāvi, saņēmu tāmi un nolēmu – gribu medīt muflonu. Sapratu, ka tas var izmaksāt diezgan dārgi, tomēr nolēmu, ka vienreiz mūžā jau var atļauties.
Ierodos medību saimniecībā, kur mani sagaida kundze gados, kas rūpēšoties par mana vēdera labsajūtu. Mazliet vēlāk atbrauc Tamašs, mans medību pavadonis. Viņš pastāsta, ka ir oberjēgers – virsjēgers, kurš mācījies Vācijā, tādēļ mēs angļu valodas vietā sarunām izvēlamies vācu valodu. Tā viņam esot vieglāk. Izstāstu, kādu muflonu es vēlētos – noteikti ne tādu grand prix trofeju, kas izmaksātu piecus tūkstošus eiro. Interesantākais, ka viss var būt atkarīgs no viena centimetra. Viens centimetrs par daudz, un man nākamo gadu būs jāpārtiek no rupjmaizes un ūdens. Tādēļ arī ir tik svarīgas jēgera zināšanas komercmedībās. Viņa kļūda var man kā klientam izmaksāt ļoti dārgi.
Tā kā man nebija iespējas ierasties ar savu plinti, Tamašs būs tas, kas dos man savējo. Būs jāmedī ar CZ ieroci, kam uzmontēts Meopta tēmēklis. Komplekts labs, man nav nekādu iebildumu. Sarunājam, ka piecos vakarā Tamašs man ieradīsies pakaļ un mēs dosimies medībās. Tā vietā, lai atpūstos, es nākamās trīs stundas pavadu, ar datoru skraidot pa kalniem un meklējot interneta pārklājumu, lai nosūtītu rakstus, kas ir paredzēti žurnāla Medības oktobra numuram.
Dzīvnieku daudz
Pirmais vakars tika pavadīts medībās ar pieiešanu. Apvidus ir kalnains, ainavas skaistas. Tipiskie dižskābaržu meži. Braucot uz medībām, pakustinu optisko tēmēkli – tas kronšteinos mazliet kustas. Sasodīts! Parādu Tamašam, viņš tikai noplāta rokas. Saprotu, ka šis nebūs tas burvīgais medību piedzīvojums, par ko sapņoju. Parasti klientam ļauj ar ieroci kaut vai pāris reižu izšaut, tomēr ne šoreiz. Labi, baudīšu procesu.
Pirmajā vakarā redzam daudz dzīvnieku. Stirnas, brieži, dambrieži. Ir arī muflonu bariņš, bet tur nav aunu, tikai aitas ar jēriem. Viena tā kā vecāka, iespējams, būtu medījama, bet nolemju vēl nespiest sprūda mēlīti. Mans mērķis tāpat ir tēviņš.
Tamašs man stāsta, ka konkrētajā apvidū muflonu medības esot ļoti sarežģītas. Šie dzīvnieki ir ļoti acīgi, tie cilvēku pamana pa lielu gabalu. Oberjēgers arī brīdina, ka te bieži ir skrējēji un pārgājienu mīļotāji. Viņš no kabatas izvelk termokameru, lai redzētu, vai nav kāds cilvēks. Es jau saprotu, ka termokameru viņš izmanto, lai labāk saskatītu dzīvniekus. Tā arī pasaku. Staigājam līdz krēslai un tad iznākam diezgan lielā pļavā. Mufloni neparādās, bet pavisam tuvu sāk baurot briežu bullis. Tā kā divas nedēļas septembrī pavadu komandējumā Ungārijā un bauris Latvijā man iet secen, izbaudu šīs skaņas. Šis šogad ir mans pirmais un laikam arī vienīgais briežu baura bullis. Pirmais vakars beidzas bez medījuma, bet iespaidu ir daudz. Sarunājam, ka Tamašs no rīta man atbrauks pakaļ ap pieciem.
Četri mufloni
Piecos esmu gatava, nogurums ir liels. Sagaidu Tamašu, bet ārā līst un joprojām ir melna nakts. Nākamo stundu pavadām dzerot kafiju un pļāpājot. Tamašs saka, ka medībām slikts laiks. Augstāk kalnos būs migla un dzīvniekus grūti ieraudzīt. Bet ko darīt? Jābauda medību process. Ja Diāna būs lēmusi, tad arī nomedīšu savu muflonu. Vēl krēslā lēnām dodamies pa šauru taciņu uz medību torni. Pa ceļam gadās viens neliels bariņš, bet bez auniem. Nonākuši tornī, saprotam, ka redzamības praktiski nav. Migla, līst lietus, tomēr termokamerā redzam, ka apkārt ir daudz dzīvnieku – mufloni, dambrieži, bet nekas medījams.
Tamašs nolemj mainīt atrašanās vietu. Sākam staigāt, viss ir nomācies, miglā. Tomēr saskatām četrus aunus. Mums pat izdodas tiem pieiet ļoti tuvu klāt, bet sliktās redzamības dēļ Tamašs nespēj noteikt, kurš no tiem būtu medījams. Sāk rasties aizdomas, ka šis medību pasākums tāds arī būs – vienkārši procesa baudīšana. Vēl visu laiku prātā doma par tēmēkli un kronšteiniem. Tā nav laba ziņa, un nav arī pārliecības, ka ar tādu ieroci kaut kam būtu iespējams trāpīt. Dūša sašļūk papēžos pavisam, kad es skatos uz stirnu, bet Tamašs man mēģina ieskaidrot, ka tas ir Muffel (muflons vācu valodā). Nē nu, visiem gadās kļūdīties… Rīts tā arī beidzas ar diviem viltus Muffel un dažām bildēm. Man vēl atliek viens medību vakars un medību rīts.
Dūrējbriedis
Vakarā laiks ir noskaidrojies, un man ir cerība, ka dzīvnieki vairāk sāks pārvietoties, kā tas ir pēc lietus. Tamašs nolemj, ka vakarā medīsim uz gaidi. Apsēžamies medību tornī, ko gan īsti par tādu nevar nosaukt, jo tas atrodas uz zemes. Priekšā paveras liela pļava, laiks ir ideāls. Baudu procesu. Vēl gaismā iznāk dambriežu govs ar teļu. Izdodas to sabildēt. Tomēr ne miņas no mufloniem. Arī Tamašs sāk nervozēt, jo viņa uzdevums tak nodrošināt, lai medības būtu sekmīgas. Bet medības ir medības neatkarīgi no tā, vai tās ir Latvijā vai Ungārijā. Ja Diānas laipnība neuzsmaida, tad nekas īsti arī neparādīsies. Tomēr pirms krēslas no meža iznāk briežu bullis ar tipiskiem dūrēja ragiem – divi taisni zobeni bez kroņiem. Šāds ir jāmedī, un pieņemam lēmumu, ka es raidīšu šāvienu. Šāda trofeja ir vismaz trīs muflonu vērta. Attālums 180 metru, šauju no atbalsta. Domājāt es trāpīju? Bija sajūta, ka pāršauju vismaz metru virs dzīvnieka. Sasodītie kronšteini. Manas aizdomas bija pilnībā apstiprinājušās.
Ejam pārbaudīt pēdas. Nevienas asiņu piles. Ir skaidrs, ka šoreiz ar veiksmi nav pieticis. Ir vajadzīgs arī labs aprīkojums. Bet nu labā ziņa tāda, ka trāpīts nav nemaz. Tas ir labāk nekā dzīvnieku savainot. Iespēja bija, šāviens bija. Principā žēl, ka dūrējs netika nomedīts, jo šādi eksemplāri ir jāizņem no populācijas, un tas ir katra mednieka pienākums neatkarīgi no tā, kur medī. Bet medībās ne vienmēr pietiek ar veiksmi.
Pēdējais rīts
Laiks ir labs, un, par laimi, Tamašs ierodas četrdesmit minūtes vēlāk, kad ārā jau svīdusi gaisma. Dodamies apgaitā. Nu jau man ir sajūta, ka varētu medīt arī muflonu aitu. Arī muflonu mātītēm ir ragi, kas ir trofeja, un parasti ļauj nomedīt vecu indivīdu, kam vairs nav jēru. Arī atrodam bariņu, kurā ir viena medījama mātīte. Uzlieku ieroci uz šaušanas atbalsta. Attālums līdz dzīvniekam – 80 metru. Tomēr sprūda mēlīti nospiest nespēju – nav pārliecības par ieroci. Ja nu sanāk dzīvnieku ievainot… Tas būtu ļaunākais no scenārijiem. Saku jēgeram, ka man tomēr gribas nomedīt aunu. Iekšējā sajūta, ka medības ir praktiski beigušās, tādēļ arī ar prieku vēl nākamo stundu pavadām lēnām izstaigājot medību platības un satiekot vēl vienu viltus Muffel.
Jebkura medību pieredze ir interesanta. Mācība no šīs reizes – ja nav pārliecības par ieroci vai rodas kādas aizdomas, uzstājīgi jāpieprasa iespēja pāris reižu izšaut, lai pārliecinātos, ka ar šaujamo un tēmēkli viss ir kārtībā. Priecīgākā par šo medību pieredzi tomēr bija mana kredītkarte. Par trīs medību dienām, dzīvošanu un pusdienām samaksāju 270 eiro, kas ir krietni vien mazāk, nekā biju plānojusi. Pieredze ir, iespaidi ir, ne vienmēr vajadzīga trofeja.
Muflonu medībās Ungārijā. Ne vienmēr būs veiksme
Medības + pielikumi!
