Daudziem rakstīts stāsts ir vienīgais veids, kā jebkad iepazīt medības ārpus Latvijas, un šis stāsts ir par tāltālu zemi pasaules otrā malā. Deivijs Hjūss ir garmatains Jaunzēlandes kulta apģērbu zīmola Swazi Apparel dibinātājs un radošais direktors, kļuvis par zināmu tēlu medniecības pasaulē. Viņu raksturo kā aizrautīgu, entuziasma pilnu personību, kas izceļas ar kaisli pret medībām un arī dabas aizsardzību. Šogad viņam bija iespēja viesos uzņemt divus norvēģu medniekus, kurus viņš uzskata par saviem draugiem. Tās bija norvēģu pirmās tāru medības Jaunzēlandes Dienvidalpos. Un šeit ir viņu stāsts.
Esmu bijis pietiekami veiksmīgs, lai man būtu bijusi iespēja medīt dažādās pasaules vietās. Tomēr, ja nav izdevies kaut vienu reizi gadā pabūt tāru medībās Jaunzēlandē, man sākas depresija, un tas ir nejauki. Kad divi draugi no Norvēģijas sazinājās ar mani par tāru un ģemzes medībām ziemā, steidzos viņus iedrošināt ierasties, ja vien es varēšu medībās doties ar viņiem kopā. Espens Heugelanns un Ronijs Reiselanns devās tālajā ceļojumā. Tiklīdz viņi izkāpa no lidmašīnas, mēs sēdāmies manā pikapā un devāmies tieši uz prāmi, lai sāktu mūsu ceļojumu uz Dienvidu salu. “Jums būs iespēja izstaipīties uz kuģa, netērēsim vērtīgo medību laiku,” sacīju.
Jūnijs ir labākais laiks, kad Jaunzēlandē medīt tārus un ģemzes, tādēļ mans plāns bija doties rietumu krasta virzienā uz Foksa ledāju, bet pēc tam lidot uz Tai Poutini kalnu parku. Bija pāris reizes gan jāpiestāj. Mums pievienojās mednieks no Blenemas, kas atrodas Dienvidu salā, un viņš gaidīja mūs lidostā. Pēc tam bija jāpiestāj, lai sagaidītu Niku Kingu – Kiwi medību leģendu.
Ar pieciem medniekiem pikapā devāmies dienvidu virzienā uz Foksa ledāju. Biju plānojis, ka ar helikopteru lidosim uz kalniem, tad iesim ar kājām lejup gar upi līdz divi upju satikšanās vietai, pēc tam lauzīsimies cauri blīviem krūmiem, līdz nonāksim vietā, ko saucu par Slēpto ieleju. Tur sastopami vairāk tāru nekā zvaigznes debesīs.
Laika ziņas neko labu nevēstīja, bija paredzama vētra. Jaunzēlandē to mēs saucam par Swazi laiku, un to arī saņēmām sešu dienu garumā kalnos. Lidojām uz mūsu medību vietu un devāmies uz mednieku namiņu, kas nedēļu būs mūsu nometnes vieta. Kad iekārtojāmies nometnes vietā, nolēmām doties nelielā pastaigā, lai aplūkotu kalnu avotu. Vismaz tāds bija plāns. Astoņdesmit metru attālumā no namiņa ieraudzījām ģemzes buku, un pēc nelielas lavīšanās Ronijs to nomedīja ar elegantu šāvienu kaklā, šaujot ar .270 WSM. Tā bija Ronija pirmā ģemze. Attālums, ko noteicu ar Leica Geovid binokli, bija 162 metri. Sasodīts! Tagad norvēģi domās, ka medības šeit ir vienkāršas.
Tuvojoties slikto laikapstākļu frontei, sapratām, ka mums jāizmanto jebkura iespēja. Nākamajā rītā lija, tādēļ šķērsojām upi un devāmies uz kalnu korēm, cerot, ka lietus mazliet pierims un mums būs iespējams saskatīt kādu dzīvnieku. Slēpjoties zālē, Niks 600 metrus virs mums saskatīja jauku bulli. Kopā ar Espenu viņš devās cauri miglai, lai censtos panākt dzīvnieku, kamēr mēs ar Roniju devāmies citā virzienā. Gribēju sasniegt akmens kori, ko redzēju pa gabalu. No tās vietas būtu jauki novērot dzīvniekus, arī vējš mums bija labvēlīgs.
Tikko bijām iekārtojušies ērtā vietā, miglā parādījās bullis. “Ko tu domā, Deivij?” jautāja Ronijs. “Draugs, domāju, ka tev tas jāņem,” atbildēju. Un vēl reizi mans norvēģu draugs parādīja savas lieliskās šaušanas spējas un nomedīja savu pirmo tāru bulli. Mēs nebijām dzirdējuši nevienu šāvienu no blakus ielejas, kurp devās Niks un Espens. Mūsu šāvienu ar .270 WSM kalibru, par spīti Hausken trokšņa slāpētājam, mūsu kolēģi, visticamāk, būs dzirdējuši, tādēļ pieņēmu, ka viņiem nebija izdevies panākt savu bulli. Ar Ronija tāru somā devāmies uz mūsu norunāto tikšanās vietu un ieradāmies tieši laikā, lai redzētu mūsu kolēģus nākam lejup pa kalnu.
Uzreiz ievēroju, ka Espens uz pleciem nes tāra ādu. Nolēmām kolēģus mazliet izjokot. Pēc dažām stundām nometnē, sēžot ar sautējumu rokās, palūdzu Espenam, lai viņš padod kameru no manas somas. Viņš atvēra somu un smaidot paskatījās uz mani, visu saprotot.
Nometnei pie upes ir savas priekšrocības, bet sliktie laika apstākļi nozīmēja to, ka upē ceļas ūdens, kamēr līst lietus. Lietusgāzes pārvērtās nepārtrauktā smidzināšanā, un daudzās straumes, kas mums bija jāšķērso, pēkšņi bija kļuvušas nepārvaramas.
Tomēr mums izdevās arī atrast vietas, no kurām ērti novērot dzīvniekus. Redzējām briežu bulli, kas paskrēja garām, mūs nemanot. “Tam ir ragi ar divpadsmit žuburiem, ārkārtīgi labi ragi šim apvidum,” komentēja Niks. Bet, tā kā vīri bija atbraukuši, lai medītu tārus, nolēmām laist šo skaistuli garām un turpinājām ceļu.
Kad apstājāmies pusdienām, migla pēkšņi pazuda un pavērās burvīga aina. Ieraudzījām lielisku vietu, no kuras vērot apkārtni. No krūmu aizsega parādījās jauns tāru bullis un sāka ganīties. Pēc mirkļa iznāca arī govju grupa, nemanot medniekus. Vēl nupat mūsu priekšā nebija nekā, bet jau nākamajā mirklī tuvumā grozījās pusducis dzīvnieku. Mani vienmēr pārsteidz tas, cik daudz dzīvnieku mēs vispār nemanām. Iekārtojāmies ērtāk, jo tuvumā bija jābūt kādam lielam tēviņam.
Pēc mirkļa kāds tumšs akmens pārvērtās par tumšu akmeni ar ragiem un garām krēpēm. Tas bija mūsu bullis. Espens sakārtoja mūsu mugursomas kaudzē un lūdza, lai pasaku, kāda ir distance līdz medījumam. Attālums bija 280 metri, bet, tā kā dzīvnieks atradās kalnā, ballistiskais attālums bija 203 metri.
“Tēmē tieši uz dzīvnieku,” teicu. Negaidot turpmākās norādes, Espens nekavējoties izšāva, un tārs pazuda skatienam. Labs trāpījums! Jo augstāk kāpām, jo stāvāks kļuva kalns, un, lai gan patiesībā attālums nebija liels, šķita, ka ejam veselu mūžību, lai nokļūtu tur, kur pēdējo reizi redzējām medījumu. Perfekts šāviens, lielisks medījums un neizsakāmi laimīgs norvēģis – tāds bija dienas noslēgums.
Tāru skaits šobrīd ir pārāk liels, lai populācija būtu ilgtspējīga, un medniekiem nevajadzētu censties medīt tikai trofeju dzīvniekus. Mums jānovērtē arī lielas populācijas ekoloģiskā ietekme uz vidi.
Pašlaik tiek lēsts, ka Jaunzēlandes kalnos ir 35 līdz 40 tūkstoši tāru, un to skaitu vajadzētu samazināt vismaz uz pusi. Ja to nedarīs mednieki, to darīs kāds cits. Apvidus zels un plauks, un mums būs iespējams arī turpmāk medīt majestātiskos Himalaju tārus vienā no vistālākajiem pasaules nostūriem, ja rīkosimies pareizi.
Tas bija lielisks ceļojums. Labi draugi, lieliskas medības. Man bieži jautā, kā Eiropas medniekiem izdodas pārvarēt Jaunzēlandes kalnus – to stāvumu, nejaukos laika apstākļus, kā arī fiziski grūtos pārgājienus. Jāsaka, ka medniekiem tas izdodas ļoti labi. Protams, ir jābūt fiziski sagatavotam, jāspēj nest līdzi aprīkojumu, kas palīdzēs izdzīvot sarežģītajos dabas ap-stākļos. Tomēr līdz šim mani pārsteiguši draugi, kas ieradušies medībās no citiem pasaules nostūriem. Ja pats plāno šādu ceļojumu, neļauj, ka kāds cenšas pārliecināt par pretējo, vienlaikus gan ņem vērā, ka Jaunzēlandes kalni ir ļoti sarežģīti.
Pirms brauciena nepieciešama fiziskā sagatavotība. Uzlabo savas šaušanas prasmes, bet pēc tam brauc medīt vienu no pasaules varenākajiem dzīvniekiem. Šo to noderīgu atradīsi arī šajā mājaslapā: swazi.co.nz.
Ceļojumā tika izmantots:
• Swazi Tahr Ultralite jaka
• Swazi Hasbeanie cepure
• Swazi Ali-Gaiter Kevlar/polyester getras
• Swazi Fingerprints microfleece cimdi, www.swazi.co.nz
• Leica Geovid 10×42 HD-B binoklis • Leica APO-Televid 62 tālskatis, www.leica-sportoptics.com
