Ik gadu, iestājoties ziemai, sociālajos tīklos un ziņu portālos parādās videoklipi un fotogrāfijas ar apdullušām, pārlieku drošām stirnām, kas tenterē pa ceļiem, tuvojas cilvēkiem un pat nāk māju pagalmos.
Iz vēstures
Maldīgais iespaids, ka stirnas ar šādu uzvedību ir pēdējo gadu jaunums, droši vien radies sociālo tīklu pieaugošās popularitātes dēļ, kas ļauj kādai ziņai īsā laikā sasniegt milzīgu daudzumu cilvēku. Pētījumi par ietekmi, kādu ziemas rapšu pārmērīga lietošana diētā atstāj uz stirnām, ir veikti jau astoņdesmito gadu beigās Austrijā, kas sakrita arī ar laiku, kad strauji pieauga jaunā rapšu paveida kanolas audzēšanas apjomi. Tika pārbaudīti mirušie dzīvnieki, un autopsijas rezultāts uzrādīja paaugstinātu asiņu daudzumu iekšējos orgānos, ūdeņainu, bieži vien ar putām pārklātu priekškuņģa saturu un rapšu masu gremošanas sistēmā, līdz ar to ļoti augstu olbaltumu un zemu šķiedrvielu līmeni. Cits pētījums, kas 2009. gadā publicēts zinātniskajā izdevumā Journal of Zoology, uzrāda eksperimentu, kura laikā viena stirnu grupa četras nedēļas uzņēmusi barību, kas no rapšiem sastāv vien sešdesmit procentu apmērā, bet otrai rapši doti visu laiku. Pirmajā grupā netika novēroti būtiski veselības traucējumi, izņemot nelielus hemoglobīna bojājumus asinīs, bet otrajā grupā daļa dzīvnieku pēc piecām līdz astoņām dienām izrādījuši apetītes trūkumu. Tad rapšu saturs diētā samazināts līdz astoņdesmit procentiem. Pārējiem dzīvniekiem asinssastāvs mainījies tik ļoti būtiski, ka rapši no diētas izslēgti pilnībā. Līdz ar to secināts, ka būtiskas izmaiņas veselībā ir saistītas nevis ar uzņemto rapšu daudzumu, bet gan ar to īpatsvaru uzturā un attiecību pret cita veida barību.
Kas stirniņai vēderā
Pēc savas būtības rapši satur daudz nitrātu, kas kuņģī pārvēršas par nitrītiem un traucē uzņemtās barības tālāko pārstrādi. Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Dr. biol. Jānis Ozoliņš stāsta: “Stirnas ir atgremotājdzīvnieki, proti, barība sākumā uzkrājas priekškuņģī un tikai pēc pirmās atgremošanas un sakošļāšanas, otrreiz to norijot, tā nonāk tālāk, bet rapšus tīrā veidā bez citiem barības piejaukumiem stirnai ir grūtības atrīt, un kuņģis uzpūšas, barība sāk rūgt, pūt un nenonāk tālākajos kuņģa kambaros. Arī kuņģa mikroflora nav pielāgota rapšu pārstrādei, līdz ar to dzīvniekam rodas diskomforts.” Rapšu stublāji un lapas satur arī lielu daudzumu aminoskābju, kas barības sagremošanas laikā pārvēršas par toksiskiem savienojumiem un, iekļūstot asinīs, rada sarkano asinsšūnu bojājumus, kas savukārt noved pie skābekļa trūkuma izraisītiem smadzeņu bojājumiem.
Un kā ar staltbriežiem?
Tāpat kā stirnas, arī staltbrieži un aļņi ir atgremotāji, tātad arī to kuņģim vajadzētu būt problēmām ar rapšu sagremošanu, tomēr interneta vidē ziņas par šo dzīvnieku pārgalvīgu uzvedību nemanām. Jānis Ozoliņš to skaidro ar lielo pārnadžu, īpaši staltbriežu, dzīvesveidu: “Šķiet, ka visa problēma ir tajā, ka stirnas ilgstoši neēd neko citu kā vien rapsi. Tās dienām ilgi ēd un guļ uz lauka, īpaši, kad ir uzsnidzis sniegs un pārvietošanās prasītu papildu enerģiju. Rapši ir ērti pieejami, turklāt lielā daudzumā. Staltbrieži uz lauka iznāk tikai naktī, bet pa dienu dodas atpakaļ mežā, kur uzēd arī citu barību – mizas, zariņus, skujas un mētras, atšķaidot uzņemtos rapšus ar šķiedrvielām bagātāku barību.”
Dzīvniekam labāk netuvoties
Lai arī kā, tomēr cilvēki tiek aicināti savvaļas dzīvniekiem ar pārdrošas uzvedības pazīmēm netuvoties, tos neglāstīt un nevest mājās, jo dzīvnieka uzvedība stresa situācijā var būt nekontrolējama, turklāt līdzīgi simptomi ir novērojami arī ar hronisko novājēšanas slimību sirgstošiem dzīvniekiem, proti, novājēšana, kustību koordinācijas traucējumi. Tā ir briežveidīgo centrālās nervu sistēmas slimība, kas Latvijā vēl nav atklāta, tomēr konstatēta jau Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā.
Pilnīgs svina munīcijas tidzniedzības aizliegums un ziņot nav jēgas “Šauj garām!” #274 epizode
Žurnāla Medības marta numurā lasi par mednieku labajiem darbiem
