Medību noteikumos ir virkne punktu, kas attiecas tieši uz ūdensputnu medībām, īpaši uz medībām no laivas. Viens no noteikuma punktiem nosaka, ka medniekam jāieņem stabila vieta laivā. Taču stabilu vietu var ieņemt tikai tad, ja pati laiva ir stabila, droša un piemērota ūdensputnu medībām. Kādai tad jābūt šādai laivai? To vaicāju pieredzējušiem putnu medniekiem Anri Anaņinam un Uldim Lapiņam.
Ar ko sākas domas par laivu putnu medībām
Anri Anaņins uzskata, ka vispirms pašam sev jāatbild uz jautājumu, kur tieši putni tiks medīti. No tā ir atkarīga arī laivas izvēle. Ir ūdenstilpes, kurās aizliegts lietot laivas ar iekšdedzes dzinējiem, ir ūdenstilpes, kurās šādus dzinējus lietot drīkst. Tāpēc arī laivas var iedalīt divās daļās: tādās, kuras uz priekšu var virzīt ar airiem, kārti vai elektromotoru, un tādās, kurās lietot iekšdedzes dzinēju. Piemēram, iekšdedzes dzinēju nedrīkst lietot Babītes ezerā, Engures ezerā, Sedas purvos un daudzās citās vietās. Šādā situācijā ir divas iespējas: izmantot laivu, kuru piedāvā vietējās laivu bāzēs, un braukt medībās ar tādu, kāda tur ir. Parasti tās ir universālas laivas, kuras vairāk paredzētas makšķerēšanai. Otra iespēja – ņemt līdzi savu laivu, ja vien to atļauj ūdenstilpes apsaimniekošanas noteikumi. Tas, kāda būs sava laiva, vairāk atkarīgs no paša mednieka. Cik viņš ir azartisks, cik daudz laika plāno veltīt ūdensputnu medībām. Protams, šo laivu var izmantot ne tikai ūdensputnu medībām, bet arī makšķerēšanai, un daudzi mednieki tā arī dara. Ir mednieki, kuri ūdensputnu medībām izmanto arī piepūšamās gumijas laivas.
Šauras un slaidas laivas īpašības
“Ūdensputnu medībās ir svarīgi, lai laiva būtu ne tikai stabila, bet arī ērta, lai viss tajā būtu pārdomāts un medību laikā viss būtu pa rokai, nekas netraucētu. Viss ir niansēs!
Ūdensputnu medībām lielajos ezeros, piemēram, Lubānā, Liepājas ezerā, Daugavā vai jūrā derēs laivas, kas ir aprīkotas ar iekšdedzes dzinējiem. Tās ir arī lielākas un ātrākas, jo bieži vien jāveic lielāki pārbraucieni. Braukt ar lielu un stabilu laivu ir patīkami, bet ar šādu laivu varēs pīles medīt tikai uz gaidi, apstājoties pie niedru cera. Ar šādu laivu nevarēs medīt uz celšanu, stumjot ar kārti, – to vienkārši nevarēs izvirzīt cauri ūdensaugu biezoknim. Šim medību veidam derēs mazākas, šaurākas un slaidākas laivas. Ja laivas pakaļgalā ir tranča dēlis, tam var piestiprināt motoru, ar ko veikt lielākus pārbraucienus. Ja ar šādu laivu vēlēsieties iebraukt cerā, izlikt māņpīles un tad medīt, tad gan laiva būs jāatsien. Respektīvi gar tās bortiem jāiesprauž ūdenstilpes gultnē kārtis un laiva jānofiksē, kārtis pāri laivai savelkot ar savilcēju, lai laiva nešūpotos, kad divi cilvēki tajā piecelsies kājās. Šīm laivām tomēr ir vēl kāds trūkums – ar to nevarēs braukt sliktos laika apstākļos, kad ir stiprs vējš un lieli viļņi. Zemo bortu dēļ laiva nav paredzēta ekspluatācijai šādos apstākļos. Tajā vienkārši šļakstīsies iekšā ūdens, un brauciens būs bīstams. Ieguvums – laiva ir viegla un to var pārvadāt uz automašīnas jumta,” stāsta Anri Anaņins.
Pīļu medību klasika – lubanka
Vēl viens laivas tips – tautā sauktā lubanka. Savulaik šīs laivas tika ražotas speciāli pīļu medībām Lubāna ezerā. Tās ar rokām izgatavoja Skrīveros. Laivas konstrukcija ir mednieku atziņu apvienojums. Šai laivai ir visas īpašības, kas nepieciešamas labai mednieka laivai. Tā ir stabila plakanā dibena dēļ. Pietiekami ērta, lai tajā varētu braukt un medīt divi cilvēki. Tāpat laivai ir samērā ietilpīgs un slēgts priekšgals. Nelabvēlīgos laika apstākļos šajā priekšgalā var paslēpt no lietus un ūdens visas mantas, tostarp ieroci, munīciju, apģērbu. Laivu var aprīkot ar iekšdedzes motoru, kura jauda ir līdz 10 zirgspēkiem. “Mans mīļākais ezers ir tieši Lubāns. Tas ir lielākais ezers Latvijā. Attālums no viena krasta līdz otram ir divpadsmit kilometru. Tāpēc nepieciešama laiva, ar kuru var droši braukt šajā ezerā. No vietas, kur laivu ielaiž ūdenī, līdz medību vietai jābrauc aptuveni trīs kilometri. No rīta jāpaspēj ātri iebraukt ezerā, lai varētu nostāties cerā, līdz sākas pīļu pārlidojums. Ar lubanku es droši brauktu ezerā, ja tajā ir vidēja lieluma viļņi. Lielos viļņos laivas borts tomēr ir pārāk zems, lai brauciens būtu drošs. Arī sēdpozīcija laivā ir pietiekami zema. Ne tik augsta, kā man gribētos ilgākam pārbraucienam.” stāsta Anri.
Amber 430
Tāpēc pīļu medībās Anri dodas ar Latvijā ražoto laivu Amber 430: “Sākotnēji gan to iegādājos, lai brauktu makšķerēt. Laiva ir ļoti liela, tās garums ir 4,3 metri, platums – 1,55 metri. Tā ir ļoti stabila – laivai ir trīs ķīļi. Laiva gan ir smaga, un tā jāpārvadā tikai uz piekabes. Taču laiva ir ļoti droša un tajā var kājās stāvēt divi mednieki un medīt, nebaidoties, ka laiva neveikla soļa dēļ bīstami sasvērsies. Abi mednieki pat var stāvēt pie viena borta, un laiva tik un tā neapgāzīsies. Papildu ieguvums – laivai ir dubultais korpuss un tā ir nenogremdējama.
Ar šo laivu man nepieciešams piesieties pie kārtīm, lai iegūtu stabilitāti. Pietiek vienkārši piebraukt pie niedru cera un apstāties. Lielākā vējā jāiebrauc mazliet cerā iekšā. Laivai ir augsti borti, un tas braucienu padara drošu arī lielos viļņos. Laivas izmērs ļauj rudenī paņemt līdzi daudz vairāk apģērba, 30–40 māņpīļu un 10 māņzosu, un laivā tik un tā pietiks vietas diviem medniekiem un bagātīgam medījumam.” Anri laivu, kas sākotnēji bijusi zaļā krāsā, pārkrāsojis kamuflāžas rakstā. Pēc tam vēlreiz pārklājis ar matētas lakas kārtu, lai kamuflāžas raksts tik ātri nenoberztos un laiva saulē neradītu atspīdumus. Vēl laiva aprīkota ar 10 zirgspēku motoru. Laivas konstrukcija atļauj izmantot 20 zirgspēku motoru, taču Lubānā drīkst izmantot motorus, kuru jauda nepārsniedz 10 zirgspēkus.
Velns slēpjas sīkumos
Kamuflāžas raksts nav vienīgā ekstra, ar ko Anri ir uzlabojis savu laivu. Medījot pīles, ļoti svarīgi ir laivu pietiekami labi nomaskēt, īpaši tad, ja ar to nevar iebraukt dziļi niedru cerā. Mazākai laivai var aplikt apkārt maskēšanas tīklu un nostiprināt to uz kārtīm, kas ir iespraustas ūdenstilpes gultnē. Anrī savai laivai bortā ir ierīkojis speciālus stiprinājumus, kuros ievieto vieglus balstus maskēšanas tīklam, un tīklu stiprina uz tiem. Tas ir īpaši ērti, ja ūdenstilpe zem laivas ir pārāk dziļa, lai iespraustu kārtis.
Izmantojot laivas, kas pieejamas laivu bāzēs, nav iespējas tik labi nomaskēties. Šīs laivas parasti ir pārāk gaišas, īpaši to iekšpuse, un pīles, kas lido pāri, laivu redz jau pa labu gabalu.
“Svarīgi ir neizcelties uz apkārtējās vides fona. Tāpēc labi, ja kamuflāžas rakstā ir dažādu krāsu toņi, zaļš ir labi vasarā, vēlāk ir vajadzīgi zaļi pelēkie toņi, rudenī arī brūnie toņi. Protams, svarīgi, lai arī mednieka apģērbs lauztu viņa siluetu. Laivā ir ieklāts sintētiska materiāla paklājs, lai vasarā tajā varētu droši stāvēt arī bez apaviem. Karstā laikā tas vienkārši ir ērtāk, paklājam jābūt izgatavotam no materiāla, kas neuzsūc ūdeni un neslīd. Laivā ūdens iekļūst kā lietus laikā, tā arī ieceļot laivā medījumu – ūdensputnus. Laiva ar šādu paklāju arī mazāk grab. Paklājam ir jābūt izņemamam, lai to nepieciešamības gadījumā varētu iztīrīt un izžāvēt. Vēlā rudenī, kad medībās jau dodas zābakos, paklāju izņem, jo pēc tā vairs nav lielas nepieciešamības. Laivā ir ierīkoti arī pietiekami augsti sēdekļi. Tas tāpēc, lai varētu ilgstoši sēdēt un kājas nesagurtu. Sēdekļa augstumam ir jābūt tādam, lai sēdēšanas laikā kājas ceļgalos veidotu 90 grādu leņķi. Tad laivā bez problēmām var nosēdēt visu dienu. Ja kājas ceļgalos ir saliektas vairāk, tiek nospiesti asinsvadi un kājas nogurst ļoti ātri. Ideāli, ja sēdekļiem ir atzveltne, kur atspiest muguru, tā sēdēt ir vēl ērtāk.
Sākotnēji laivas konstrukcijai nebija paredzēta vadītāja konsole. Taču to ierīkoju, jo vairākos pārbraucienos tā vienkārši ir ērtāk. Tāpat uz konsoles ir ierīkots eholotes ekrāns. Eholote ļauj sekot ūdenstilpes dziļumam, tāpat kartē tā zīmē brauciena maršrutu. Tas ir ērti, ja ezerā iebrauc agri no rīta, kad vēl ir tumšs, un arī krastā dodas, kad jau ir satumsis. Atliek tikai sekot navigācijas līnijai ekrānā. Laivai tāpat noteikti nepieciešams apgaismojums. Manai laivai viens prožektors ir piestiprināts priekšgalā, otrs pie konsoles. Vērts ierīkot arī dažādus turētājus un kastītes, kur salikt nelielus priekšmetus, piemēram, patronas. Vai lielākos viļņos tās vienkārši nenokristu no sēdekļa. Vēl var ierīkot arī speciālu turētāju medību ierocim,” skaidro mednieks.
Artemidas laiva
Skrīverietis Uldis Lapiņš uzskata, ka pats galvenais nosacījums – putnu medību laivai nepieciešams plakans dibens, kas neļauj tik viegli sasvērties uz sāniem. Materiāls, no kā laiva izgatavota, ir tikai nākamais pēc svarīguma. Jo, piemēram, arī koka laivai ir plakans dibens un tā arī ir stabila un piemērota ūdensputnu medībām.
Runājot par laivas formu, viņš iesaka izvēlēties laivu, kurai aizmugures gals tomēr ir platāks par priekšgalu. Kanoe tipa laiva, kurai abi gali ir smaili, īsti nederēs, jo šādai laivai būs mazāka pamata laukums. Šaurs priekšgals palīdzēs, ja laiva tiks stumta ar kārti cauri ūdensaugiem, savukārt platākā aizmugure nodrošinās pietiekamu stabilitāti, jo, stumjoties laivā, stāv kājās un laivai jābūt stabilai. Lapiņa kungs izmanto Artemidas laivu. Šī ir, ja tā var teikt, savulaik ūdensputnu mednieku vidū iecienītās lubankas nākamā paaudze.
“Pamatā sērijveida laivām borts augšpusē beidzas ar šauru maliņu. Artemidas laivai borts ir daudz sarežģītākas formas. Tā augšmala veido vēl vienu pietiekami platu plakni, kas ieliekta uz laivas iekšpusi. Šāda konstrukcija samazina iespēju laivā iekļūt ūdenim, braucot viļņos. Tāpat, ja cilvēks stāv pie laivas malas un laiva ir sasvērusies, tā veido tādu kā borta pagarinājumu un atkal neļauj iesmelties ūdenim. Savukārt zem šīs slīpās maliņas ir vieta ieroča stiprinājumiem.
Vienlaikus laivas borts no sāna neizskatās tik augsts, cik ir patiesībā, un ar šādu laivu viegli noslēpties arī mazākā niedru cerā.
Vēl viens ieguvums – garš un slēgts laivas priekšgals. Zem tā var palikt mantas, kas nedrīkst samirkt. Savukārt smailā priekšgala forma, kas atgādina ķīli, ļauj pēc iespējas vieglāk iespraukties niedru ceros. Slēgtā priekšgala virspusē ir iebūvēts pastiprinājums, kas neļaus stikla šķiedras materiālam locīties. Tas ir ērti, ja jāizbrauc pārpurvotā krastā. Laivas priekšgalu vienkārši uzstumj pēc iespējas tālāk no ūdens un tad pa to iziet uz cietas sauszemes. Priekšgala virspusi var pārklāt ar abrazīvu materiālu, kas neļaus slīdēt kājām.
Praktiski neviens ražotājs nepiedāvā laivā ieliekamu koka redeļu grīdu. Jā, tā nedaudz palielina laivas svaru, taču vienlaikus pasargā laivā esošās lietas no ūdens, kas tomēr nokļūst laivā, piemēram, ieceļot tajā nomedītu ūdensputnu.
Ūdensputnu mednieks laivā parasti pavada visu dienu, iebrauc agri no rīta, medī un tad turpat laivā vēlas sagaidīt vakara pārlidojumu. Pa dienu ērti būtu atgulties, bet to nevar izdarīt, ja laivas dibenā ir ūdens vai vienkārši mitrums. Toties uz grīdiņas ērti var izklāt tūristu paklājiņu un gulēt sausumā,” skaidro Uldis Lapiņš.
Protams, vērts padomāt arī par iespēju apkārt laivai novilkt maskēšanās tīklu.
Pīļu un zosu medības ar Anri Anaņinu Lubāna ezerā. Reāli medību skati
Policijai vilšanās, inspektori paspiež roku un iesper zibens! “Šauj garām!” #347 epizode
👉 Abonē 4 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 4 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības augusta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
