Kas gan var būt vieglāks par stirnu medībām? Ir pat Facebook grupa, kas veltīta Latvijas faunas fotografēšanai, bet tur aizliegts izvietot stirnu foto. Kādēļ? Tādēļ, ka principā stirnu var redzēt visur, bieži un daudzreiz pat samērā tuvu – praktiski visos gadalaikos. Nobildēt un pat nomedīt stirnu – tai nu nekādā veidā nebūtu jābūt problēmai. Problēmas rodas tad, ja gribi nomedīt – jā, tagad pievēršamies medībām – labu, trofejotu stirnāzi, kas sasniedzis savu mērķa vecumu, un tas nu nemaz nav tik viegli. Netrūkst mazu un dīvainu, kā arī klasisku trijnieciņu, kas ne ar ko neizceļas, un no tāda baigi lielā prieka jau nav. Tomēr tikt pie trofejnieka – jā, tas ir izaicinājums, un jāsakrīt vairākiem būtiskiem faktoriem – populācijas ģenētiskais materiāls, trofejniekam ir izdevies nodzīvot pietiekami ilgi, lai tiktu līdz trofejai, un tas vēl ir jāatrod. Ir vienkārši vietas un reģioni, kur labu medaļotu āzi izaudzēt būs gluži neiespējami, pat ja uz mežu aizvedīsi četras tonnas sāls kluču. Ja nav gēnu, tad nav…
Par ko tad galu galā šis raksts? Pavisam nesen raidierakstā Šauj garām! Latvijas Mednieku savienības vadītājs un CIC trofeju eksperts Jānis Baumanis norādīja, ka pēc šogad aprīlī un maijā notikušās Latvijas medību trofeju izstādes Jaunmokas 2024 ir pienācis laiks nopietnām pārdomām. Pirmkārt, jau par to, ka it īpaši Kurzemē un Zemgalē izteikti dominē lielākoties tieši staltbriežu ragi. Otrkārt, uz lielo Latvijas trofeju izstādi kopumā bija atvestas aptuveni 70 stirnāžu trofejas, un arī tikai pēc tam, kad pēc pirmās vērtēšanas dienas, kad bija atvestas labi ja 25 āžu trofejas, Jānis Baumanis ar sociālo tīklu starpniecību aicināja medniekus atsaukties. Starp izstādes vairāk nekā 500 trofejām stirnāžu trofejas bija pamanāmā mazākumā. Tādēļ jautājums – kāpēc?
Iemesli var būt vairāki. Pirmkārt, āža trofeja vairs netiek uzskatīta par prestižu, pietiekami vērtu, lai to vestu uz izstādi. Otrkārt, daudzi mednieki ziņo, ka viņu platībās stirnas ir pazudušas lūšu un vilku spiediena dēļ, un būs vietas, kur tieši tā arī ir, un ir vietas, kur stirnas vispār vairs nemedī šī iemesla dēļ. Treškārt, varbūt mednieki medī vairāk mazos un neperspektīvos un lielos taupa.
Interesanti, ka, pēc oficiālās Valsts meža dienesta (VMD) uzskaites, pretēji visām aplēsēm un pareģojumiem pēc limita atcelšanas stirnām tās 2022./2023. gada medību sezonā nomedīja krietni vien mazāk nekā sezonu iepriekš, kad bija limits. Pēdējā gadā ar limitu tika nomedītas 35 344 stirnas, bet pirmajā gadā bez limita – vien 27 525. Te arī parādās tas, ko daudzi nesaprot, – kad medniekam uzliek atbildību pašam par kādu sugu, ieslēdzas lielais taupītājs. Daudzi lēsa, ka ar limita atcelšanu visas stirnas tikšot izmedītas, bet oficiālā statistika liecina par kaut ko citu. Kopumā, pēc VMD datiem, 2023./2024. medību sezonā bija uzskaitītas 230 000 stirnas, kas ir gandrīz tikpat daudz kā 2009./2010. medību sezonā pirms aukstajām ziemām, kad stirnas masveidā gāja bojā. Tad tika uzskaitītas 240 204 stirnas. Redz, vajadzēja 15 gadus, lai populācija atjaunotos. Planētas vecuma mērogā tas nav nekas, bet no mednieka skatu punkta – tas ir ļoti ilgs laiks.
Tātad atpakaļ pie pieņēmumiem. Facebook grupā Hunting in Latvija uzdevām divus ekspresjautājumus. Tie nerāda absolūto patiesību, bet var liecināt par tendencēm. Atbildes patiesībā mazliet pārsteidz un liecina, ka varbūt nav nemaz tik slikti, kā varētu šķist. Atbildot uz jautājumu Cik nozīmīga jums ir stirnāža trofeja un stirnāžu medības vispār?, tomēr lielākais vairākums mednieku no 331 balss norādīja, ka stirnāža trofeja ir vērtīga un to labprāt medī (77%), 9% norādīja, ka stirnām ir garšīga gaļa, tādēļ tās medī, 8% no aptaujātajiem atbildēja, ka stirnu viņu medību platībās ir maz, tādēļ tās nemedī. Tikai divi procenti norādīja, ka, atceļot limitu, zudusi stirnāžu trofeju vērtība, vēl divi procenti norādīja, ka stirnām trofeja ir mazvērtīga un to medības neinteresē. Daži mednieki uzsvēra, ka stirnāži tiek saudzēti pārmērīgas medību intensitātes dēļ un ka āži medību platībās ir, bet pēc ziemas to tomēr ir maz, tādēļ nemedī.
Tā ka pieņēmums, ka stirnas zaudējušas savu prestižu kā trofejas dzīvnieks, saskaņā ar šo aptauju tomēr nav apstiprinājies. Tā ir labā ziņa. Nākamais jautājums: Kādēļ nevedāt savas stirnāžu trofejas uz Jaunmokās notikušo Latvijas medību trofeju izstādi?
Šajā aptaujā piedalījās 152 mednieki, no kuriem 44% norādīja, ka viņiem nav bijis trofeju, ko vest, vēl 19% norādīja, ka nebija vērtīgu trofeju, 17% uzskatīja, ka trofejas vešana uz izstādi ir pārāk dārga un laikietilpīga, 7% trofejas novērtējums neinteresē vispār, 5% uzsvēra, ka Jaunmokas ir tālu un viņi medī tikai kroplīšus, savukārt divi procenti atzina, ka dod trofeju vērtēt individuāli, nevis ved uz izstādēm.
Te nu ar var secināt, kādu iemeslu dēļ Jaunmoku izstādē stirnāžu trofejas bija tik mazskaitlīgas.
Vai staltbrieži izspiež stirnāžus?
Ja paskatās VMD nomedīto staltbriežu un stirnu kartē, iezīmējas interesanta tendence Kurzemē – tur, kur ir nomedīts daudz staltbriežu, parādās mazāka stirnāžu populācija. Jautājums – vai staltbriežu lielais skaits ietekmē arī stirnāžu skaitu?
2023. gadā tika publicēti Ziemeļitālijā veikta pētījuma rezultāti. Pētījuma nosaukums ir interesants, proti: Tu mani dzen stresā! Sarkanbriežu starpsugu konkurences ietekme uz stirnu fizioloģisko stresa reakciju. Kortizols, vienkāršiem vārdiem runājot, tiek saukts arī par stresa hormonu. Konkurence un dzīvotnes kvalitāte var darboties kā hronisks stresa izraisītājs, kas noved pie palielinātas kortizola uzkrāšanās. Vēl jo vairāk, hroniska kortizola koncentrācija var nopietni ietekmēt reproduktīvo potenciālu, veselību un sugu ķermeņa stāvokli. Pētījuma laikā Itālijas ziemeļaustrumos tika ievākts 88 pieaugušu uz ceļa bojā gājušu stirnu apmatojums ar mērķi novērtēt staltbriežu un stirnu populāciju stāvokli. Vai liels staltbriežu skaits var radīt stirnām fizioloģisku stresa atbildi.
Pētījumā atklāja, ka stirnām ir lielāka kortizola koncentrācija vietās, kur ir lielāks staltbriežu populācijas blīvums, visticamāk, tās ir sekas tiešai konkurencei starp šīm divām sugām. Turpretim nekādas nozīmīgas reakcijas stirnām nebija uz mežacūku populācijas blīvumu, kas acīmredzot norāda uz to, ka šīs abas sugas nekonkurē un barības bāze abām ir pietiekama. Pētījums arī norāda, ka stirnas var ļoti lieliski pielāgoties dzīvei vidē ar diezgan ierobežotu barības bāzi, ja vien ēdamā pietiek un ir vieta, kur paslēpties.
Arī iepriekš bija veikti pētījumi (Richard, 2010), kas atklāja, ka lielam staltbriežu skaitam var būt negatīva ietekme uz stirnu populāciju. Kā izrādās, stirnu kazlēnu ķermeņa svars ievērojami samazinājās teritorijās, kur ir liels staltbriežu skaits. Tika lēsts, ka staltbrieži var atstāt negatīvu ietekmi uz barības bāzi, samazinot stirnām iespējas atrast sev piemērotu ēdmaņu. Līdzīgi rezultāti atklājās arī citā pētījumā (Borowski, 2021), kura rezultāti norādīja uz to, ka Polijā esošajā Slovinskas Nacionālajā parkā stirnu populācijas bija vien krietni mazākas tur, kur bija ievērojami lielākas staltbriežu populācijas. Arī šajā pētījumā tika pieņemts, ka staltbrieži noplicina veģetāciju, samazinot pieejamo barības bāzi stirnām, it īpaši ziemas laikā.
Šie ir interesanti pētījumi, kas liek aizdomāties par to, kā šīs divas sugas var sadzīvot. Interesanti, ka pagājušā gada vasarā medībās Codē no viena torņa tika novērots gan briežu bars, gan pāris mežacūkas, gan arī vismaz piecas sešas stirnas. Šķita, ka šie dzīvnieki cits citam netraucē, varbūt vienīgi mežacūkas pabiedēja staltbriežus, bet stirnas līda ārā no katra krūma. Tas vien liecina par to, ka tur, kur ir pietiekama barības bāze, starpsugu konkurences nebūs, bet ir vietas, kur liels staltbriežu skaits patiesi var negatīvi ietekmēt stirnāžu populāciju. Jo mazāk stirnām kvalitatīvas barības, it īpaši ziemā, jo sliktāka būs trofeju kvalitāte.
Medīt vai nemedīt?
Ir mednieki, kas ziņo, ka, tiklīdz medību platībās parādās kāds plēsējs – vilks vai lūsis, mainās arī stirnu uzvedība. Vai nu pa dienu tās guļ atklātā laukā, kur var tālu pārredzēt visas platības, vai vispār nebāž degunu no krūmiem ārā. Jāatceras gan, ka plēsēji uzrodas tur, kur tiem ir pietiekami daudz ēdmaņas, nevis otrādi. Novērojumi liecina par to, ka, parādoties plēsējiem, pazūd arī stirnas – vai nu ir apēstas, vai arī vienkārši kļūst daudz uzmanīgākas.
Tad nu pēc limita atcelšanas mednieku kluba iekšienē var nolemt, cik daudz un kā medīt stirnas. Daudzi informācijas avoti un arī citu valstu prakse liecina, ka, ilgtspējīgi medījot, uz vienu āzi jānomedī arī viena kaza un kazlēns, lai nemainītu un negatīvi neietekmētu populācijas dzimuma un vecuma struktūru. Ideālā nomedījamo dzīvnieku proporcija ir 1:1:1. Ja vēl kāds to āzi medī, tad bieži vien kaza un kazlēns nevienu neinteresē.
Visdrošākais veids, kā tomēr ilgtspējīgi rīkoties, ir medīt pavisam mazos, kroplos un dīvainos, un tikai tad, ja ir kāda ļoti laba un ievērojama trofeja. Tomēr trofeju labāk medīt pēc riesta, lai āzim būtu vēl viens gads, kad tas atstāj savus izcilos gēnus pēcnācējiem. Taču, no otras puses, ja redzi labu trofejas āzi, ne vienmēr to ieraudzīsi otrreiz. Jā, stirnas ir nometnieces, plus mīnus tajā vienā kilometrā tās dzīvo, tomēr risku ir tik daudz, tādēļ jānovērtē katra konkrētā situācija, ka nesanāk – ko taupa taupītājs, to laupa laupītājs, un pēc tam varbūt paveicas atrast tikai tos smukos ragus, ko lūsis neēd.
Tādēļ, ja redzi un patīk, un tiešām vajag, un par tādu trofeju nav kauns, tad tiešām izvērtē un medī nost. Ja sprūda mēlīti gribas nospiest tikai spiešanas pēc, tad labāk brauc uz šautuvi.
Secinājumi
Stirna joprojām ir ļoti skaists un samērā viegli pieejams medījums, bet, ja uz medībām ej kā uz darbu, medījot staltbriežus un mežacūkas, lai samazinātu postījumus, stirnāzis kā vērtīga trofeja aizvirzās otrā plānā. Laiks rādīs, kā mainīsies Latvijas mednieka domāšana un vēlmes, bet būtu žēl, ja stirnāzis zaudētu savu vietu kā vērtīgs medījamais dzīvnieks ar ļoti skaistu trofeju. Viss jau ir atkarīgs no mums pašiem!
Vai jāpārceļ dzinējmedības un no Kurzemes un Latgali jāved briežu buļļi? “Šauj garām!” #248 epizode
Abonē žurnālu Medības!
