Svētdienas pēcpusdienā saspringtus brīžus piedzīvojis Atis B. no Valmieras novada Skaņkalnes pagasta Rūjupes mājām. Vīrietis devies krāmēt malku pie jaunaudzītes, pavisam netālu no savām mājām. Ap pulksten 16.45 viņš sadzirdējis aiz muguras soļus un smagu elpošanu. Pagriezies un aptuveni desmit metru attālumā no sevis ieraudzījis… lāci.
“Biju paspējis pastrādāt minūtes desmit, piecpadsmit. Lācis metās man virsū! Paspēju iebļauties un sviedu viņa virzienā metrīgo baļķēnu. Lācis tajā pašā mirklī apstājās un muka meža virzienā. Dzīvnieks bija ļoti tuvu! Turpat uz cinīša man bija telefons, ierakstīju savas tā brīža izjūtas, video nofotografēju lāča pēdas. Ja nebūtu dzīvnieka tuvošanos sadzirdējis, viss varēja beigties bēdīgi. Zvanīju arī uz Ziemeļvidzemes virsmežniecību un izstāstīju savu piedzīvojumu. Mežniecībā man atbildēja: “Bet ko mēs varam darīt?” Es atbildēju, lai informē darbiniekus par šajā apvidū mītošu lāci, lai kādam mežzinim kājā neiekož.”
Mežniecības darbinieku atbilde ir korekta. Lācis ir aizsargājamais dzīvnieks, tāpēc par ķepaiņa nodarītajām pārestībām jāziņo Dabas aizsardzības pārvaldei, jo lācis ir viņu klients.
Atgādinām, ka šis nedēļas laikā jau ir otrs Latvijā konstatētais lāča uzbrukums. Ja pirmajā gadījumā Žīguros cieta, pat laimi šoreiz vīrs tika galā tik ar pamatīgu izbīli. Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks, kurš ir liels lāču pazinējs, norādīja: “Cilvēks rīkojās pilnīgi pareizi un lāci aizbiedēja. Ja viņš būtu meties bēgt, mēs runātu par pavisam citu iznākumu!”
Video. Dažas minūtes pēc lāča uzbrukuma. Sajūtās dalās aculiecinieks
Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode, komentējot notikušo skaidroja, ka šobrīd lāču populācija ir tik stabila, ka lācēni dzimst arī Latvijā un pavasarī lācenes, kuras sargā lācēnus var radīt draudus, ja tām pietuvojas.
“Mūsu iestādes interneta vietnē ir infografikas, kurās izskaidrota, kā jārīkojas, sastopot lāci. Šobrīd, pavasarī, intensīvi darbi mežā nenotiek. Citādāk tas būs ogu un sēņu laikā kad mežā būs daudz vairāk cilvēku. Ir pamodies viens no pārvestajiem lāčiem, kuru var atpazīt pēc krotālijas ausī, un nofilmēts pie Lejasciema. Mēs mēģinām dzīvnieku vērot. Ir sasaukta darba grupa, kurā lemsim, kurš un kā tad šādās situācijās var rīkoties. Ja ir atbilstoša situācija, mums ir iespēja pieņemt lēmumu bīstamo lāci likvidēt. Problēma ir tajā, ka neviens no nevēlas uzņemties. Tāpat jāsaprot, kurš ir tas brīdis, kad lācis patiešām kļūst bīstams. Kurš prasīs atļauju un kurš izpildīs šo uzdevumu.
Rudens eksperiments ar lāču pārvietošanu nav izdevies. Ja tam būs niķis meklēt barību pie cilvēku mājokļiem, citas iespējas, kā lāci likvidēt nebūs. Runāsim ar policiju un pašvaldībām. Iespējams, būs jāizveido mobila brigāde šādu problēmu risināšanai. Līdzīgi, kā ir Igaunijā. Protams, nedrīkst aiziet galējībā, ka jebkurš lācis tiek uzskatīts par bīstamu.”
Lejasciema iecirknī mežmalā pie Silmalu ceļa LVM vecākais plānotājs satiek lāci
