Septembris ir laiks, ko gaida daudzi. Man gan tas asociējas ar rudeni un vasaras beigām, lai gan klāt ilgi gaidītais briežu baura un aļņu riesta laiks. Šis ir brīdis, kad daļa mednieku izlieto savus atvaļinājumus un vienkārši nozūd mežā uz nedēļu, divām, varbūt pat uz mēnesi. Un kas gan var būt labāks par to? Tikai prieks par labi un pareizi nomedītu briedi. Citi pat riestā īsti nešauj, bet reāli bauda dabas procesus – bildē, filmē, vēro. Bet labi, šoreiz par šaušanu.
Esam par šo tēmu runājuši, bet tā mūždien ir aktuāla. Atkal un atkal diskusijās uzrodas šī tēma.
Medniekus globāli varētu iedalīt divās daļās. Vieni regulāri dodas uz šautuvi un trenējas, mēģina, šauj. Citi vairāk, citi – mazāk. Kāds saslimst ar sportu un sacensībām, cits dara to prieka pēc. Un šogad Latvijas Sportinga federācijas rīkotajās Mednieku līgas sacensībās atsaucība bija daudz reižu lielāka, nekā rīkotāji bija vispār cerējuši. Tomēr par nožēlu šo aktīvo šāvēju skaits ir mazākumā. Daudzi paļaujas vienkārši uz to, ka māk šaut, uz šautuvi aizbrauc reti, bet, kad aizšauj garām, tad atrod visdažādākos attaisnojumus – ierocis, vējš, leņķis, attālums un tā tālāk un tā joprojām. Un savā ziņā tā arī ir vieglāk, jo atbildības sajūta tiek nostumta malā. Absurdākais pārmetums, ko esmu dzirdējusi no kluba kolēģiem, kuri šauj stipri sliktāk nekā es, ka viņiem taču neesot laika pa stendiem dzīvot! Tā lūk! Vainīgs esi arī tad, ja esi atbildīgs un trenējies. Tādēļ bieži vien sanāk, ka garām šaušanu uztver, kā tādu pavisam normālu, apokaliptisku parādību, ko nav iespējams nekādā veidā ietekmēt. Šauj garām arī sportisti, bet atšķirība ir tāda, ka viņi saprot, kas nogājis greizi, un steidz labot kļūdas.
Tomēr patiesība ir viena – ja rokās ir šaujamierocis, ar ko var nogalināt dzīvu būtni, tad katram, kam šis rīks ir pieejams, būtu jādara viss iespējamais, lai ievērotu medību ētikas pašu svarīgāko punktu – nogalināt pēc iespējas ātrāk, nesagādājot ciešanas. Ja ar ieroci apejies kā autobraucējs uz šosejas, kurš pirms trim gadiem nokārtojis tiesības un pa šo laiku tikai kādas pāris reizes sēdies pie auto stūres, tad sapratīsi, kāds var būt iznākums.
Garām šaušanai nav attaisnojuma. Ja ir kādas tehniskas problēmas ar aprīkojumu, tad tās ir jānovērš. Ja ir problēmas ar šaušanas prasmēm, tad nav iemesla nebraukt uz šautuvi. Nebrauc uz šautuvi, nopērc mazas jaudas gaiseni un, ievērojot drošības prasības, šauj pa bundžām savā dārzā. Arī tas daudz ko atrisinās! Ticiet man!
Ja ēdams, tad medījams – Erlends Sebris. “Šauj garām!” #197 epizode
Septembra numurā par aļņu selektīvu medīšanu
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
