Klāt oktobris un līdz ar to arī medību sezona ar dzinējiem – viens no aizraujošākajiem un aktīvākajiem medību veidiem, kas vienlaikus prasa maksimālu koncentrēšanos un pedantisku drošības prasību ievērošanu. Ne velti mēdz teikt, ka ikviens medību noteikumu punkts, kas attiecas uz drošību, ir savulaik uzrakstīts ar asinīm. Skaidro vecākais medību inspektors Vladimirs Prisjagins: “Medībās ar dzinējiem, galvenā persona ir medību vadītājs. Viņa pienākums ir nodrošināt medību norisi, aizpildīt medību dokumentāciju – medību pārskatu, dokumentus, kas saistīti ar nomedīto dzīvnieku un izlietotajām medību atļaujām. Marķierī viņš ieraksta nomedīšanas vai ievainošanas datumu.”
Pagājušajā medību sezonā nācās risināt konfliktsituāciju, kad ievainotais medījamais dzīvnieks bija iegājis kaimiņu mednieku kluba teritorijā, un viņa izsekošana tika turpināta, neinformējot par to medību tiesību lietotājus. Emocijas un azarts nav attaisnojošs iemesls, lai par notiekošo neinformētu medību tiesību lietotāju vai zemes īpašnieku, ja viņš medību tiesības nevienam nav nodevis. Šis gadījums manā praksē nebūt nav vienīgais, taču izvairīties no nepatīkamām situācijām ir tik vienkārši – precīzi jāzina medību iecirkņa robežas un nepieciešami attiecīgie tālruņa numuri. Tāpat precīzi jāzina, par kuriem īpašumiem ir spēkā esoši medību tiesību nomas līgumi, par kuriem – nav. Tas nozīmē, ka medības ir laikus jāplāno un nevar rīkoties stihiski.
Instruktāža dzīvē, nevis uz papīra
Rūpīgi jāveic drošības instruktāža, nevis tikai uz mašīnas motora pārsega jānoliek medību pārskats, kurā parakstās kā mednieki, tā arī dzinēji. Cits atbrauc vēlāk un nemaz neparakstās, kā arī nedzird, kas ticis teikts par konkrētajām medībām.
Parasti instruktāžas un apsveikuma runas notiek pirmajās medībās, lai gan instruktāžai būtu jānotiek katru reizi, vēl labāk – pirms katra masta, izskaidrojot konkrēto situāciju un neskaidrās nianses, kur iet, kur stāties. Sezonas gaitā tas reizēm aiziet pašplūsmā un mednieki aprobežojas tikai ar parakstu, reizēm iztiekot pat bez tā.
Ir bijuši gadījumi, kad medību vadītājs pat skaidri nevar pateikt, kur tieši aizsūtījis medniekus, tikai aptuvenu virzienu. Tas nav pieļaujams! Katrā klubā atšķiras tradīcijas, kā tieši nosaka mednieku atrašanās vietu mednieku līnijā, tomēr medību vadītājam vai viņa norīkotai personai būtu jānorāda katram medniekam viņa konkrētā medību vieta un, ja nepieciešams, jāizskaidro, kur ir atļautie šaušanas sektori. Medībās notiek darbības ar šaujamieročiem, kas vienmēr ir bīstami.
Tāpat medību vadātājam ir tiesības pārbaudīt mednieka medību dokumentus. Piemēram, ja atbraucis mazāk pazīstams viesmednieks, ir tiesības pārliecināties, ka viņam ir visi nepieciešamie dokumenti. Tāpat ir tiesības aizliegt piedalīties medībās medniekiem, kuri ir alkoholisko vai kādu citu apreibinošo vielu ietekmē. Manā praksē ir bijis gadījums, kad pašu medību vadītāju nācās vest uz medicīnas iestādi, lai noteiktu alkohola koncentrāciju viņa organismā. Arī šāda situācija ir nepieļaujama!
Ik gadu nākas konstatēt pa gadījumam, kad mednieks ir vairāk nekā 0,5 promiļu reibumā. Nepatikšanas ir lielas. Noteikumi to nereglamentē, taču nav pieļaujams, ka reibumā ir arī dzinēji. Arī viņi var rīkoties neadekvāti.
Par drošību atbild katrs mednieks pats
Protams, medībās par drošības prasību ievērošanu atbildīgs ir pats mednieks! Medību dalībniekiem stingri jāievēro medību vadītāja un atbildīgās personas norādījumi. Nav pieļaujama pašdarbība, kuru šad tad atļaujas mednieki, kuri sevi uzskata par pieredzējušiem. “Es darīšu tā vai šitā, nostāšos pie tā līkā bērza vai krūma.” Tā rīkoties nedrīkst. Medību vadītājs ir pirmā persona medībās, neskatoties uz pārējo mednieku rangiem vai ieņemamajiem amatiem, sabiedrisko stāvokli.
Ieroču aprites jomā mednieki grēko, neizlādējot ieročus. Jāatceras, ka medībās ar dzinējiem ieroci drīkst pielādēt pēc tam, kad ieņemta norādītā vieta un garām pagājuši pārējie medību dalībnieki. Savukārt ierocis jāizlādē pirms norādītās vietas atstāšanas. Šo darbību laikā ieroča stobram jābūt vērstam vai nu uz augšu, vai leju. Pārējā laikā ierocī munīcija atrasties nedrīkst. Savā medību iecirknī pārvietojoties dzinējmedību laikā, ierocis nav jāiesaiņo, tam jābūt izlādētam. Iemesli, kāpēc aptveri ar munīciju atstāj ierocī, mēdz būt dažādi – vienam tā ir aizmāršība, citam jau iesakņojies ieradums. Arī pagājušajā gadā pēc medību pārbaudes kādam kungam cienījamos gados Skrīveru pusē nācās konstatēt neizlādētu ieroci. Viņš strīdējās pretī, ka ierocis ir nodrošināts. Taču esmu redzējis sekas, kas notiek, ja šādu ieroci pārvieto, turklāt cauršauts automašīnas jumts ir vieglākās šādas nolaidības sekas.
Medniekam obligāti jāpārliecinās, vai šaušanas virzienā neatrodas transportlīdzekļi, ceļi, dzīvojamās mājas, cilvēki, mājdzīvnieki. Arī šajā gadījumā nedrīkst aizmirsties tik tālu, ka redz tikai medījamo dzīvnieku un nezina, kurā virzienā šauj.
Lode, 3000 džoulu un 70 grādu
Tāpat jāatgādina, ka mežacūku, alni un staltbriedi atļauts medīt ar vītņstobra medību šaujamieroci, kura lodes enerģija stobra galā nav mazāka par 3000 džouliem, un ekspansīvās iedarbības lodi. Protams, var medīt arī ar gludstobra ieroci (20. līdz 10. kalibrs), izmantojot medību lodi.
Jāatceras, ka atļauts šaut sektorā, kas nepārsniedz 70 grādu uz abām pusēm no perpendikula pret mednieku līniju gan mastā, gan ārpus tā. Aizliegta šaušana pa mednieku līniju – lādiņš vai tā daļa nedrīkst lidot tuvāk par 15 metriem no mednieka. Jāņem vērā, ka mednieku līnija bieži vien nav taisna līnija, bet izliekta, un jāzina blakus esošo mednieku atrašanās vieta. Šaušanu mastā pārtrauc, ja dzinēji ir tuvāk par 200 metriem no mednieku līnijas. Turklāt lielos izcirtumos un klajās vietās no šaušanas mastā jāatturas – jāņem vērā reljefs un meža īpatnības konkrētajā vietā.
Nebūs lieki atgādināt, ka ieroci izmanto tikai šaušanai! Atceros kādu īpaši bīstamu gadījumu, kad suņa turēts jenotsuns tika sists ar ieroci, turklāt pielādētu! Stobrs visu laiku pavērsts pret pašu vai blakus esošajiem! Par laimi, šāviens neatskanēja. Šāda ieroča lietošana ir kategoriski aizliegta.
Mastā – tikai ar medību vadītāja atļauju!
Dažkārt mednieki dzinējmedībās bez medību vadītāja atļaujas dodas izsekot ievainotu dzīvnieku. Tas notiek samērā bieži. Kaut kur šāva, redzēja asinis, skrēja skatīties. Ir bijis gadījums, kad to pat filmē un liek sociālajos tīklos. Kas var notikt? Ievainotais dzīvnieks var piecelties un skriet, to redzot, kaimiņu mednieks var izšaut, nezinot, ka turpat mastā ir cilvēks. Izsekošanu drīkst sākt tikai pēc tam, kad medību vadītājs noskaidrojis visu situāciju un devis atbilstošu atļauju. Tam ir vēl kāds praktisks iemesls. Ja ievainots dzīvnieks ir apgūlies, iespējams, pēc neilga laika viņš jau būs zaudējis spēkus, nespēs aizskriet tālāk vai neapdraudēs mednieku, kurš viņam tuvosies.
Bez medību vadītāja atļaujas nedrīkst steigties mastā pie dzīvnieka, kuru apturējis medību suns. Suņa aprietam ievainotam medījamam dzīvniekam drīkst tuvoties tikai viens vai divi medību vadītāja norīkoti mednieki! Jāatceras, ka pie kritušas stirnas, staltbrieža, aļņa, mežacūkas, vilka vai lūša drīkst tuvoties tikai ar pielādētu medību ieroci no mugurpuses! Ik gadu kāds mednieks cieš no savainotas mežacūkas ilkņiem.
Pēdējā laikā nav konstatēti gadījumi, kad dzinēji mastā būtu atradušies ar pielādētiem ieročiem vai pat šautu. Savulaik tas tika uzskatīts gandrīz par normu – tas gan bija ļoti sen. Protams ir izņēmumi, kad dzinējs ir viens mednieks ar medību šķirnes suni vai ar medību vadītāja atļauju tiek izsekots ievainots dzīvnieks. Taču dzinējam ļoti labi jāzina mednieku līnijas izvietojums, jo atkal ir darbība ar ieroci.
Spilgtās vestes un cepures – norma
Medībās ar dzinējiem jālieto kāds spilgtas krāsas apģērba elements, kas izceļas uz apkārtējā fona. Pēdējā laikā šo pārkāpumu ir maz, lai gan sākumā vecākie mednieki apgalvoja, ka nevēlas izskatīties pēc krāšņiem papagaiļiem. Ir pa kādam gudriniekam, kurš ierindā apģērbies kā pienākas, bet uz masta visu novelk un ieliek kabatā, paliekot kamuflāžas tērpā un pazūdot no redzesloka blakus stāvošajiem medniekiem. Šādu rīcību viņi pamato ar to, ka medījamie dzīvnieki viņu ieraudzīs vēlāk. Šādi gadījumi bijuši arī pagājušajā sezonā. Medību noteikumos ir rakstīts, ka medniekam jāzina blakus esošo mednieku atrašanās vieta. Spilgtais apģērbs ir labākais veids, kā to nodrošināt. Spilgtos apģērbus mednieki ir pieņēmuši un paši aizrāda kolēģiem, ja cepure vai veste palikusi mājās.
Divus centimetrus platus spilgta materiāla elementus lieto arī suņiem, lai viņus nesajauktu ar kādu medījamo dzīvnieku, piemēram, Karēlijas laiku ar lapsu vai Austrumsibīrijas laiku ar vilku. Izņēmums – medības ar suņiem alās.
Sākot medību sezonu ar dzinējiem, visiem medniekiem novēlu – ne pūkas!
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
