Vilku uzbrukums medību sunim Ramatā, kura rezultātā suns gāja bojā, bija smags trieciens ne tikai konkrētajam saimniekam, bet visai mednieku kopienai. Šādos brīžos sabiedrība gaida sapratni, līdzjūtību un faktos balstītu skaidrojumu. Diemžēl zoologa Vilņa Skujas sociālajā tīklā Facebook publicētais ieraksts izvēlējās citu ceļu – tas atjaunoja senus, padomju laika mītus par medību suņiem, nevis palīdz izprast mūsdienu realitāti. Šie priekšstati neatbilst tam, kā medību suņi dzīvo, strādā un tiek uztverti šodien.
Īpaši paradoksāli šis viedoklis izskan laikā, kad Latvijā notiek diskusijas un iniciatīvas par dzīvnieku atzīšanu par jūtīgām, dzīvām būtnēm likuma izpratnē. Ja dzīvnieks tiek atzīts kā dzīva būtne ar spējām just sāpes, bailes, piesaisti un stresu, tad šāds skatījums uz medību suni kā uz aizvietojamu resursu ir pretrunā ar pašas idejas būtību. Medību suns šajā kontekstā nav mazāk vērtīgs par jebkuru citu suni — viņš ir jūtīgs, sociāls un ciešā emocionālā saiknē ar cilvēku. Tieši tādēļ publiski izplatīti stereotipi, kas noniecina šīs attiecības, nav tikai novecojuši — tie grauj pašu principu, uz kura balstās mūsdienīga dzīvnieku labturības izpratne.
Medību suns – partneris, nevis lieta
Mūsdienās medību suns nav instruments vai “patēriņa prece”. Tas ir apzināti audzēts, rūpīgi apmācīts un augsti kvalificēts darba suns, kurš:
– nokārto darba pārbaudes un kvalifikācijas testus,
– piedalās sacensībās,
– saņem vērtējumus izstādēs,
– nereti tiek izmantots vaislā.
Šāda suņa vērtība bieži sasniedz 10 000–15 000 eiro, bet vaislas suņiem vērtība ir vēl augstāka. Jau kucēna iegāde no laba audzētāja maksā 1000–2500 eiro, jo pirms vaislas suņiem ir jāiziet veselības pārbaudes, jāapliecina darba spējas un atbilstība šķirnes standartam. Taču pat šie skaitļi nespēj izmērīt galveno – saikni starp suni un saimnieku. Medību suns nav tikai darba partneris. Viņš ir ģimenes loceklis, bērnu draugs, ikdienas līdzgaitnieks, uzticams biedrs gadu garumā.
Rūpes, drošība un atbildība
Pretēji izplatītajiem stereotipiem, mūsdienās par medību suņu drošību tiek domāts ļoti nopietni. Tiek izmantotas:
– apdrošināšanas polises veterināro izdevumu segšanai,
– GPS izsekošanas sistēmas,
– aizsargveste un citi drošības risinājumi.
Darba sunim – darbs, nevis dīvāns
Viena no lielākajām labturības problēmām mūsdienās nav medības, bet gan darba šķirņu suņu turēšana neatbilstošos apstākļos. Suņi ar ļoti spēcīgiem instinktiem tiek paņemti “skaistumam”, ģērbti jaciņās un spiesti pavadīt dzīvi uz dīvāna. Dānijas speciālisti lēš, ka aptuveni 80 % medību šķirņu suņu, kuri tiek turēti tikai kā mājas mīluļi, cieš no uzvedības un psiholoģiskām problēmām tieši šī iemesla dēļ. Savukārt medību suns, kurš drīkst darīt to, kam tas ir radīts, parasti strādā mežā līdz 9–12 gadu vecumam un pēc tam bauda pelnītas vecumdienas. Daudzi no šiem suņiem arī vecumā joprojām ar prieku dotos medībās – ne piespiedu kārtā, bet tāpēc, ka tā ir viņu daba.
Medību suņa nozīme šodien
Medību suņi mūsdienās ir būtiska sabiedrības drošības un dabas apsaimniekošanas daļa. Tie tiek izmantoti:
– ievainotu dzīvnieku meklēšanā pēc ceļu satiksmes negadījumiem,
– ievainota medījuma atrašanā,
– populāciju regulēšanā,
– invazīvo un bīstamo dzīvnieku sugu kontrei,
– postījumu mazināšanā lauksaimniecībā un mežsaimniecībā,
– Āfrikas cūku mēra apkarošanā, meklējot mežacūku līķus,
– dabas aizsardzības projektos, piemēram, ūdru monitoringā Apvienotajā Karalistē.
Pretēji dzīvnieku tiesību aizstāvju bieži paustajam apgalvojumam, ka medību suņu izmantošana esot tikai tradīcija vai cilvēka izklaide, medību suņi pilda konkrētus, sabiedrībai nozīmīgus uzdevumus. Šajā ziņā viņu loma ir salīdzināma ar policijas un militāro dienestu suņiem – arī viņi tiek apmācīti darbam sarežģītos, reizēm pat bīstamos apstākļos, lai palīdzētu cilvēkam pildīt noteiktus pienākumus. Medību suņi meklē ievainotus dzīvniekus, novērš ilgstošas ciešanas, palīdz kontrolēt dzīvnieku populācijas, mazina postījumus lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, kā arī tiek izmantoti slimību uzraudzībā un dabas aizsardzības projektos. Tas nav izklaides jautājums, bet mērķtiecīgs darbs, kurā suņa prasmes un instinkti tiek izmantoti atbildīgi un ar cieņu, nodrošinot gan cilvēku drošību, gan dzīvnieku labturību.
Par patversmēm un atbildību
Starptautiskā pieredze rāda, ka medību suņi patversmēs nonāk ļoti reti. Ja suns paliek bez saimnieka, par viņu parūpējas citi mednieki. Savukārt nemednieku ģimenēs nonākušie darba šķirņu suņi patversmēs nonāk biežāk – nevis tāpēc, ka suņi būtu “slikti”, bet tāpēc, ka cilvēki nav bijuši gatavi viņu vajadzībām. Veimārieši ir spilgts piemērs – spēcīgi, inteliģenti darba suņi, kas nav viegli kompanjoni, bet izcili partneri cilvēkam, kurš saprot viņu dabu. Un arī šeit bieži tieši mednieki ir tie, kas šos suņus paņem, apmāca un dod viņiem pilnvērtīgu dzīvi.
Par vilku risku un vārdu atbildību
Medības jau pašas par sevi ietver riskus. Vilks kā papildu risks Latvijā ilgu laiku nebija izšķirošs faktors, taču situācija ir mainījusies. Vilks uzbrūk, lai nogalinātu, nevis aizbiedētu. Šo realitāti ignorēt vai noniecināt nav godīgi pret suņu saimniekiem. Tādēļ publiski izplatīt apgalvojumus, kas normalizē suņa bojāeju kā neizbēgamu vai pašu saimnieku vainu, nav ne korekti, ne cilvēcīgi.
Vilnim Skujam šajā situācijā vajadzētu publiski atvainoties mednieku kopienai un vilku uzbrukumos bojā gājušo suņu saimniekiem par ierakstu, kas bija neiejūtīgs un balstīts mītos, nevis faktos. Sabiedrībai ir nepieciešama skaidra, godīga informācija, nevis stereotipi.
Par fotogrāfijām
Rakstā izmantotajās fotogrāfijās redzami mednieku darba suņi, kuri visu mūžu godprātīgi strādājuši un šobrīd bauda pelnītas vecumdienas – mierā, drošībā un cieņā. Foto esošie suņi ir no 9 līdz pat 17 gadus veci darba dzīvnieki, kuri aktīvi piedalījušies medībās, bet tagad bauda vecumdienas, apmāca jaunos un ir kļuvuši par ģimenes kompanjonsuni. Tie ir dzīvi pierādījumi tam, ka mūsdienu medību suns var dzīvot ilgu, piepildītu un skaistu mūžu. Ir pēdējais laiks, lai lauztu vecu stereotipu, ka “labi medību suņi ilgi nedzīvo”. Tieši otrādi – labi medību suņi dzīvo ilgu, skaistu un piepildīgu mūžu.
Noslēgumā
Vēl viens pilnīgi nepamatots un realitātei neatbilstošs apgalvojums ir mīts par to, ka medības esot vide, kur “mednieki šauj viens otru”. Šāda frāze izklausās skaļi, bet tai nav nekāda seguma statistiskajos datos. Medības Latvijā notiek stingri reglamentētā vidē – ar obligātu apmācību, eksāmeniem, drošības instrukcijām, ieroču aprites kontroli un skaidri noteiktiem drošības noteikumiem. Nelaimes gadījumi medībās ir ārkārtīgi reti, savukārt ikdienā sabiedrība bez lieka satraukuma pieņem riskus, kas objektīvi ir nesalīdzināmi augstāki. Ceļu satiksme ir labs piemērs – pārvietošanās ar automašīnu statistiski ir ievērojami bīstamāka nekā dalība medībās, tomēr neviens tāpēc neapgalvo, ka braukt ar auto būtu amorāli vai nepieņemami. Medības, tāpat kā jebkura atbildīga cilvēka darbība, balstās disciplīnā, savstarpējā uzticībā un drošībā, nevis haosā, kā to mēdz attēlot sensacionāli un no realitātes atrauti apgalvojumi.
Žurnāla Medības galvenā redaktore:
“Iesaku zoologam Vilnim Skujam pieturēties pie tēmām, kuras viņš patiešām pārzina. Diemžēl viņa publiskie izteikumi par medībām balstās personīgā nepatikā pret šo nodarbi, nevis faktos, un turpina izplatīt nekompetentus, padomju laika mītus, kas neatbilst mūsdienu realitātei.”
Kā iepriekš ziņojām, Ramatā noticis vilku uzbrukums medību sunim Brendai, kura rezultātā suns gāja bojā. Uzbrukums notika medību laikā, un notikušais vēlreiz aktualizēja jautājumu par vilku radītajiem riskiem medību suņiem un nepieciešamību šo problemātiku vērtēt, balstoties faktos, nevis vispārinājumos vai stereotipos.
Brenda cīnījās līdz pēdējam. Zaudēja vilku pārspēka dēļ! Ramatā vilki nogalina kārtējo medību suni
Ja vilks ēdīs tikai vārgos, tad beigās nomirs badā. “Šauj garām!” #321 epizode
👉 Abonē 10 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 10 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības janvāra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
