Šos mazos kukaiņus, kas visu gadu (izņemot ziemu) skraida pa ūdens virsmu, ir grūti nepamanīt. Tie var dauzīties lielos baros, bet var arī klejot atsevišķi. Kaut kur man tie atgādina ātrslidotājus, kas pa ūdens virsmu slīd kā slidotājs pa ledu, citi šos kukaiņus sauc arī par ūdensblaktīm.
Ūdensmērītāji ir sastopami itin visur – gan ezeros, gan dīķos, gan purvos, tie sastopami pat lielās peļķēs, bet īpatnība tāda, ka tie dzīvojas tikai pa ūdens virsmu. Vislielākās to populācijas ir dīķos.
Dīķos mītošo ūdensmērītāju taustekļiem nav košu krāsu, gribētos pat teikt, ka tie ir bezkrāsas, bet ķermenis ir “veidots” kā Pirmās formulas sacīkšu auto. Cietajiem matiņiem, kas klāj kukaiņu taustekļus, piemīt ūdeni atgrūdošas īpašības. Tas ļauj ūdensmērītājiem ne tikai noturēties uz ūdens virsmas, bet arī viegli slīdēt pa virsmu un ātri pārvietoties pa to jebkurā virzienā. Starp citu, ezeros un upēs mītošajiem mērītājiem nav spārnu, bet tiem, kas dzīvo uz peļķu virsmas, tādi ir. Tā kā peļķe, pat milzīga peļķe, var izžūt, tad kukaiņiem vajadzēs pārvietoties uz jaunu dzīvesvietu.
Ūdensmērītāji ir dzimuši plēsēji un mednieki. Garās kājas ļauj tiem attīstīt lielu ātrumu un viegli panākt nolūkoto upuri. Satverot upuri, šis veiklais kukainis to uzreiz caurdur ar asu, bet plānu dzelksni, mērītājs piepilda savu upuri ar kādu īpašu gremošanas fermentu.
Dīķa ūdensmērītāji bieži vien medī baros. Ūdenī iekritis kukainis, kas kaut kādu iemeslu dēļ zivīm ir neinteresants un zivis to neapēd, kļūst par vieglu laupījumu ūdensmērītājiem, gluži tāpat kā daudzi citi kukaiņi, kas iekrīt ūdenī un nespēj no tā izkļūt. Šie ūdens kukaiņi nesmādē arī dažus ūdens iemītniekus, ja viņu ceļā gadīsies aizgulējies zivju mazulis vai zivju ikri – mērītāji labprāt tos apēdīs.
Interesanti, ka zivis tīšām nemedī ūdensmērītājus, ja pa ceļam kāds gadās, tad to apēd. Iespējams, ūdensmērītāji zivīm ir pārāk veikli objekti, turklāt tie var iedzelt.
Uzmanību!
– Ūdens mērītājs var iekost! Jā, jā, tas uzvedas kā īsts kukainis.
– Ūdens mērītāja kodums nav tāds kā parasts dzēliens vai adatas dūriens. Sajūta ir tāda, ka iedzelts ar kaut ko tievu, bet asu un vienlaikus saņem elektriskās strāvas triecienu. Uzreiz koduma vietā rodas dedzinošas sajūtas. Kā stāsta cietušie, kurus sakoduši ūdens mērītāji, to kodums ir stiprs un daudz nepatīkamāks kā bites vai lapsenes dzēliens.
– Protams, nav tik viegli noķert šos Pirmajām formulām līdzīgos kukaiņus, kas skraida pa ūdens virsmu, taču bērniem izdomas pietiek un turklāt viņi ir spītīgi šādās “izpriecās”. Tāpēc labāk ir iepriekš pabrīdināt bērnus par iespējamām nepatikšanām.
Avots: lasi.lv
Raksts publicēts, sadarbībā ar Zivju fondu!
