Barības kvalitātei ir tieša saistība ar dzīvnieku veselības stāvokli. Sliktas kvalitātes barība ir galvenais faktors vairāku bīstamu slimību attīstībā. Nereti slimību klātbūtne dabā bieži paliek nepamanīta, taču tās tieši ietekmē dzīvnieku imunitāti un spēju izdzīvot ziemā, kā arī veicina infekciju izplatību starp indivīdiem, tostarp virkni bīstamu slimību, sākot no gremošanas traucējumiem līdz hroniskiem orgānu bojājumiem.
Šādas slimības ne tikai ietekmē dzīvnieku veselību un izdzīvošanu dabā, bet var radīt arī potenciālu risku cilvēkiem, kuri apstrādā vai lieto uzturā inficētu dzīvnieku gaļu.
Mikotoksikoze – pelējuma sēnītes ierosināta slimība
Mikotoksikoze ir saindēšanās, ko izraisa mikotoksīni – toksiskas vielas, ko ražo noteiktas pelējuma sēnes (galvenokārt Aspergillus, Fusarium, Penicillium).
Šie toksīni attīstās mitrā barībā: sapelējušos graudos, mitrā sienā, kukurūzā, ābolos vai kartupeļos, kas ilgstoši stāvējuši zem klajas debess vai tiešā kontaktā ar zemi.
Kā tā ietekmē dzīvnieku:
• bojā aknās, nierēs un gremošanas traktā esošās šūnas;
• nomāc imūnsistēmu, padarot dzīvnieku uzņēmīgāku pret infekcijām;
• izraisa kuņģa un zarnu čūlas, vemšanu, caureju, nespēku un koordinācijas traucējumus;
• hroniskos gadījumos izraisa neiroloģiskas un reproduktīvās problēmas (neauglību).
Smagos gadījumos mikotoksikoze beidzas ar nāvi, it īpaši jauniem dzīvniekiem.
Vai cilvēks var saslimt?
Ja cilvēks apēd gaļu no dzīvnieka, kurš cietis no mikotoksikozi izraisošiem toksīniem, tie parasti netiek tieši pārnesti, jo mikotoksīni termiski daļēji noārdās.
Taču ilgstoša lietošana vai liels toksīnu daudzums (piemēram, subakūtas infekcijas gadījumā) var ietekmēt cilvēka aknas un imūnsistēmu.
Tāpēc mikotoksīnu piesārņotu dzīvnieku gaļa nav ieteicama pārtikā, it īpaši, ja dzīvnieka aknās vai nierēs redzamas pelēcīgas, dzeltenīgas vai zaļganas nekrozes pazīmes.
Orgānu mikozes – pelējuma infekcija no sapelējušas barības
Orgānu mikozes rodas, kad pelējuma sēnīšu sporas nonāk dzīvnieka organismā ar barību vai caur elpošanas ceļiem. Šīs sēnes spēj ieaugt audos, veidojot strutainus, nekrotiskus perēkļus aknās, plaušās, nierēs un zarnu sieniņās.
Raksturīgās pazīmes:
• straujš svara zudums un nespēks,
• gremošanas traucējumi,
• paaugstināta ķermeņa temperatūra,
• elpas trūkums vai klepus, ja skartas plaušas.
Dzīvnieka organisms cenšas cīnīties ar infekciju, veidojot iekaisuma kapsulas – tādas kā dzeltenīgas cistas vai mezgliņus. Šos perēkļus noteikti ir redzējis teju katrs mednieks, apstrādājot nomedīto dzīvnieku.
Riski cilvēkam:
Dažas mikozes (piemēram, Aspergillosis) var būt zoonotiskas, t.i., pārnēsājamas cilvēkam, īpaši, ja gaļa tiek slikti termiski apstrādāta vai cilvēkam ir novājināta imunitāte.
Tāpēc, ja uz dzīvnieka iekšējiem orgāniem redzami dzelteni, pelēcīgi vai strutaini mezgliņi, gaļu nevajadzētu izmantot pārtikā, tā ir jāiznīcina.
Aknu abscess – baktēriju radīts bojājums, kas liecina par vielmaiņas traucējumiem
Aknu abscess ir strutains iekaisums, kas visbiežāk veidojas, ja dzīvnieka gremošanas sistēma ir izjaukta pēkšņu barības maiņu vai infekcijas dēļ. Baktērijas (piemēram, Fusobacterium necrophorum, Trueperella pyogenes) iekļūst caur zarnu sieniņu asinīs un nonāk aknās, kur sākas lokāls iekaisums.
Simptomi dzīvniekiem:
• pazemināta ēstgriba un vājums,
• spalvas vai apmatojuma kvalitātes pasliktināšanās,
• palielinātas aknas ar strutainiem perēkļiem, bieži redzami jau liemeņa apstrādes laikā.
Vai cilvēks var inficēties?
Tieši ar šīm baktērijām cilvēks nevar inficēties, tomēr aknu abscesu klātbūtne nozīmē, ka gaļa ir mikrobioloģiski piesārņota.
Tāda gaļa nav droša pārtikā, jo infekcijas izraisītāji var radīt saindēšanos ar pārtiku vai sekundāras infekcijas gaļas apstrādes laikā.
Spurekļa floras bojājumi – uztura maiņas sekas
Spureklis jeb priekškuņģis ir vissvarīgākais gremošanas orgāns atgremotājiem (briežiem, stirnām, aļņiem, mežacūkām). Tajā dzīvo miljoniem mikroorganismu – baktērijas, raugi un pirmšūnas –, kas palīdz sadalīt šķiedrvielas un pārstrādāt barību.
Ja dzīvnieka uzturs pēkšņi mainās – piemēram, no rupjās lopbarības uz graudiem vai barību ar lielu ogļhidrātu daudzumu –, rodas spurekļa skābuma disbalanss.
Tas izraisa mikrofloras sabrukumu, gāzu uzkrāšanos, iekaisumus un toksīnu veidošanos.
Sekas:
• vēdera uzpūšanās (meteorisms),
• apetītes zudums, letarģija,
• strauja ķermeņa temperatūras krišanās,
• dzīvnieka nobeigšanās dažu stundu laikā (akūtos gadījumos).
Šāda stāvokļa sekas bieži redzamas arī nomedītajiem dzīvniekiem – kuņģa saturs ir skābs, gļotādas pietūkušas, bet dzīvnieks bijis novājējis.
Spurekļa floras bojājums pats par sevi nav infekcijas slimība, taču norāda, ka dzīvnieka vispārējais veselības stāvoklis bijis slikts un gaļa var saturēt palielinātu toksīnu vai mikroorganismu slodzi.
Ko darīt, ja mednieks pamana slimības pazīmes?
Ja apstrādes laikā redzami jebkādi audu bojājumi, mezgliņi, strutaini perēkļi, nepatīkama smaka vai krāsas izmaiņas, šādu liemeni nebūtu ieteicams izmantot pārtikā.
Medniekiem par šādiem gadījumiem jāinformē:
• Pārtikas un veterinārais dienests (PVD),
• Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts (BIOR)
Slimības diagnozi var noteikt tikai laboratoriski – vizuāli līdzīgas pazīmes var būt gan mikozēm, gan bakteriālām infekcijām, gan pat onkoloģiskām izmaiņām.
Atceries, ka bojāta barība un nesakopta barotava ir ne tikai higiēnas, bet arī dzīvnieku veselības drošības jautājums.
Vairāk lasi žurnāla Medības pielikumā Mednieka gads 2026.
Pat mežacūkas vilkus ienīst! “Šauj garām!” #318 epizode
👉 Abonē 11 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 11 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības janvāra numurā lasi par ģeniālo un harismātisko vilku!
Žurnāla Medības trešajā pielikumā Mednieka gads 2026 par slimībām un parazītiem
