10. janvāra sniegotie ceļi nebija šķērslis, lai dotos uz Madonu, kur Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs notika mākslinieces Irinas Krjučkovas pirmās lielās personālizstādes Acis, kas runā atklāšana. Izstādes telpas piepildīja cilvēki, kuri bija atnākuši ne tikai aplūkot krāšņos dzīvnieku portretus, bet sastapties ar skatieniem, stāstiem un ar suņu un meža dzīvnieku dvēselēm.
Šī noteikti nav izstāde, kurā gleznas vienkārši tiek aplūkotas. Tā ir izstāde, kurā skatieni uzrunā. Dzīvnieku acis te kļūst par galveno stāstnieku, par tiltu starp cilvēku un dabu, starp sajūtām un saprašanu. Kā atzīst pati māksliniece, reiz cilvēki esot sapratuši dzīvnieku valodu, bet laika gaitā šī spēja zudusi. Šodien palicis tikai skatiens – kluss, bet ārkārtīgi spēcīgs dialogs.
“Senatnē cilvēki prata saprast dzīvnieku valodu. Ar laiku šī spēja zuda, un šodien starp mums palicis tikai skatiens. Tieši caur skatienu dzīvnieks joprojām runā ar cilvēku.”
— Irina Krjučkova
Skatiens, kas runā skaļāk par vārdiem. Irinas Krjučkovas izstādes Acis, kas runā atklāšana Madonā
Vairāk nekā 180 darbi un astoņu gadu ceļš
Izstādē Acis, kas runā, kas muzeja telpās būs skatāma līdz 1. martam, apkopoti vairāk nekā 180 darbi, tapuši astoņu gadu laikā. Lielākoties tie ir suņu un meža dzīvnieku portreti, kuros īpaša vieta atvēlēta īru vilku suņiem – šķirnei, kas Irinai kļuvusi par radošo iedvesmas avotu.
“Viņi nav cilvēki, bet noteikti nav arī tikai suņi,” māksliniece saka ar smaidu. Viņu acīs mīt viss – apjukums, maigums, viedums, pat leģendas. Tie ir dzīvnieki ar senatnīgu cēlumu un neparasti bagātu mīmiku, kas mainās līdz ar noskaņojumu, apmatojumu un skatiena leņķi. Tieši šī niansētība Irinu aizrauj visvairāk.
“Īru vilku suņi mani aizrauj ar savu daudzslāņaino mīmiku. Viņi var būt cēli, apjukuši, noslēpumaini. Viņu acīs ir stāsti, kas šķiet nākuši no ļoti seniem laikiem.”
— Irina Krjučkova
No meitenes, kas brīvdienas pavadīja laukos, līdz māksliniecei, kura saredz dvēseli
“Sirdī es esmu meitene, kas brīvdienas pavadīja laukos,” saka Irina Krjučkova. Bērnības vasaras pavadījusi Dobeles pusē pie vecmāmiņas, dzīvnieku nepārtraukta klātbūtne un būšana dabā kļuva par pamatu dziļajai saiknei, kas vēlāk pārauga mākslā. Lai gan jaunībā zīmēšana netika uzskatīta par nopietnu nodarbi, dzīve šo priekšstatu mainīja.
Pēc vairākiem gadiem restorānu biznesā Irina apzināti atgriezās pie mākslas, apgūstot akadēmisko zīmēšanu un dažādas tehnikas – grafītu, pasteli, akvareli, ogli. Viņa mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos, Sanktpēterburgas I. Repina akadēmijas vasaras skolā un pie latviešu mākslinieces un pedagoģes Ludmilas Perec.
Taču izšķirošais pagrieziena punkts bija Forests – mākslinieces Veimāras putnu suns. “Pateicoties Forestam, es satiku savu mīlestību, pārcēlos no pilsētas uz laukiem un beidzot pilnībā pievērsos tam, kas man visvairāk patīk – dzīvnieku zīmēšanai,” viņa atzīst. Šodien Forestam blakus mājas studijā ir arī kaķis Matiss, nosaukts par godu Anrī Matisam, un abi ir neatņemama Irinas ikdienas un radošā procesa daļa.
“Viss sākās ar Forestu. Ar viņa parādīšanos man atvērās pilnīgi jauna pasaule – suņi, cilvēki, ceļojumi, sarunas. Tas viss organiski ieplūda manā mākslā.”
— Irina Krjučkova
Skatiens kā portreta sirds
Mākslinieces klienti visbiežāk pasūta dzīvnieku portretus, un tajos nav attēlota tikai vizuālā līdzība, bet gan suņa raksturs un būtība. Pirms darba tapšanas Irina izzina dzīvnieku – caur fotogrāfijām, saimnieku stāstiem, paradumiem. “Svarīgākais vienmēr ir skatiens. Pat ja fotogrāfijas nav ideālas, stāsts palīdz man sajust dzīvnieku,” viņa skaidro.
Kā pati māksliniece saka, neiemācoties zīmēt cilvēku, nav iespējams patiesi uzzīmēt neko citu. Taču tieši mīlestība pret dzīvniekiem un dzīve līdzās tiem ir ļāvusi viņai atrast savu īsto balsi mākslā.
“Pirms sāku zīmēt, es vienmēr jautāju par dzīvnieka raksturu, paradumiem, attiecībām ar cilvēkiem. Tikai tad es varu ielikt portretā skatienu, ko suns vai dzīvnieks patiesībā dāvā savam saimniekam.”
— Irina Krjučkova
Irina ir zīmējusi arī manu vecāko suni Beriju, un man ir tas gods būt divu viņa portretu īpašniecei. Medniekam suns nav tikai palīgs vai darba instruments. Starp saimnieku un suni veidojas saikne, kas veidojas cauri gadiem – kopīgās medībās, sadzīvē, veiksmēs un neveiksmēs. Tā ir valoda bez vārdiem, kuru saprot tikai tie, kas to ir piedzīvojuši.
Pirms katra portreta tapšanas mūsu sarunas ar Irinu bija garas. Mēs runājām par Berija raksturu, viņa uzvedību, skatieniem, par kopā piedzīvoto – par to, kas paliek atmiņās un sajūtās. Mans vienīgais lūgums bija, lai portretā būtu tas īpašais skatiens – nevis skaists, bet patiess. Skatiens, kas raugās dziļi un atgādina visu kopā noieto ceļu.
“Es nevaru zīmēt mehāniski. Man ir jāsajūt dzīvnieks. Tikai tad portrets kļūst dzīvs un atpazīstams – nevis pēc formas, bet pēc sajūtas.”
— Irina Krjučkova
Izstādē aplūkojami arī žurnāla Medības komandas Lindas Dombrovskas, Sintijas Dozbergas un Kates Šternas suņu portreti.
Emocionāls ceļojums skatītājam
Izstādes atklāšanā valdīja sajūta, ka katrs darbs ir dzīvs. Apmeklētāji kavējās pie portretiem, ielūkojās to acīs, klusēja un smaidīja. Tā nav izstāde par dzīvniekiem kā tēmu – tā ir izstāde par attiecībām. Par to, kā dzīvnieks redz cilvēku, un kā cilvēks beidzot apstājas, lai paskatītos pretī.
Acis, kas runā ir arī stāsts par pašas mākslinieces izaugsmi – no meitenes, kas brīvdienas pavadīja laukos līdz profesionālei, kuras darbi šobrīd atrodas privātkolekcijās 28 valstīs Eiropā, Ziemeļamerikā, Āzijā un Dienvidāfrikā. Madonā skatāma viņas pirmā tik vērienīgā personālizstāde – notikums, kas jau pirmajā dienā pierādīja, ka pat spēcīgs putenis nespēj apturēt cilvēkus.
📆Izstāde būs skatāma līdz 1. martam
📍Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izstāžu zālēs
Aicināti visi – gan mākslas mīļotāji, gan dzīvnieku draugi, gan tie, kuri vēlas caur mākslu atklāt ko patiesu, dzīvu un aizkustinošu.
Pat mežacūkas vilkus ienīst! “Šauj garām!” #318 epizode
👉 Abonē 11 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 11 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības janvāra numurā lasi par ģeniālo un harismātisko vilku!
Žurnāla Medības trešajā pielikumā Mednieka gads 2026 par slimībām un parazītiem
