Kad 2014. gadā Latvijā atklāja pirmo Āfrikas cūku mēra gadījumu, piebarošana tika aizliegta un tās vietā nāca pievilināšana. Kāda starpība, kāds vaicātu. Kādēļ pēkšņi tika pieteikts karš piebarošanai? Tomēr jānorāda, ka Ministru kabineta noteikumos, kas regulē šos jautājumus, joprojām tiek lietots jēdziens piebarošana. Piebarošanas ierobežojumi pastāv jau kopš 2014. gada beigām, un reti kurš pamanīja, ka daži nosacījumi vairs nav spēkā ar šā gada 1. janvāri. Vēl mazāk mednieku pamanīja, ka šā gada 17. septembrī atkal spēkā stājās noteikti ierobežojumi. Tādēļ arī šajā numurā šo jautājumu cilājam.
Mēris samazinās
“Āfrikas cūku mēris samazinās,” tā īsi un konkrēti paskaidro Pārtikas un veterinārā dienesta Dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības daļas vecākais eksperts Mārtiņš Seržants. “Ir novēroti daži incidenti Latvijas vidienē un pierobežā, protams, tagad uzliesmojums ir Dienvidkurzemē, bet kopumā varam apgalvot, ka mēris ir mazinājies.”
Mārtiņš Seržants to skaidro ar to, ka populācija ir samazinājusies, līdz ar to samazinās arī ĀCM pozitīvo gadījumu skaits. Populācija sāk lēnām atjaunoties, bet tas ir risks. “Pēc citu slimību pieredzes, piemēram, pēc novērojumiem trakumsērgas gadījumā, tiklīdz populācija palielinās, uz augšu iet arī slimības gadījumu skaits. Arī šajā gadījumā varētu lēst, ka mēris sekos populācijas pieaugumam, un, kamēr nav pagājis kāds noteikts laiks, mums nebūs iespējas mēri izskaust. Pašlaik pastāv teorētiska iespēja likvidēt ĀCM un izvairīties no otrā ĀCM viļņa nākotnē, ja vien mednieki neļaus mežacūku skaitam atkal pieaugt vēl vismaz dažus gadus.”
Mārtiņš Seržants uzsver līdzšinējo pozitīvo sadarbību ar medniekiem un cer, ka arī turpmāk mednieki ieklausīsies un nesteigs vēl atjaunot mežacūku populāciju, īpaši saudzējot šos pārnadžus.
“Mednieku palīdzība līdzšinējā cīņā ar mēri ir bijusi neaizstājama, bet ir jāsaprot, ka mednieks neko nevar izdarīt ātri un nekavējoties. Par ietekmi uz populāciju mēs varam runāt vienas vai vairāku sezonu griezumā. Pēc novērojumiem varu teikt, ka nav iespējams mežacūkas totāli izskaust, jo vienmēr kaut kur kāda paliks sēklai. Čehijā iežogojumā centās likvidēt visas mežacūkas, bet beigās atklājās deviņu rukšu bars, kurus mednieki pat īsti nebija konstatējuši. Samazinot dzīvnieku skaitu, populācija kļūst veselāka. Tā formula ir ļoti vienkārša – jo mazāk dzīvnieku, jo mazāk beigto rukšu, jo mazāk inficētu mežacūku. Mums vēl jāiztur pāris gadu, un, iespējams, šo ciklu izdosies pārtraukt,” tā Mārtiņš Seržants. “Ja tagad populācija strauji pieaugs, pastāv ļoti liela iespēja, ka nākamajā sezonā ar ĀCM gadījumu skaitu būsim atpakaļ turpat, kur sākumā, un tad viss sāksies no sākuma, lai atkal rukšu skaitu samazinātu. Un tas ir atkal piecu gadu cikls.”
Ar nākamo gadu Eiropas Komisija plāno pārtraukt līdzfinansēt mežacūku mātīšu medīšanas izmaksas, tāpēc Mārtiņš Seržants uzsver, ka vēl šogad vajadzētu medniekiem iespringt un izmantot šo iespēju.
“Mežacūku vairs nav tik daudz kā iepriekš, bet labāk ir nomedīt tās tagad, konstatēt, ka tās veselas, un izmantot gadu, vēl piedevām saņemot finansiālu pabalstu par nomedīšanas faktu. Nākamgad tādas iespējas saņemt finansējumu vairs nebūs. Vēl viens bonuss mežacūku medīšanai tagad ir fakts, ka tas samazina slimības izplatību.”
Kādēļ piebarošana ir slikta
Mārtiņš Seržants skaidro, ka Āfrikas cūku mēra rezervuārs ir tieši mežacūkas un vīrusa pastāvēšana ir tiešā veidā saistīta ar šo dzīvnieku skaitu, blīvumu un mežacūku savstarpējo kontaktu. Mežacūka nav vienpatis, tā dzīvo grupā, kas rada vēl lielāku risku saslimt. Viens no veidiem, kā samazināt mežacūku skaitu, ir tieši ar barības bāzi, bet, protams, tas nav īstermiņa pasākums.
Mežacūka kļūst auglīga, sasniedzot konkrētu svaru, nevis konkrētu vecumu. Ja barības ir daudz un tā brīvi pieejama, tad mežacūciņa vienkārši noēdīsies, pieaugs miesās un kļūs gatava laist pasaulē sivēnus. Ja barības ir mazāk vienā vietā, mežacūkas vairāk staigās, un tad, ja to skaits nav liels, risks satikt kādu citu mežacūku ir neliels. Jo mazāks mežacūku skaits, jo mazāka mežacūkai iespēja nokļūt saskarsmē ar vīrusu. Mežacūka, protams, dabiskā veidā atradīs barību, bet pievilināšanas vietas būtu izmantojamas, lai uzlabotu medību sekmes. Tas arī ir to galvenais mērķis. Lai pieturētu, piesaistītu, novērtētu, efektīvāk nomedītu.
“Ja ziema ir sniegota un auksta, neizdzīvos vājākie un vēlāk dzimušie sivēni, ja tiem nebūs pieejama barības kaudze,” skaidro Mārtiņš Seržants. “Tā ka ir svarīgi tagad saglabāt nelielu populāciju, šis ir viens no instrumentiem, kā panākt šo efektu. Tādēļ arī ir svarīgi, lai pievilināšanas vietā barības daudzums būtu dozēts. Četrsimt litru uz simt hekt-āriem ir tas optimālais daudzums, kas radīs mežacūkām interesi, bet barība tām būs tikai gardums.”
Vecākais eksperts min automātiskās barotavas kā vienu no ļoti efektīviem risinājumiem. Dozators regulāri izbirdina nelielu barības daudzumu konkrētā vietā, un nereti mežacūkas pat zina, cikos ierasties, lai sagaidītu savus dienišķos kārumus. Tāpat, ja netiek piedāvātas milzu barības kaudzes, vārgākiem un slimiem dzīvniekiem ir mazākas iespējas izdzīvot. “
Viena liela problēma – ar mēri slima cūka uzturēsies barotavas tuvumā, nereti tā pat nomirst zemē izbērtas kaudzes tuvumā vai pat tajā, kas rada papildu riskus citām mežacūkām, kas tur ieradīsies pamieloties. Ja barība uz zemes ir izbērta lielā daudzumā, dzīvnieki tur mīcās un pavisam drīz šī vieta pārvēršas par smirdīgu purvu,” savos secinājumos dalās Mārtiņš Seržants. “
Sapelējusi barība kaitē visiem, ne tikai cilvēkam. Pelējuma sēnīte, baktērijas un dažādi toksīni ir drauds, kas var kaitēt arī meža dzīvniekiem.”
Pievilināšanas vietu dezinficēšana
Par to bieži nerunā, bet principā pievilināšanas vietas būtu jātīra vai arī jādezinficē. Kā labāk risināt šo problēmu? Mārtiņš Seržants skaidro, ka labākais risinājums ir dozatori vai tagad modernie barības kluči, kurus var viegli pārvietot.
“Katru sezonu dozatoru var pārnest mazliet tālāk, sezonāli mainot vietas. Tālu nav jānes, lai dzīvnieki turpinātu nākt pa ierasto taciņu. Dezinfekcijai var izmantot vienkāršos dārza kaļķus, kurus izkaisa iepriekšējā pievilināšanas vietā. Tie videi nav kaitīgi. Tāpat jāņem vērā, ka liela barības kaudze un pūstoša barība maina zemes mikrovidi, rada kompostu, kas labi nav nevienam. Tā kaudze nelāgi ož, izskatās briesmīgi un kļūst par dažādu baktēriju un sēnīšu perēkli. ĀCM nav vienīgā slimība, kas apdraud mežacūkas un arī citus dzīvniekus.”
Piebarošana
•Savvaļā dzīvojošo medījamo dzīvnieku piebarošana ir barības izvietošana speciāli ierīkotās ietaisēs vai uz zemes, uzglabāšana vai audzēšana savvaļas dzīvniekiem pieejamās vietās. Piebarošana pieļaujama, ja nepieciešams apzināti ietekmēt dzīvnieku uzvedību, pārvietošanos vai uzturēšanos noteiktās vietās, lai mazinātu postījumus lauksaimniecībai, mežsaimniecībai, infrastruktūras un dabas aizsardzības objektiem, kā arī lai uzlabotu dzīvnieku populāciju, veselības stāvokli vai regulētu dzīvnieku skaitu.
Barotavas aizliegts ierīkot:
1) tuvāk par 250 metriem no valsts galvenajiem autoceļiem;
2) tuvāk par 250 metriem no medību iecirkņa robežām bez saskaņošanas ar piegulošo platību medību tiesību lietotāju;
3) pilsētu teritorijās un tuvāk par 500 metriem no tām;
4) teritorijās, kuras normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā Dabas aizsardzības pārvaldes uzturētajā valsts reģistrā ir reģistrētas kā īpaši aizsargājami biotopi un īpaši aizsargājamo sugu dzīvotnes.
•Barību, izņemot sienu, skābsienu un zaru slotiņas, barotavās izvieto, ievērojot nosacījumu, ka barības izvietošanas veids un barotavas konstrukcija ir tāda, ka tai nevar piekļūt mežacūka.
• Ja nav iespējams nodrošināt iepriekšējā punktā minēto nosacījumu un barībai var piekļūt mežacūka, barotavas atļauts izvietot tajos medību iecirkņos, kuros atļauts medīt mežacūkas, un barotavu izvietošanā ievēro šādus nosacījumus:1) barotavas konstrukcija nodrošina dozētu barības padevi (dozatori, mucas);2) barotavu kopējais tilpums nepārsniedz 400 litru uz 1000 hektāriem.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
