Šogad FACE komunikācijas grupas sanāksmes dalībniekus ciemos uzņēma ražotājs Blaser, kas atrodas Vācijā. Tas piedāvā ieročus, apģērbus, šaušanas aksesuārus un arī apvieno dažādus ražotājus – Sauer, Liemke, Minox un Rigby. Taču vēl pirms nodošanās diskusijām pie galda ražotnes pārstāve Aleksandra Bertona mums piedāvāja iespēju ielūkoties ieroču tapšanas procesā.
Nedaudz par vēsturi
Lidojot no Latvijas, izvēlos reisu līdz Minhenei, bet pats ražotnes komplekss atrodas apmēram 200 kilometrus no šīs lielpilsētas. Tas izveidots nelielas pilsētas Iznī (Isny im Allgäu) nomalē Vācijas dienvidos – vietā, kur sakļaujas gan lauku iedzīvotāju, gan pilsētnieku ikdiena. Uzņēmuma vēsture aizsākās 1957. gadā, kad to dibināja ieročmeistars Horsts Blazers. Interesanti, ka arī pašlaik pats Horsts joprojām dzīvo turpat blakus ražotnei, taču saimniekošanas procesā vairs neiesaistās, jo uzņēmums gadu laikā ir vairākkārt ceļojis no viena īpašnieka pie cita. Lielā pieprasījuma dēļ sākotnēji Blaser koncentrējās galvenokārt uz kombinēto ieroču ražošanu, taču pamazām uzņēmums paplašinājies un savu klāstu papildinājis. 1983. gadā Horsts Blazers uzņēmumu pārdeva Gerhardam Blenkam, kura rokās Blaser tapa ne vien par Vācijā zināmāko ieroču ražotāju, bet arī sasniedza starptautiskos tirgus. Vēlāk, 2000. gadā, Blenks, vēlēdamies savu dzīvi turpmāk saistīt ar citiem projektiem, uzņēmumu pārdeva ražotājam SIG, bet pavisam drīz Blaser kopā ar Sauer nopirka jaunie uzņēmēji, vienlaikus arī mednieki, Maikls Lūks un Tomass Ortmeiers.
Ieskats ražotnes darbībā
Pati ražotne ir vesels komplekss ar vairākām ēkām. Vienā vietā top stobri, kārbas, sīkās mehānisma detaļas, citviet strādā laides meistari, ieroču komplektētāji, kvalitātes kontroles speciālisti. Vēl citur vienkopus var aplūkot jau gatavus ražotnē tapušos ieroču modeļus – piedāvājums pilnīgi noteikti ir plašāks nekā jebkura medniekveikala plauktos.
Rūpnīcas iekšpusē visapkārt ritmiski klab mašīnas, skan rūpniecisko robotu zuzoņa un ir jārunā skaļāk, lai vārdi vienkārši nenoslāptu apkārt valdošajā kakofonijā. Diemžēl fotografēt ražotnes iekštelpās nav atļauts, tādēļ telefons jāatstāj kabatā. Vispirms Blaser pārstāve mums rāda procesu, kā tiek darināti ieroču stobri. Katrs stobrs sākas no garena metāla cilindra, kura iekšpusē vispirms tiek veidots stobra kanāls. Ir vairākas metodes, kā metālu pārvērst tādā formā, kādu to pazīst katrs mednieks vai sporta šāvējs. Atsevišķi ražotāji cilindru stiepj, taču Blaser gadījumā materiāls no četrām pusēm tiek kalts tik ilgi, kamēr tas ieņem vēlamo formu un garumu.
Dodoties tālāk, vienā no ražotnes malām ievēroju telpu ar vairākām iekārtām, kas pirmajā mirklī atgādina milzīgas veļasmašīnas. Kā vēlāk noskaidrojas, tās ir paredzētas metāla detaļu pulēšanai. Šis process tiek veikts, ievietojot iekārtā pulējamo detaļu, iegremdējot to cietās, abrazīvās daļiņās, kas atgādina akmentiņus. Jo smalkāka detaļa un smalkāks vajadzīgs pulējums, jo mazāki akmentiņi tiek lietoti.
Pavisam drīz nokļūstam pie stiklotas vitrīnas, kurā var aplūkot ieroču kārbu un aizslēga sviru gravējumus. Standarta modeļiem gravējumi uz kārbas nav roku darbs, bet tiek veidoti ar īpašu tam paredzētu iekārtu. Šādu izvēli Blaser pārstāve skaidro ar vēlmi padarīt gravējumus izmaksu ziņā pieejamus ikvienam. Ja šis process vienmēr tiktu veikts ar rokām, tas krietni palielinātu ieroča kopējo cenu, padarot to teju vai ekskluzīvu. Protams, ir iespējams pasūtīt arī mākslinieka roku darbu, taču tas ir atsevišķs pakalpojums.
Mana visvairāk gaidītā ekskursijas daļa ir atstāta uz beigām, taču nokļūstam arī līdz tai – vietai, kur tiek frēzētas laides. Pret kvalitātes kontroli šeit attiecas nopietni. Koka klucīšus, kam reiz būs lemts pārtapt par ieroču laidēm, pie tirgotāja izvēlas īpaši apmācīts ražotnes pārstāvis. Kad kokmateriāli izvēlēti, tos, vēl esot pie tirgotāja, ražotnes pārstāvis marķē ar īpašu uzlīmi, ko nav iespējams noņemt bez tās sabojāšanas. Šādā veidā tiek nodrošināts, ka ražotnē nonāk tieši tie materiāli, kas tikuši rūpīgi izvēlēti. Mazliet jokojot, tiek jautāts, vai ir iespējams ierasties ar savu koka klucīti un lūgt no tā izgatavot laidi. Blaser pārstāve atbild noraidoši. Kādēļ? Tādēļ, ka šādā veidā nav iespējams pilnībā nodrošināt ražotāja kvalitātes standartus.
Kad laide, stobrs, kārba un pārējās mehānisma daļas ir gatavas, var sākties ieroča komplektēšana. Bet vēl pirms tās katra detaļa turpat uz vietas rūpnīcā tiek vairākkārtēji pārbaudīta. Ja kaut viena no pārbaudēm nav izturēta, detaļa ierocī nenonāk. Galējo ieroča komplektēšanu veic ar rokām. Katrs darbinieks specializējas konkrēta modeļa salikšanai, lai nodrošinātu precizitāti un izvairītos no kļūdām.
Interesanti!
Traktors ar sprūda mēlīti – Sauer 404 Fendt 1050 Vario
Kā uzlabot mednieku un lauksaimnieku attiecības? Izrādās, Sauer ir pavisam atjautīgs risinājums! Nu, piemēram, var uztaisīt plinti lauksaimniecības tehnikas stilā. Šis ierocis neparastās krāsas un stila dēļ piesaista manu uzmanību ražotnes telpā, kur izstādīti šeit tapušie modeļi. Projektējot šo ieroci, kopā strādājuši ieroču ražotājs J. P. Sauer & Sohn un lauksaimniecības tehnikas uzņēmums Fendt. Tādēļ arī katra ieroča detaļa stilistiski atgādina kādu Fendt traktortehnikas virsbūves daļu. Kopējā ideja ir cēla – ekskluzīvo ieroci pārdot izsolē, savukārt naudu ieguldīt Vācijas Mednieku asociācijas un citu vides organizāciju projektā, kas veicina bioloģiskās daudzveidības palielināšanu lauku reģionos. Izsole izdevās veiksmīga, tajā piedalījās vairāk nekā 100 dalībnieki. Beigu beigās šo ieroci par vairāk nekā 30 tūkstošiem eiro iegādājās anonīms Waffen Kuhlmann uzņēmuma pārstāvis.
Zinājāt, ka karabīne ir jāpārlādē? Jautrība Blaser šaušanas kino
Dienas noslēgumā nedaudz izklaides. Dodamies uz to, ko šeit dēvē par Blaser šaušanas kino (shooting cinema – angļu val.). Pie sevis prātoju, ka tas varētu būt kāds šaušanas simulators, līdzīgs tiem, ko piedāvā Aimpoint, Marksman vai Simway, – visi šie jau izmēģināti un labi pazīstami. Daļēji taisnība jau bija, bet šeit šaušana notiek ar īstiem ieročiem un īstu munīciju. Šāviena brīdī ir atsitiens, ir blīkšķis, tādēļ obligāta ir arī ausu aizsardzība. Vispirms drīkstam izvēlēties no piedāvāto karabīņu klāsta. Ir dažādi modeļi kā labročiem, tā kreiļiem, arī dažādi tēmēkļi – ar attēla palielinājumu un sarkanie punkti. Kā stāsta Aleksandra, daudzi šo šaušanas kino izmanto kā iespēju pirms ieroča vai tēmēkļa iegādes pamēģināt izvēlēto modeli praksē.
Pēc tam katrs šāvējs pēc kārtas dodas iekšā pustumšā telpā. Tā sastāv no divām daļām – vienā notiek šaušana uz īpašu ekrānu, otrā sēž darbinieks pie datora un kontrolē ekrānā redzamo. No atzīmētās šaušanas vietas līdz telpas otram galam ir apmēram 40 metri, tālākajā galā atrodas mūsu kinoekrāns. Uz tā tiek projicēts videoklips ar skrejošām mežacūkām, aiz tā ir īpaša ložu apturoša siena, kas neļauj munīcijai rikošetēt. Vēlamo videoklipu ir iespējams izvēlēties pie darbinieka datorā, galvenais mainīgais lielums ir mežacūkas pārvietošanās ātrums. Tā kā strauji tuvojas laiks, kad mums jādodas atpakaļ uz lidostu, katram ir atvēlēti vien astoņi šāvieni, taču izmēģināšanai ar to ir gana. Lai iepazītos ar pašu procesu, sākumā izvēlos lēni soļojošu cūku. Pirmie šāvieni trāpīgi, bet sajūta mazliet jocīga – šaut ar jaudīgu lodi tuvu esošā sienā, pie tam vēl iekštelpās. Pēc šāviena videoklips uz īsu mirkli apstājas, ar sarkanu apli kļūst redzama trāpījuma vieta, tad mežacūka turpina soļot. Redzot, ka šādi apstākļi man nesagādā grūtības, Aleksandra lūdz šautuves darbiniekam ieslēgt videoklipu, kas jau vairāk atgādina Latvijā sastopamus dzinējmedību apstākļus. Šoreiz rukši skrien caur mežu ieslīpi lejā no lēzena uzkalniņa, pa vidu ir koki, jāizvēlas sprauga, kurā ir iespējams raidīt šāvienu. Pēc treniņiem šķīvju šautuvē vairs nav svarīgi, vai tas ir lidojošs šķīvītis vai skrejoša mežacūka – kustīgs mērķis ir un paliek kustīgs mērķis, ja izdodas nolasīt tā ātrumu un atbilstoši reaģēt. Sarežģīti nav, taču vienubrīd aizraujos tik ļoti, ka ar precīzu trāpījumu nomedīju vienu ruksi un ieraduma dēļ tūlīt jau tēmēklī ķeru nākamo, spiežu sprūda mēlīti, bet… šāviena nav. Tajā mirklī Aleksandra man aiz muguras iesmejas: “Ah, I think we just spotted a clay shooter!” (Man liekas, mēs tikko pieķērām šķīvju šāvēju!) Bet protams! Kas to būtu domājis, ka pirms otra šāviena karabīne atšķirībā no bises ir arī jāpārlādē, vai ne!
Kad patronas beigušās, pie šautuves darbinieka datorā var atkārtojumā apskatīties katru trāpījumu. Gribētos to saukt par interesantu izklaidi ar treniņa elementiem. Vai notiekošais ir pilnībā attiecināms uz reālām medību situācijām? Nē, jo ekrāns nekādi nespēj nodrošināt telpiskuma izjūtu, bet, nenoliedzami, var mācīties apiešanos ar ieroci, trenēties mērķa tūlītējā ieraudzīšanā optiskajā tēmēklī un reaģēšanā uz to. Šāds treniņu formāts varētu izrādīties noderīgs arī tiem medniekiem, kas nekad nav medījuši dinamiskos apstākļos, bet vēlas doties ciemos un pirmo reizi piedalīties, piemēram, dzinējmedībās. Labāk pirmo reizi pamēģināt raidīt šāvienu uz skrejošām cūkām videoklipā, nevis mežā. Tā teikt, papīrs – šajā gadījumā kinoekrāns – pacieš visu.
Par to, kas maina dzīvi, un mežacūku medībām. “Šauj garām!” #212 epizode
Medības ar Pielikumiem + e-izdevumi + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
