Līgo vakars un Jāņu diena latviešu folklorā nav saistīti tikai ar sieru, ugunskuriem un vainagiem. Daudzos ticējumos sastopami arī meži, savvaļas dzīvnieki, čūskas un pat kukaiņi. Tie atklāj, kā mūsu senči uztvēra apkārtējo pasauli un dabas norises laikā, kad vasara sasniedz savu pilnbriedu. Daļa ticējumu brīdina par iespējamām briesmām, citi sola iespēju ieskatīties nākotnē vai atklāt dabas noslēpumus.
– Kas Jāņu nakti divpadsmitos viens atrodas mežā, to var saplosīt zvēri.
Senajā folklorā daba netika uzskatīta tikai par romantisku Jāņu svinību fonu. Tā bija spēcīga, neparedzama vide, pret kuru cilvēkam bija jāizturas ar piesardzību un respektu.
– Pulksten divpadsmitos Jāņu naktī zied svētā paparde, kuras ziedus sanākušie kustoņi – čūskas, vilki, lāči, pūķi un citi – apēd.
Jāņu nakts folklorā mežs tiek attēlots kā īpaša vieta, kur parastā pasaule uz brīdi mainās. Papardes zieda ieguvējs var iegūt īpašas zināšanas vai spēju uzzināt apslēptas lietas.
– Jāņos nedrīkst čūskas pieminēt, lai tās nenāk sētā.
Daudzās tradicionālajās kultūrās pastāvējis priekšstats par vārda īpašo spēku. Tādēļ dažādu bīstamu dzīvnieku, slimību vai pārdabisku būtņu nosaukšana vārdā reizēm tika uzskatīta par nevēlamu
– Ja priekš Jāņu dienas iznīcina vienu dunduru (arī odu), tad rodas simts vietā; bet ja pēc Jāņa dienas vienu iznīcina, tad simts iznīkst.
Šis ticējums, iespējams, radies no cilvēku novērojumiem par kukaiņu skaita izmaiņām vasaras gaitā. Jāņu diena tautas tradīcijās bieži kalpo kā robežšķirtne starp vasaras sākumu un tās otro pusi, tādēļ daudzi ticējumi dažādas dabas norises saista tieši ar šo laiku.
– Jāņa dienas rītā jānogriež papardes kāts pie pašas pamatnes, un uz nogriezuma būšot redzams burts, ar kuru sāksies nākamā vīra vai sievas vārds.
Jāņu laiks latviešu tradīcijās tika uzskatīts par īpašu brīdi, kad iespējams ieskatīties nākotnē. Tāpēc sastopami daudzi līdzīgi ticējumi par vainagu peldināšanu, sapņiem, zāļu lasīšanu un dažādu zīmju vērošanu.
Lai gan mūsdienās uz šiem ticējumiem raugāmies vairāk kā uz folkloras mantojumu, tie ļauj ieskatīties mūsu senču pasaules redzējumā. Tajā mežs nebija tikai vieta, kur iegūt malku vai medīt zvērus, bet gan noslēpumaina vide, kurā Jāņu laikā norisinās neparasti notikumi. Savukārt dzīvnieki, kukaiņi un augi tika uztverti kā neatņemama dabas kārtības daļa, kuras ritmu cilvēki centās izprast, vērot un skaidrot ar ticējumu palīdzību.
Asinis tikai tek pa degunu! Nav attainojuma dzīvniekus nemeklēt. Šauj garām!” #341 epizode
👉 Abonē 6 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 6 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūnija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
