Lapsa uz jumta
Pierakstīts no Jāņa Tauriņa stāstījuma
Lapsas ir tik ļoti viltīgi dzīvnieki. Dažreiz pat jābrīnās, kā viņas visu zina!
Atceros, reiz bija tā. Kaimiņam laukos kāds zaga vistas. Nu, skaidrs, ka tā ir rudaste. Pat esot redzēta pāris reižu. Man kā medniekam bija pienākums un luste to lapsu nomedīt.
Tas bija ziemā. Viss bija skaisti apsnidzis – zemi, augļu kokus dārzā un ēku jumtus klāja balta sega. Es uzrāpos kūts augšā un iekārtojos pie lodziņa uz gaidīšanu. Laukā bija nolikta ēsma. Gaidīju. Sēdēju klusiņām, nekustējos. Redzes lokā tā arī nekas neparādījās. Turpretī manas ausis gan kaut ko saklausīja.
Nezinu, kā, bet lapsa bija uzkāpusi uz kūts jumta. Dzirdēju viņas viegliņos soļus. Viņa kasīja sniegu, skribinājās. Tad apstājās tieši virs manis un… nočurāja jumtu. Kā viņa zināja, ka es esmu tieši tur apakšā?!
Pacietības mērs
Citā reizē es gaidīju lapsu pie saimniecības ēkām. Ilgi un pacietīgi vēros laukā pa mazo lodziņu. Cik tad tu ilgi ziemā nosēdēsi, kad ārā nopietns mīnuss. Nolēmu mest mieru. Kāpjot lejā, sanāca tā neveikli – sacēlu veselu trādirīdi, sagāzdams kaut kādus rīkus un grāpjus. Iznācu ārā. Viss kluss un nekur nemana rudo kažoku.
Kāda iekšējā balss man lika tomēr aiziet pārbaudīt ēsmu. Tavu brīnumu, tā kaut kur bija izgaisusi. Un visapkārt lapsas pēdiņas. Nolēmu apiet teritorijai un atradu vietu, kur tā bija sēdējusi. Viņa tik ilgi tupējusi aiz koka, ka zem pakaļas sniegs bija pilnībā izkusis! Un tomēr viņa sagaidīja, kad es pametīšu savu posteni, lai zibenīgi nočieptu ēsmu un aizlaistos!
Zemu sēžu, bet visu redzu
Pētera Zirdziņa stāsts
Draugs uzdāvināja lapsu svilpi. Zināju labi, kur tās viltnieces ir. Tiesa gan, tur mežmalā ir klajš lauks un tikai vientuļš tornis pie apses slejas. Tā īsti nav kur paslēpties. Nu, nekas. Skaidrs, ka lapsas zina – torņos mēdz kāds tupēt. Tādēļ iegādājos maskēšanās tīklu, lai pārmestu to pāri atklātā torņa bortiem. Domāju, varbūt lapsai tāda pērno lapu čupa neliksies aizdomīga.
Ierados pēcpusdienā, cerēdams, ka visas lapsas vēl midzeņos guļ pirms vakara sirojuma. Nogaidīju kādu stundu un sāku saukt. Ik pa laikam atkārtoju serenādi, pa starpām vērodams stirnu uzbrukumu rapšu laukam. Iestājoties krēslai, mana žēlabainā nu jau pāris stundas mirstošā zaķa sauciens pievilināja vanagu, kurš aplaida riņķi ap torni un pazuda vakara dūmakā. Veroties mežmalas virzienā, ieraudzīju kādu kustību. Pazibēja un pazuda. Izvilku termokameru. Jā, tur kaut kas silts aiz krūmiem. Pasvilpu vēlreiz. Skatos, izlien lapsis mežmalā un brīnās. Tā kā nāk pāris soļus un sastingst. Bet skatās tieši uz torni. Tad atkal pazūd.
Vēl vienu reizi man izdevās izsaukt kūmiņu no krūmiem, bet viņš ar kādu sesto prātu saprata, ka tā lapu čupa torņa augšā nemaz nav droša un uzticama. Kļuva pavisam tumšs. Mēness slēpās aiz mākoņiem. Nācās kāpt lejā un doties uz mašīnas pusi. Neaizejot līdz tai, apstājos un palūkojos termokamerā. Lapsa sekoja man pa pēdām tumsas aizsegā. Pa mežmalas ceļa nomali, gar pašiem krūmiem tā klusi rikšoja man pakaļ kādu piecpadsmit metru attālumā, it kā zinādama, ka nakts tēmēkļa man nav.
Dubultais apmāns
Igoris Procepovs (Lietuva)
Tās bija manas pirmās medības. Es pavisam jauns un smuks stāvēju mastā un vēros apkārt. Pēkšņi ieraudzīju lapsu, kas tuvojās. Ne pie manis, pie kaimiņa. Šis ieplecoja. Gaidīja, gaidīja. Lapsa nāca aizvien tuvāk… Pēkšņi mans kaimiņš nolaida ieroci, it kā nopūtās, atslābinājās.
Nezinu, kas tur bija. Droši vien viņš to lapsu neredzēja, tikai dzirdēja. Es no savas vietas rudo varēju saskatīt itin labi. Šī stāvēja manam kaimiņam līdzās, pēc tam pagriezās un taisījās prom. Es zibenīgi ieplecoju un izšāvu. Kaimiņš satrūkās, grozīja galvu: “Kas notiek? Ko tu tur šauj?” Es atbildēju: “Nezinu, kas tev tur ir, bet man ir lapsa!” Tās bija pašas pirmās manas medības un tāds dubultais apmāns sanāca. Lapsa piemānīja kaimiņu, pieredzējušu mednieku, bet es lapsu.
Sīkums, bet patīkami
Zigurds Martinsons
Uzvārds ir mainīts, jo īsti neatceros, kur šo stāstu dzirdēju, bet tas, ka tā ir tiesa, varu apzvērēt. Bija briežu bauris. Septembra saule ausa kaut kur aiz meža, bet dzestrajā ielejā kūpēja purvs. Briežu buļļi izkustējās, lai dotos uz atpūtas vietām, un mednieks bija gatavs sekot vecākajam staltajam, kuru jau sen bija nolūkojis. Novilka zābakus, lai klusiem soļiem pielavītos skaistulim, nolika tos zem krūmiem un sāka lavīties. Diāna tajā rītā nebija sevišķi labā noskaņojumā, un mednieks pēc kāda laika nāca atpakaļ. Tavu brīnumu, zābaku zem krūma nebija. Palūkojies apkārt, viņš atrada savus apavus, aizvilktus kādus metrus divdesmit tālāk. Zābaki gulēja viens otram līdzās. Uz viena stulma austošās saules staros spīguļoja svaiga lapsas vizītkarte. Rudaste bija nozagusi mednieka zābakus un atzīmējusies. Tāda maziņa un droša atriebība mūžsenajam naidniekam. Sīkums, bet patīkami!
Nestandarta domāšana
Oskara Treiliha stāsts
Notika tas ziemā, pēc riesta. Sniegs vēl bija, bet to klāja plāna un ļoti kraukšķīga sērsna. Pieiet kādam būtu ļoti grūti, kustēties nedrīkst, var tikai sēdēt un vērot. Devos uz lauciņu, kur droši zināju, ka lapsa tur ir. Bija jau pāris reizes redzēta. Kādu rītu domāju, pasaukšu. Aizbraucu, noskatīju vietiņu, kur noslēpties, novērtēju vējus un visus apstākļus. Noslēpos, patiesībā kārtīgi nomaskējos aiz skābbarības ruļļa. Sēdēju tā, lai vējš pūš man tieši mugurā un uz to stūri, kur lapsa varētu nākt. Uzliku ieroci uz atbalsta un sagatavojos. Līdz mežmalai bija kādi 200 metri. Ņemot vērā to, ka viss apkārt kraukšķēja un vējš arī bija neliels, pacentos novest nepieciešamību kustēties līdz absolūtajam minimumam.
Nomaskējos. Uzpīkstin’ to zaķ’. Sākumā tā mierīgāk. Klusums. Pagāja kādas piecas minūtes, uzpīkstin’ otro reizīti. Nekādas kustības. Pēc kādām nu jau trīs četrām minūtēm ar labo ausi dzirdēju aiz muguras no labās puses hrrrik hrrrik. Velns… Un tā skaņa nāca aizvien tuvāk. Es sapratu, ka kustēties nevar nemaz. Taču es sēdēju aiz skābbarības ruļļa un nolēmu tā riktīgi pagriezt galvu uz to pusi. Trīs metru attālumā stāvēja liela ugunīgi sarkana lapsa. Viņa, viltniece tāda, dzirdēja zaķa saucienu, bet nāca nevis pret vēju, kā tam vajadzētu būt, bet bija apgājusi apkārt un nākusi pa vējam, pie tam pa grāvmalu. Tā viņa tur pusminūti stāvēja, ausījās, grozīja galvu kā suns un vēroja mani. Es nekustējos. Un tad piepeši lapsa saprata, kas par štelli, un metās bēgt. Sniegs vien noputēja! Labi, ka tajā vietā neviens lapsas nemedī. Varbūt tiksimies nākamgad!
Kūmiņš – gudrinieks
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
