Teksts: Arlita Laine, žurnāla lasītāja
Reiz vasaras vakarā, kad neprātīgi stipri lija, man bija jābrauc no draudzenes uz savām mājām, un viņas tētis man iemācīja vienkāršāko veidu, kā zināt ceļu – pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi un tad jau tavs pagrieziens. Tonakt vējstikla tīrāmās slotiņas nejaudāja tīrīt lietu, kas gāzās aumaļām, gribēju apstāties ceļa malā un raudāt. Protams, mani mēģināja pierunāt palikt pa nakti, bet domāju – pusstunda, tikšu taču. Un tiku, lai arī krietni vēlāk un nepārtraukti sev atkārtojot – pa labi, pa kreisi, pa labi… un mājās. To es aizvien atminos ikreiz ceļā pie draudzenes. Arī šoreiz. Šodien gan nekādu lietavu nav. Pavasaris burtiski sataustāms, spožā saule un tumši pelēkie mākoņi ainavu izgaismojuši gleznainu.
Doties ar mednieku medībās un par to rakstīt stāstus iedomājos, notverot paralēles starp zvēru un stāstu medībām, ar kurām nodarbojos es. Vārdi, klusumi, domuzīmes un komati ir mana munīcija. Citkārt tieši mērķī, citkārt tuvu vai galīgi garām, taču visvairāk man rakstīšana ir par pašu rakstīšanu, procesu. Man arvien biežāk tuvumā ir mednieki, bet mana stiprākā draudzene ir pirmsākums manai izpratnei un būšanai tuvu pie medību stāstiem. Un ikviens man zināmais mednieks ir vairojis pārliecību, ka medības – lai tās būtu meža zvēru vai stāstu – nebūt nav par šāvienu, bet par daudz dziļāku būšanu ar sevi un savu dabu. Draudzene medības pazīst, kopš viņa pazīst sevi pašu, man tā ir ar rakstīšanu, un caur šo salīdzinājumu es cenšos kaut tikai nojaust to savstarpējo izpratni un pazīšanu.
Protams, pirmo stāstu dodos medīt kopā ar draudzeni. Mēs saprotamies no pusvārdiem, nevārdiem, klusumiem un smiekliem – pēdējais varētu būt riskantākais šajā pasākumā. Nav ne jausmas, ko gaidīt. Bebrs – tas būtu skaidrs, taču nojaušu, ka tas ir mazākais. Vakar draudzene jautāja, vai regulāri ielienu ūdenī, uz ko teicu, ka āliņģī reizumis sanāk. Domājot, ka es varētu aizpeldēt pēc bebra. Bez šaubām, paķēru līdzi dvieli. Kaut stāsta dēļ es peldētu. Protams, peldētu. Kā to bebru vispār izvelk? Peldētu un vilktu aiz astes? Cik tāds sver?
Pirmoreiz ar pīpi uz jumta neesmu. Nesen, kad medniekam Igaunijas pierobežā apjautājos par viņa medību platībām, viņš teica: “Saprotu, ka tu kaut ko par medībām zini.” Lepojos, ka radu tādu iespaidu, arī tur nopelns draudzenei, taču pārāk daudz nezinu gan, to labi var redzēt jau mirklī, kad, iebraukušas pļavā, aizveram mašīnas durvis – es kā parasti, bet draudzene – klusi piespiežot un čukstot demonstrēdama durvis mēs nesitam. Kā es to varēju neiedomāties!
Pārvilkušas bikšu galus pār gumijniekiem, sākam iet pļavu. Līdzās urdz no krastiem izgājis strauts – tādā es bērnībā laidu papīra kuģus ar tāšu burām, bet draudzene te kopā ar tēti paši sēdējuši laiviņā un medījuši. Šodien no krastiem izgājis viss – upes, pļavas un gaiss. Pērnās vilkvāles vējš izplucinājis kā driskainus pirātu kuģu karogus. Draudzene nes šauteni, statīvu un kaklā iekārtu termokameru. Viņas pavadībā jūtos kā dabas raidījumā, kādus skatījos bērnībā. Dabas grāmatā ar Ingmāru Līdaku. Maza iztēlojos, kā vadu raidījumu, viena pati staigāju pa pļavām un mežmalām, un balsī stāstīju, iedomādamās sevi Līdakas vai vēlāk Māra Oltes lomā no Vides faktiem. Draudzene pusčukstus saka, lai paskatos caur termokameru krūmāju virzienā. Arī bez kameras samanu stirnu. Vanagacs – tā par manu redzi allaž sacīja vecmāmiņa. Acīgums varētu te būt no manis noderīgākais. Cilvēki mēdz sacīt – es būšu tavs ieroču nesējs. Kamēr tas pauž tikai ideju, tikmēr šis teiciens strādā, taču, kad es pati to ieroci redzu, saprotu, ka labāk, lai vien nes draudzene pati, kura to saprot, zina un jūt.
Liekam klusus soļus izmirkušajā pļavā un virzāmies dzērvju klaigu virzienā. Šī ir stipra manas bērnības sajūta – sekot dzērvēm.
Būs jāiegādājas jauni gumijnieki, garāki. Es jau to paredzēju, tomēr veiksmīgi tieku cauri pirmajām peļķēm. Taču drīz vien sasniedzam punktu, kur visapkārt ir pārplūdusi pļava. Otrpus ūdenim divas dzērves sauc un pašas atsaucas, citas kliedz, lidodamas mums pāri, bet applūdušajos laukos dzied gulbji, kaut kur zosis, vēl pīles. Pērnie siena ruļļi salīkuši uz vieniem sāniem kā veci laivu vraki. Attālāk bars gulbju savēzē mitros spārnus un paceļas zemā lidojumā. Skan tā, it kā sniegbaltie putni uzartu ūdeni. Švīkstošiem spārniem pārlaižas vēl viens gulbju kāsis. Taisni virs galvām. Abas stāvam debesīs paceltām galvām, tad saskatāmies un saprotamies, klusi iesmejoties. Daba runā mūsu vietā. Atliek dzirdēt.
Uzsēžos uz siena ruļļa, kamēr draudzene pēta karti un domā, kur bebrs varētu peldēt, tad paskatās uz mani un čukst: “Tu airēt māki?” Nu, caur savu Āraišu ezeru izairēt varu. No domas vien nāk smiekli.
Jau pēc brīža ar kājas pumpi tiek pūsta laiviņa, kas nupat kā atceļojusi no Depo, kur pārdevēja esot dāsni dalījusies savā pieredzē. Tā esot pusotram cilvēkam – pieņemam, ka mēs abas esam tieši tik daudz. Laiva gausi pildās ar gaisu, bet, kad beidzot ir gana, stūķējam to mašīnā un atvērtu bagāžnieku dodamies cauri mežam. Laivas dibens pieskaras applūdušajam meža ceļam.
Draudzene man iedod šautenes statīvu par airi un, laivu iestūmusi, iesēžas arī pati. Nesmieties ir ļoti grūti. Zvāļodamās braucam. Otrpus krūmājiem trako gulbji – dzied, runā, ceļas spārnos un nosēžas. Aina kā no romantiskas filmas Valentīna dienā. Komiski.
Izairējušas krastā, dodamies cauri krūmājiem. Draudzene šīs takas pazīst kā savu kabatu, bet ik soli liek ar pietāti, ik krūmājus pašķir kā durvis ciemiņa mājā, bet reizē savējā. Tādu es viņu pazīstu – nav nekā lieka, tikai tik soļu, cik nepieciešams, tieši tik vārdu. Pirms saka, viņa vienmēr apdomā, pirms šauj – notēmē. Protams, visi nav vienādi, tomēr tieši šo īpašību esmu ievērojusi medniekos, un tajā ir ļoti daudz uzticības – tik pārdomātiem soļiem nav grūti sekot, tik pārdomātiem vārdiem – tāpat.
Bieži dzirdam – nemēslo mežā, un cilvēki parasti iedomājas izdzertas skārda kārbas, plastmasas pudeles, taču tas tikpat daudz ir par skaļiem soļiem, par netīrām domām un vārdiem.
Novērtējusi, ka nākamais ūdens maniem zābakiem būs par dziļu, draudzene aicina, lai lecu viņai mugurā. Es jau gan biju gatava zābakus piesmelt, tomēr, klusi ķiķinādama, skaitu līdz trīs un lecu zirdziņa mugurā. Nošļūkdama no pleciem, veros uz plašo ūdeni. Kā ezers. Atspiežos pret priedi, pie kuras draudzene allaž atsēžoties, kad vien te ūdens nav līdz potītēm. Plinti viņa atstāja mašīnā, jo šovakar gribot bebru vien ieraudzīt, saprast, kādas te ir viņa gaitas. Pēc mirkļa skatos termokamerā un meklēju siltumu – cik dabiski ir meklēt siltumu. Skatos, līdz samanu peldošo siltumu – bebru.
Ejot laukā no meža, sekoju draudzenes klusajiem soļiem, brīžiem attopos, aizturējusi elpu. Tieši iziešana no meža vislabāk iezīmē, ka svarīgākais nav loms. Varēja taču domāt, ka vispirms ielavās klusām, klusītiņām, lai tiktu klāt mērķim, un tad atpakaļ brīkš, brākš, taču nē – cik cieņpilni iekšā, tik ārā.
Atceļā uz mājām draudzene saka, ka labprāt ņemtu mani līdzi vēl. Es labprāt ietu. Tajās medībās, kur viņi iet bariņš, kur naktī uzkur ugunskuru vai mostas pavisam agri un piedzīvo rubeņus saullēktā. Labprāt dzirdētu to spindzošo šāvienu, dīrātu zvēru viņas garāžā, kur tas apsegts odu tīklā kā baldahīnā. Labprāt sekotu līdzi kādam viedam vīram un medītu viņa stāstu. Kāds jauns mednieks reiz stāstīja, kā viņš stundām var sēdēt tornī, skatīties saulrietā un neko vairāk nevajagot. Tāds plecīgs jauns vīrietis un stāsta par saulrietu un klusumu.
Atvadāmies, ielieku mašīnā desas un dodos mājup. Pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi… un mans māju pagrieziens.
Ar dronu pakaļ briežiem un bebriem. “Šauj garām!” #328 epizode
👉 Abonē 9 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē e-izdevumu 9 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības marta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
