Kāds žurnāla Medības lasītājs Whatsapp lietotnē atsūtīja pavisam īsu video, kas uzņemts ar meža kameru. 7 km no Valmieras uz Ķeižu pusi, rakstīts ziņā. Video redzams vilks ar kaklasiksnu. Fakts, kas ļoti samulsināja video īpašnieku. Vai tas tiešām ir vilks? Ja vilks, kādēļ kaklasiksna?
Sākotnējās versijas bija vairākas. Izmucis čehu vilkusuns, pieradināts vilks? Meklējumiem virzienu deva dr.biol. Jānis Ozoliņš, kurš ātri vien atbildēja: “Droši, ka igauņu, viņiem vairāki iezīmētie. Arī uz Krieviju ir aizgājuši.” Līdz ar to arī sākās mūsu detektīvs pāris dienu garumā.
Pārsūtījām video Igaunijas Mednieku savienības vadītājam Tonim Kortam ar jautājumu: “Tas ir Jūsu vilks?” Ziņa tiek izlasīta, bet atbilde pienāk tikai vakarā: “Это наш, не стрелять! Подшейник работает. Наука.” (Tas ir mūsu, nešaut! Siksna darbojas. Zinātne. tulk. no krievu val.) Tas, protams, sacīts kā joks, bet informācija apstiprinājās – video redzamais ir igauņu vilks. Seko zvans kolēģim un noskaidrojam, ka Igaunijā ar siksnām aprīkotas vairāki vilki, šis esot “okupants” no Igaunijas. Vairāk gan Tonis Korts pastāstīt nevarēja, bet iedeva Igaunijas Vides aģentūras galvenā speciālista Pēpa Menilas kontaktus.
Video. Igaunijas vilka stāsts 7 km no Valmieras
Pēc sarunas ar vilku speciālistu atklājās neticams stāsts. Vilks, kas nokļuvis Latvijā, ar siksnu aprīkots 2019. gada novembrī, kamēr tas vēl bija pavisam jauns. Pašlaik tam ir divi gadi, tas ir tēviņš. Robežu ar Latviju tas šķērsoja šā gada 20. janvārī, visticamāk ieradās šeit uz palikšanu. Visdīvainākais ir tas, ka siksna vēl ir aktīva. Parasti tai baterija beidzas apmēram gadu pēc tās uzlikšanas. Līdz šim Igaunijā ar siksnām aprīkoti 20 vilki. Projekts uzsākts apmēram pirms desmit gadiem un vidēji ar siksnām tiek aprīkoti divi vilki gadā. Siksnas raidītājs sūta informāciju par dzīvnieka atrašanās vietu un pārvietošanos.
“Noķert vilku nav viegli. Tas ir laikietilpīgs process, bet tas dod mums ļoti daudz noderīgas informācijas. Ja siksna tiek uzlikta bara vadonim, tad var redzēt, kā ģimene pārvietojas, kur tiek ierīkots midzenis, cik plaša ir viena bara teritorija. Tāpat ir redzamas vietas, kur vilki medī,” stāsta Pēps Menila. “Savukārt, ja siksnu uzliek jaunulim, kā tas notika ar Valmieras vilku, tad var sekot līdzi tam, kā tiek meklēta jauna teritorija, kur un kā vilks medī. Tā ir informācija, kas var noderēt arī medniekiem, jo ļauj daudz ko uzzināt par vilku uzvedību.” Kā stāsta pētnieks, izmantotas divu veidu siksnas – ar SIM karti un GPS raidītāju. Pirmā ir ļoti atkarīga no mobilo tālruņu tīkla pārklājuma, savukārt otra esot uzticamāka. “Siksnas nenokrīt pēc tam, kad tās pārstāj darboties, bet ar to nav lielas problēmas,” tā Pēps Menila. “Vilkiem siksnu uzlikt var bez problēmām, tie pēc tam īpaši vairs neaug. Ar lāčiem gan ir grūtāk, jo ar laiku lāčiem ievērojami pieaug ķermeņa masa, līdz ar to arī siksna var kļūt par mazu.”
Ar to stāsts vēl nebeidzas. Izrādās, ka no Igaunijas prom devies vēl viens vilks, bet tas mērojis ceļu uz Krieviju, Ļeņingradas apgabalu. Šis vilks bija pusotru gadu vecs tēviņš, kad tam tika uzlikta siksna 06.09.2019. Tas bija viens no 13 vilku bara, kurā bija divi pieauguši vilki, trīs jaunieši un astoņi kucēni. Vilks svēra 37,6 kg un bijis ļoti labā stāvoklī. Oktobra vidū vilks pametis savu vecāku teritoriju, paceļojis pa Igauniju, tad 19.11.2019. šķērsojis Krievijas robežu. Siksna pārstāja darboties 08.06.2020. Krievijā šo vilku nomedīja. Ja kādreiz izdodas nomedīt vilku ar kaklasiksnu, pētnieki ļoti novērtētu to, ja siksna tiktu nosūtīta atpakaļ.
Jāsaka liels paldies igauņu pētniekam Marko Kubarsepam, kurš, izmantojot Valmieras vilka siksnas raidītās koordinātes, radīja karti portāla vajadzībām, lai būtu iespējams aplūkot to, kā mūsu stāsta galvenais varonis pārvietojies.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
