Cilvēks pirms daudziem gadsimtiem ir iemācījies atlasīt organismus un augus ar vēlamajām pazīmēm un veidot jeb selekcionēt dažādiem mērķiem piemērotas šķirnes. Staltbriežu populācijas uzlabošanā Latvijā šos principus lieto salīdzinoši nesen, taču tas ir vērienīgs un vērtīgs darbs, ko mednieki dara ar mērķi uzlabot staltbriežu genofondu, populācijas kvalitāti un veselību kopumā.
Selektīvo medību principi tiek pētīti, papildināti. Katras valsts mednieki tos pielāgo vietējai specifikai. Vāciešu pieeja ir pati skrupulozākā, Krievijā tikai atsevišķās bagātās medību saimniecībās ir jēgeri, kas rūpējas par staltbriežu trofeju kvalitāti, Lietuvā selektīvo medību prasības izvirza medības reglamentējošie tiesību akti. Kā ir pie mums Latvijā?
Moderno staltbriežu selektīvo medību pamatlicēji Latvijā ir Saldus novada mednieki, konkrēti – mednieku klubs Zvārde un tā vadītājs Māris Bērziņš.
Ar ko viss sākās?
Selektīvo medību principu ieviešana dzima no apziņas, ka nevar turpināt medīt tāpat kā deviņdesmitajos. Tie, kuri ir medījuši pēc neatkarības atgūšanas, atceras, cik tukši bija kļuvuši mūsu meži. “Gandrīz visā Latvijā toreiz limiti bija lielāki nekā mežā bija zvēru. Mēs bijām izskalpējuši mežus gandrīz tukšus. Un tad saprātīgākie no mednieku klubiem saprata, ka tā turpināties nevarēs. Man tā apgaismība nāca, kad es 2004. gadā iebraucu toreizējā Dobeles virsmežniecībā, kur Jānis Baumanis kopā ar kolēģiem skatījās kādus no pažobeles izvilktus briežu ragus. Vienā rindā bija it kā pareizi nomedītie, otrajā – neperspektīvie. Atceroties to skatu, es tagad saprotu, ka arī tie pareizi nomedītie bija jauni un perspektīvi dzīvnieki. Pēc tās reizes es sāku pētīt, ko tad īsti mēs medījam,” iesākumā atklāj Māris Bērziņš.
Toreiz nevienam nebija ne jausmas, kas tās selektīvās medības ir. Informācija latviski arī gandrīz nebija pieejama, un medniekiem nācās meklēt materiālus un datus ārzemju resursos. “Sāku meklēt literatūru. Atradu kaut ko vācu valodā, kaut ko no Gunāra Skribas, taču kopumā visai trūcīgi. Vēl viens gads aizritēja pārdomās. 2006. gadā sasaucu klubu uz pilnsapulci, pēc tam sakāpām autobusā un aizbraucām uz Dobeli. Toreizējais medību inženieris Agnis Leilands divas stundas mums stāstīja par briežu selekciju,” pastāsta Zvārdes mednieku šefs.
Nākamais solis esot bijis pārliecināt vīrus, izskaidrot, kāpēc būtu jāievēro selektīvo medību principi. Vēl pēc gada Māris sapratis, ka jāsāk domāt par platībām: “Es nācu pie atziņas, ka ar mūsu septiņiem astoņiem tūkstošiem hektāru neko dižu nevaram iesākt. Toreiz strādāju virsmežniecībā un nolēmu izmantot dienesta stāvokli (joks), lai uzrunātu kaimiņu kolektīvus. Vēl gads vai vairāk pagāja, pārliecinot viņus. Rezultātā no vairāk nekā divdesmit klubiem, kas medīja toreizējā Saldus rajonā, trīspadsmit noslēdza līgumu par staltbriežu selektīvo medību principu ievērošanu. Tas bija 2007. gadā, un kopējā apvienības platība sasniedza sešdesmit vai septiņdesmit tūkstošus hektāru.”
Jāpiebilst, ka šobrīd saldenieku apvienībā ir ap divdesmit klubu, kas apņēmušies ievērot selektīvo medību principus.
Nekādas soda sankcijas vai ierobežojumi apvienības līgumā nebija iekļauti. Pēc idejas autora teiktā, tā bija džentlmeniska vienošanās, kur galvenie atskaites punkti bija un ir izpratne un godavārds. Grūtākais bija ieinteresēt nevis klubu vadītājus, kuri tajos gados puslīdz jau saprata, par ko ir runa, bet gan ierindas medniekus.
“Es atceros pirmo Saldus trofeju izstādi 2009. gadā. Mēs toreiz vēl nolēmām, ka ekspozīcijas rīkosim ik otro gadu, un pērn pavasarī notika devītā. Tad lūk, tajā pirmajā izstādē bija tikai divas sudraba staltbriežu trofejas, sešas bronzas… Tagad ik pa diviem gadiem mums ir divdesmit zelti, četrdesmit sudrabi vai pat vairāk. Nu tā pamazām, pamazām. Kad mednieki ieraudzīja pirmos atlases medību rezultātus, azarts ieslēdzās,” atceras Māris Bērziņš, atklājot pie viena, ka uz trofeju izstādi Jaunmoku pilī esot piekritis vest apvienības trofejas tikai tad, ja Saldus medniekiem tiks izdalīta atsevišķa siena, kur izcilās trofejas būs apskatāmas pilnā krāšņumā.
Ar laiku apvienība zaudēja juridisko nozīmi, vienlaikus pārņemot visu Saldus rajonu. Mednieku selekcionāru slava izskanēja sākumā Kurzemē, bet pēc tam arī visā Latvijā.
Pirmie
Saldus Staltbriežu selektīvo medību apvienība un tās aizsāktais darbs bija pirmais posms selektīvo medību ieviešanā. Latvijas Mednieku savienības (LMS) seminārs, kas piedāvā koncentrētu informāciju par staltbriežu selekciju, bija nākamais. Pēc Zvārdes mednieku kluba vadītāja teiktā, tobrīd un arī līdz šim tas ir gandrīz vienīgais materiāls latviešu valodā, kas paskaidro briežu selektīvo medību ideju, pamatprincipus un to lietošanas nozīmi.
Diferencēta pieeja
Nonākot pie domas par selektīvo medību principu ieviešanu sava kluba platībās, medniekiem nāksies ne tikai iemācīties noteikt brieža vecumu pēc izskata, bet būs jāizpēta un jānovērtē vietējā populācija. “Vienam tas ir vidējas kvalitātes bullis, bet otram tas ir ļoti labs. Viss ir atkarīgs no tā, kāda ir vietējā populācija, kāds ir sākuma materiāls. Mēs savā klubā spīles lasījām ārā pašā sākumā. Tagad mēs jau izņemam eksemplārus, kam kronī ir divi un trīs un pat trīs un trīs, kā arī tos, kuriem nav vidus žubura, un tā tālāk. Tā mēs mēģinām to latiņu paaugstināt!” paskaidro Māris Bērziņš.
Minimālie kritēriji
Visā selektīvo medību apvienības teritorijā vienoti principi nav lietojami, taču galvenās briežu atlases vadlīnijas var iezīmēt. Kā uzsver LMS Saldus nodaļas vadītājs, katram vecumam ir savi minimālie kritēriji, pie kādiem bullis ir uzskatāms par neperspektīvu un ir no populācijas izņemams. Šie kritēriji ir lietojami, neskatoties uz to, kāda ir vietējā staltbriežu populācija brīdī, kad mednieki sāk selektīvo atlasi.
“Piemēram, trīsgadīgs bullis nevar būt ar sešiem, septiņiem, astoņiem žuburiem. Sešus septiņus gadus vecs bullis, kuram nav bronza uz galvas, nav trapeces, iztrūkst žuburi, no populācijas ir izņemams. Ja septiņos astoņos gados nav sudrabs, nomedījams. Tādi tie kritēriji,” saka Māris Bērziņš, piebilzdams, ka katram klubam ir izstrādāti savi atlases nosacījumi un apvienības vadība vai eksperti tur neiejaucas, lai gan dažreiz klubu pieeja nav īsti pareiza.
Darbā ar negodprātīgajiem medniekiem katram klubam esot sava pieeja. Vienā liek maksāt soda naudu par nepareizi nomedītu staltbriežu bulli. Citā medniekam tiek liegta iespēja medīt uz gadu, diviem vai trijiem. Kopējā vadlīnija ir viena – izņemt neperspektīvos un pasaudzēt vērtīgos eksemplārus.
“Beidzot esam nonākuši pie tā, ka mednieki vairs nesit viens otram uz pleca un nesaka – malacis, beidzot mums būs gaļa,” saka Saldus mednieku Staltbriežu selektīvo medību apvienības izveides idejiskais tēvs.
Informācijas uzkrāšana un vērtēšana selekcijas ietvaros
Pamats ir mājaslapa briezumedibas.lv, kur visiem apvienības klubiem, kas vienlaikus ir arī LMS biedri, ir pienākums ievietot visu nomedīto stalto trofeju fotogrāfijas.
Līdztekus novērtēšana notiek trofeju meistara darbnīcā. Māris Bērziņš stāsta: “Vairāk nekā puse Saldus novadā nomedīto staltbriežu nonāk pie Dāvja Rītera darbnīcā. Es pat teiktu, ka tās ir divas trešdaļas. Tiem buļļiem, kas uzreiz izskatās vērā ņemami, tiek nofotografēti arī apakšžokļi, un fotogrāfijas tiek pievienotas profilam mājaslapā briezumedibas.lv. Nosakot vecumu pēc zobu nodiluma, uzreiz var objektīvi novērtēt arī dzīvnieka ragus.”
Mēs visi zinām, ka arī bronzas ragus var nofotografēt tā, ka tie izskatīsies pēc zelta trofejas.
Trofejas vērtē autoritatīvi mednieki, kas ir iecelti par neoficiāliem ekspertiem. Katram no viņiem ir piestiprināti pieci klubi. Trofejas tiek vērtētas sezonas gaitā vai pēc tās. “Dažreiz aiziet pat līdz konfliktam. Ja mednieks nepiekrīt šim vērtējumam, mēs sasaucas oficiālo ekspertu komisiju un pārvērtējam konkrēto trofeju, izpētām apakšžokli, iztirzājam, izdiskutējam. Ja vajag, rezultātu palabojam. Galvenais ieguvums ir tas, ka mēs redzam gandrīz visus nomedītos briežu buļļus. Turklāt mēs esam noteikuši, ka uz Saldus izstādi visiem kolektīviem ir jāatved visas divu gadu laikā nomedīto buļļu trofejas, lai nav tā, ka mēs varam apskatīti tikai labākos. Tādā veidā mums veidojas vairāk vai mazāk objektīvs priekšstats par vietējo populāciju,” paskaidro Zvārdes mednieku kluba vadītājs.
Mājas lapa briezumedibas.lv jeb vietne LMS medī pareizi ir viens no selektīvo medību saimniecības svarīgākajiem instrumentiem, jo tur tiek publicētas teju visu apvienības klubos nomedīto stalto ragu fotogrāfijas. No pumpiņu špīsera līdz zelta ragiem un četrpadsmit gadu vai vecāka buļļa savādajai trofejai. Pēc Māra Bērziņa teiktā, tā ir iespējams aplūkot populāciju pilnībā, pa gadiem un saprast, vai viss tiek darīts pareizi un kādā virzienā jāiet.
Špīseri
“Viens no pozitīvākajiem lēmumiem briežu saimniecības labā bija atļauja ar govs licenci medīt pērnos bullēnus. Šis ierosinājums bija mana ideja, un ļoti labi, ka tas tika pieņems. Jau otro gadu mēs un citu rajonu kolektīvi var medīt jaunos bullēnus,” uzsver Māris Bērziņš un atzīst, ka pirmo ragu kvalitāte ir vieglākais un precīzākais buļļa vērtības noteikšanas kritērijs.
Pirms tika pieņemts lēmums atļaut medīt pusotru gadu vecos briežu tēviņus, norakstot govs atļauju, špīserus pamatā nomedīja dzinējmedību laikā, kad bieži vien nav iespējas novērtēt dzīvnieku.
“Agrāk buļļus varēja medīt no 1. septembra. Baura laikā šos jaunuļus neviens nemedī. Dzinējmedībās – kā pagadās. Bieži vien bija tā, ka mednieks šauj uz govi, bet izrādās, ka tas ir gadīgs bullēns ar mazītiņiem radziņiem. Tagad mums ir iespēja veikt atlasi no 15. augusta,” saka mednieks.
Šis princips darbojas tikai divus gadus. 2020./2021. gada sezonā jaunos buļļus atļāva medīt no 1. septembra, bet 2021./2022. gada sezonā jau no 15. augusta.
Pirms šāviena novērtējot gadīgu bullēnu, ir jāņem vērā, ka špīseri vasaras beigās un pat septembrī vēl audzē ragus. “Vasaras beigās var medīt tos, kam ir izteikti maziņi, īsi radziņi. Tiem, kuriem 15. augustā būs pūkaini radziņi ausu garumā, septembra beigās tie var izaugt divarpus reizes augstāk par ausīm. Tādus medīt nevajadzētu,” paskaidro Māris Bērziņš.
Kad nomedīt perspektīvo?
Sarunā ar Māri Bērziņu izkristalizējas kāda atziņa. Perspektīvs bullis ir perspektīvs līdz brīdim, kad to nomedī vai tas sasniedz trofejas attīstības lūzuma punktu.
Kad tas notiek? Deviņu ar pusi, desmit ar pusi, vienpadsmit ar pusi gadu vecumā? Māris Bērziņš paskaidro: “Vienotas atbildes nav. Tas ir tāpat kā cilvēkam. Viens sešdesmit gados sēž šūpuļkrēslā un knapi elš, bet citam ir divas mīļākās. Tāpat arī dzīvniekiem. Es esmu nomedījis trīspadsmit ar pusi gadus vecu bulli, kuram nekas neliecināja par to, ka ir sākusies trofejas degradācija jeb, kā mednieki saka, ragi sākuši iet uz leju. Savukārt cita – deviņus ar pusi gadus veca – brieža ragi jau bija kā vecam opītim. Viss atkarīgs no ģenētikas.”
Pateicoties meža novērošanas kamerām un dabas foto cienītājiem, tādiem kā Māris Kreicbergs, Zvārdes mednieki novēro vietējo buļļu populāciju. Pēc Māra Bērziņa teiktā, ir bijuši gadījumi, kad viens dzīvnieks novērots sešus gadus un nomedīts septītajā. Vienam bija 233 punkti, un pēc ragiem izskatījās ļoti vecs, bet tam bija tikai deviņi ar pusi gadu.
“Ir eksperti, kas saka, ka deviņu gadu vecumā šo perspektīvo briedi jau var ņemt ārā no populācijas. Bet varbūt tomēr ne? Varbūt ir jāļauj tam dzīvot ilgāk. Ģenētika taču nemainās, un tas joprojām var nodot tālāk savus gēnus,” spriež Māris Bērziņš.
Lapa briezumedibas.lv it visiem
Mājaslapā briezumedibas.lv tiek ievietotas nomedīto staltbriežu trofeju – ragu un apakšžokļa – fotogrāfijas, informācija par dzīvnieku un eksperta vērtējums, ja tāds ir veikts.
Mājaslapas izveides iniciators ir tagadējais LMS Nacionālās padomes priekšsēdētājs un IT speciālists Ivars Lodiņš.
“Ideja ir redzēt visus nomedītos briežus, lai varētu novērtēt un analizēt populāciju kopumā. Redzētu, ko paši nomedī un ko kaimiņi nomedī, un tad varētu spriest, kā mums iet – pareizi vai nepareizi. Es uzskatu, ja šīs trofejas un fotogrāfijas tiks ievietotas simtprocentīgi, tas būs lielisks materiāls maģistra darbam Jelgavas universitātē. Pa vecumiem, pēc trofeju kvalitātes un citiem kritērijiem. Latvijā neviens neko tamlīdzīgu nav darījis,” saka Māris Bērziņš.
Ikviens Latvijas mednieks var piereģistrēties mājaslapā briezumedibas.lv un aplūkot selektīvo medību apvienības mednieku veikumu vairāku gadu garumā.
Savukārt LMS klubu biedriem obligāti ir jāievieto ikviena nomedītā staltbriežu tēviņa ragu fotogrāfija. Par ievadīšanu atbildīgs ir atbilstošā kluba vadītājs.
Ne tikai saldenieki
Selektīvo staltbriežu medību principus apņēmušies ievērot ne tikai Saldus mednieki. Ir izveidotas vairākas mednieku klubu apvienības, kas seko Saldus kolēģu pēdās. Šobrīd eksistē sešas apvienības: Cēsu, Jaunpils, Mazsalacas, Straupes, Saldus apvienība un Auces puses mednieki, kas noslēguši koplīgumu. Klubi ievieto mājaslapā briezumedības.lv ikviena nomedītā brieža trofejas fotogrāfijas, kā arī informāciju par to, cik licences piešķirtas, cik izlietotas un cik palikušas. Atsevišķi var apskatīt labāko sezonas trofeju fotogrāfijas un ekspertu komentārus.
Staltbriežu selektīvo medību principi
Buļļu medībās vispirms ir vizuāli jānovērtē buļļa vecums.
Tiek medīti šādi buļļi:
1) Buļļi ar pirmajiem ragiem (špīseri), kuru ragi ir ausu garumā vai īsāki un gali smaili. Tumši, it kā apdeguši vai apdrupuši ragu gali liecina par potenciālu, kurš nav realizējies minerālvielu vai pilnvērtīgas barības trūkuma dēļ. Labāk nomedīt bulli ar smailiem ragiem pusotru ausu garumā nekā nodrupušos ausu garumā. Atsevišķiem visperspektīvākajiem špīseriem ragu galos var veidoties divi vai trīs žuburi vai žuburu aizmetņi, šie buļļi ir sevišķi saudzējami.
2) Buļļi ar otrajiem vai trešajiem ragiem (šos buļļus dabā praktiski atšķirt nevar), kuriem ir ne vairāk kā septiņi žuburi (parasti 3+3 žuburi). Šajā vecumā nedrīkst aiztikt spīles (4+4 žuburi), jo, ja tie ir otrie ragi, tad kronis var sākt veidoties trešajā gadā.
3) Buļļi ar ceturtajiem ragiem vai vecāki, kuriem ir 8–10 žuburi (atkarībā, vai ir vai nav otrie acu žuburi) un vainaga vietā spīles. Šie buļļi jau sāk piedalīties riestā un radīt līdzīgus pēcnācējus. Ja populācijā nav atrodamas spīles uz abiem ragiem, pieļaujams medīt buļļus ar 3+2 žuburiem vainagos (viena spīle) vai buļļus, kuru ragi sānskatā veido trīsstūri (īsi vidusžuburi un neizteiksmīgs kronis).
4) Otrajā un trešajā punktā minēto buļļu novērtēšana ir apgrūtināta un var būt kļūdaina medību sezonas beigās, jo tad vairāki žuburi var būt nolauzti, kas maina priekšstatu.
5) Jebkura vecuma buļļi ar ragu anomālijām vai tad, ja tiem trūkst vismaz divi ragus raksturojošie pamatelementi, piemēram, abi vidusžuburi. Nepārprotami ievainoti, slimi (nespodra savēlusies spalva) vai attīstībā atpalikuši dzīvnieki.
6) Trofejas mērķa vecuma buļļi – 10–12 gadi. Ja bullis pēc silueta ir vecs (12 gadi un vecāks), tad tas nomedījams jebkurā gadījumā, neskatoties, kādi ir ragi.
7) Staltbriežu buļļus censties nomedīt individuālajās medībās.
Medījot briežu govis ar teļiem, pirmkārt medījami teļi, priekšroku dodot dvīņu teļu un govs, kurai tie piedzimuši, nomedīšanai.
Dzinēju medībās netiek medītas bara vadošās briežu govis (parasti nāk pirmās).
Kāpēc Latgalē jāpārceļ dzinējmedības, kamēr Kurzemē beidz smirdēt briedis “Šauj garām!” #248 epizode
Abonē žurnālu Medības!
