Ir februāra sestdiena. Rīts sākas saulaini, bet pēcpusdienā iegriežas vēss austrumu vējš, ne tikai kaulos, bet arī sirdī ienesot vēsumu. Lai dotu medniekiem lielākas iespējas mazināt Āfrikas cūku mēra (ĀCM) izplatību, mežacūku medības šogad ir atļautas arī februārī, lai gan tas lielu sajūsmu medniekos neizraisa.
Grūsnie meža zvēri stresā
Februārī aļņu un staltbriežu govis, stirnu kazas un arī mežacūku mātītes ir jau vēlīnā grūsnības periodā. Jebkura lieka meža traucēšana rada papildu stresu dzīvniekiem laikā, kad tiem būtu jāļauj atpūsties. Tomēr mednieku kluba “Bērze” medniekiem, kuri saimnieko netālu no Pienavas, šajā sestdienā ir smags uzdevums – meklēt no mēra kritušos rukšus, kā arī nomedīt pēc iespējas vairāk mežacūku.
Klubs nekad nav sūdzējies par mežacūku trūkumu savās medību platībās. Zemgales plašie labības lauki vienmēr nodrošinājuši meža rukšus ar bagātīgu barības bāzi. Tāpat vīri līdz šim centušies saimniekot gudri, vasarās sargājot laukus no postītājiem, vienlaikus saudzējot sivēnmātes, kā to vienmēr paģērējuši nerakstītie medību ētikas nosacījumi. Ja šodien visu iznīcini, rīt nebūs ko medīt – tāds bijis līdzšinējais uzstādījums.
Tomēr viss mainās, un ne vienmēr uz labu. Pagājušā gada nogalē daļā kluba platību tika nomedītas mežacūkas, kurām analīzes uzrādīja vīrusa klātbūtni. Vēlāk tika atrastas arī no mēra kritušās. Tas bija brīdis, kad vīri saprata – nedrīkst vairs piekopt saudzējošu attieksmi pret rukšiem. Jau labu laiciņu mežacūkas tika intensīvi medītas, lai samazinātu to skaitu, tomēr šaut barā vadošo sivēnmāti roka necēlās.
Medību kluba vadītājs Mārtiņš Gabranovs rīta instruktāžā norādīja, ka dienas galvenais uzdevums ir mežā meklēt rukšus, kas miruši no nāvējošā cūku mēra, kas Latvijā plosās jau divarpus gadus, pa šo laiku jau izplatoties praktiski visā Latvijas teritorijā, lai gan vēl oficiāli ir reģioni, ko mēris nav skāris. Mārtiņš Gabranovs uzsvēra, ka netic, ka konkrētajos mastos būs arī kāda dzīva mežacūka, bet, ja tomēr ir, tad uzdevums ir medīt visas pēc kārtas, neskatoties uz dzimumu vai vecumu.
Mēris – bezatbildības sekas
Nelielai atkāpei jānorāda, ka Āfrikas cūku mēra izplatība Eiropā ir cilvēka absolūti bezatbildīgas rīcības un pasaules globalizācijas sekas. Vīrusu ar mājas cūku produktiem no Madagaskaras aizveda līdz Gruzijai, un salīdzinoši neilgā laikā vīruss izplatījās Krievijā, Baltkrievijā, skāra Poliju, tad Lietuvu, Latviju un beigās arī Igauniju. Tagad mēris oficiāli konstatēts Ukrainā, arī Moldovā, tādēļ vien šķiet, ka vīrusam durvis uz Eiropu ir plaši atvērtas. Izskatās, ka tas ir tikai laika jautājums.
Tādēļ nevar sacīt, ka šajā gadījumā daba ar dažādām slimībām regulē dzīvnieku skaitu. Mēris Latvijā un citās valstīs nokļuva bezatbildīgas rīcības dēļ, nevis tādēļ, ka mums ir liela mežacūku populācija. Jā, jo rukšu vairāk, jo mēris ātrāk izplatās, tas gan ir fakts, bet lielais mežacūku skaits nav iemesls tam, kādēļ slimība Latvijā tika ievazāta. Dažs sacītu, ka labi, jo mazāk mežacūku, jo lauksaimniekiem labāk, bet nedrīkst aizmirst, kādas sekas jāpiedzīvo, kad mēris tiek ievazāts mājas cūku fermās. Tā kā mēris nav ārstējams, bet slimības perēklis jāiznīcina, daudzi atceras, ka pavisam nesen divās cūku audzētavās īsā laikā bija jālikvidē milzīgs mājas cūku skaits. Tas ir briesmīgs uzdevums tiem, kam tas jāveic, nemaz nerunājot par ekonomiskajiem zaudējumiem.
Atrod vienu, nomedī desmit
Tajā dienā mednieki apsekoja salīdzinoši lielas platības. Medīja kā dzinējmedībās, bet šoreiz daži medniekiem sedza svarīgākās dzīvnieku pārejas. Pirmajā mastā nemanīja nevienu ruksi. Otrajā suņi pacēla vienu baru, tika nomedīti divi rukši, trešais ruksis lēnām virzījās kopā ar suņiem, līdz mednieks pa pēdām to panāca un nomedīja. Izrādījās šim bija sena ievainojuma pēdas, tādēļ tas ātri paskriet nevarēja.
Trešajā mastā jau pavisam drīz bija skaidrs, ka uziets liels mežacūku bars. Atskanēja vairāki šāvieni, bet pavisam drīz jau dzinēji ziņoja, ir atrasts miris ruksis. Briesmīgākais bija tas, ka tur, kur ruksis tika atrasts, uzturējās arī salīdzinoši liels bars.
Kopā tajā dienā tika nomedīti desmit rukši. Daļa no tiem – jaunās sivēnmātes. Visas no tām grūsnas. Viens no kluba medniekiem vēlāk lēsa, ka gandarījuma no šādām medībām nav nekāda. Vēl pirms kāda laika par sivēnmāšu šaušanu tika piemērots sods, bet tagad tika šautas visas mežacūkas pēc kārtas. Lai gan, no otras puses, bija arī jāatzīst, ka tās, kuras tajā dienā tika nomedītas, vēlāk no meža nebūs jāved ārā jau nobeigušās. Mednieks atzina – labāk šādi nekā tā, ka mazajiem ruksīšiem būtu jāmirst vēlāk mokošā nāvē.
No desmit nomedītajām cūkām mēris pozitīvs bija divām. Un mēra izplatība ir kā uguns pakulās. Ja barā kāds ruksis ir slims, tad ātri vien tiks aplipinātas arī pārējās bara cūkas.
Savā ziņā diena beidzās sekmīgi, jo tika lokalizēts viens miris ruksis, kā arī no populācijas izņemtas vēl desmit cūkas. No otras puses – šī situācija nākotnē nesola neko labu. Ja mēris ir ieviesies populācijā, tad mednieki drīzumā mežā atradīs vēl daudz kritušo.
