Pie kažokādu pārdevēja pienāk jaunbagātnieks.
– Šī ir dabiska tīģerāda?
– Ko jūs! Šī maksā 200 eiro, bet dabiskās cena būtu ap 20 000.
– Un? Man jāpiemaksā?
Noris sapulce mednieku asociācijā. Runā priekšsēdētājs:
– Tuvojas ziemas dzinējmedības. Cik degvīna mums vajadzēs? Aizpagājušajā gadā ņēmām pa pudelei katram. Pazaudējām ieročus. Pērn paņēmām pa divām – pazaudējām autobusu. Cik šogad ņemsim?
Pieceļas viens mednieks un saka:
– Ņemsim trīs, bet ieročus atstāsim mājās un no autobusa ārā nekāpsim.
– Iepriekšējās medībās es nomedīju zaķi un divas pīles ar diviem šāvieniem.
– Es gan tā nevarētu…
– Ko? Medīt?
– Nē, melot!
– Man stāstīja, ka tu esi iegādājies medību suni?
– Jā, tas ir brīnišķīgs suns. Nebijis viņa, es pavisam noteikti nevarētu medīt.
– Kāpēc tad tu šodien suni nepaņēmi līdzi?
– Tu nesaproti. Šeit man tas suns nevarētu līdzēt, toties mājās tas uzklausa sievas vaimanas, iet ar viņu uz veikalu, uzmanīgi skatās seriālus un klusē.
Satiekas divi mednieki.
– Ko medīsi?
– Vienradzi.
– Kā to var nomedīt?
– Atradīšu jaunavu un samaksāšu viņai. Pēc tam piesiešu mežā pie koka un gaidīšu. Kad vienradzis atnāks, lai jaunavu izglābtu, es to nomedīšu.
– Es, protams, esmu kaut to tamlīdzīgu dzirdējis, bet redzējis nevienu neesmu. Man liekas tev viņu neizdosies atrast.
– Nu, vienradži jau arī ir liels retums.
Kāda brita mūža aizraušanās ir safari medības un trofeju kolekcionēšana. Reiz, atgriezies no kārtējā brauciena uz Āfriku, viņš sapulcina tuvākos draugus un kolēģus savā ārpilsētas villā.
– Mana mīļā sieviņa un uzticamie draugi, ja jūs zinātu, kā es lepojos ar savu trofeju kolekciju!
– Nez kādēļ man liekas, ka viņš nav informēts par viņa ragu kolekcijas papildu sekciju…
Ikviens mednieks vēlas zināt, kur ir vismīkstākās māllēpes.
Kamēr vīrs tīrīja bisi, sieva špaktelēja seju. Abi posās medībām.
Divi draugi dodas medībās uz vairākām dienām. Mežā atrod būdiņu un tajā paslēptu degvīnu. Nolemj, ka pirms medībām nedaudz jāiesildās. Pēc tam vēl un vēl drusku. Vienam no medniekiem savajagas uz krūmiem. Pēkšņi viņš dzird, ka caur biezokni kāds laužas uz viņa pusi. Skatās – lācis! Mednieks metas bēgt, ķepainis viņam pakaļ. Pie paša sliekšņa mednieks paklūp, bet lācis pēc inerces pārlec pāri. Mednieks aizcērt durvis un kliedz draugam:
– Tu pagaidām nodīrā šo, es iešu nākamajam pakaļ!
Mednieks vaicā savam viesim:
– Redzi lāčādu uz grīdas? Šo nezvēru es nomedīju Sibīrijā. Tas bija viens šaušalīgs piedzīvojums. Jautājums bija – viņš vai es…
– Jā… Uz grīdas tu izskatītos daudz sliktāk.
Čaks Noriss spēj nogalināt divus medniekus ar vienu zaķi.
Pārpildītā autobusā kontroliere kliedz pāri galvām, uzrunājot mednieku:
– Klausieties, cienītais. Ragus vajag ar dvieli vai kādu lupatiņu aptīt… Ko jūs savu galvu aiztiekat! Jums tie ragi no mugursomas ārā rēgojas.
Mednieks lielās:
– Es varu trāpīt zaķim no 100 soļiem.
– Interesanti, kur tu atrodi tādus zaķus, kas sēž uz vietas, kamēr tu tos savus soļus skaiti…
Vīrs atgriežas mājās tukšām rokām. Sieva jautā:
– Kur medījums?
– Kur gan tas var būt? Mežā.
Nākamajā dienā vīrs pārnāk no darba, bet galds tukšs.
– Kur vakariņas?
– Restorānā. Kur gan citur tās varētu būt!
Divu mednieku saruna:
– Iedomājies, vakar uzgāju divus brīnišķīgus fazānus. Man pat rokas sāka drebēt un sirds pukstēt straujāk.
– Tev izdevās tos nomedīt?
– Nē! Pāris eiro pietrūka.
Dabas fotogrāfs, kurš fotografēja gepardu, paspēja pateikt tikai:
– Ak dievs, cik tam fotoaparātam ātrs zūms…
Lasi un abonē žurnālu Medības!
