Satiekas mednieks un makšķernieks. Makšķernieks jautā:
– Nobeidzi kaut ko?
– Aha. Celi. Un tu noķēri kaut ko?
– Jā. Radikulītu.
***
Divi mednieki, jauns un pieredzējis, iet pa mežu. Pēkšņi vecākais mednieks jautā:
– Redzēji?
– Nē…
– Tu ko? Irbīte tikko mums virs galvas pārlaidās pāri takai.
Iet tālāk, un atkal pieredzējušais mednieks iesaucas:
– Redzēji?
– Nē…
– Nu tu galīgi akls esi, vai?! Zaķis tikko garām paskrēja.
Vēl pēc kāda laiciņa vecākais mednieks atkal uzdod to pašu jautājumu, un jaunais, lai neizskatītos pēc pavisam neattapīga, atbild, ka, jā, redzējis esot.
– Ja tu redzēji, kāpēc tad sūdos iekāpi? – nomurmina otrs mednieks.
* * *
Mednieks iet pa mežu un pēkšņi iegāžas lāča alā. Ieraudzījis lācēnu, kurš sēž pašā tālākajā stūri un trīc aiz bailēm, mednieks jautā:
– Mamma mājās?
– Nē.
– Tētis mājas?
– Nē.
– Ak tu mazais zvērēns! – iesāk mednieks un grib sagrābt lācēnu. Tas piepeši iesaucas:
– Omītēēēē!
* * *
Āfrikā uz medībām ierodas amerikānis, brits un čukča. Medību vadītājs viņiem paskaidro, ka medīt var itin visu, izņemot krokodilus. Beigusies pirmā medību diena, visi sapulcējas ēdamistabā un lielās.
Amerikānis:
– Es šodien nomedīju divus lauvas.
Brits:
– Es nomedīju trīs leopardus un divus degunradžus.
Čukča:
– Bet es nomedīju desmit nouserus.
Visi pārsteigti un neizpratnē, tāpēc nolemj izsekot čukču. Nākamajā dienā skatās, šis guļ krūmos un kaut ko gaida. Pēkšņi pa ceļu nāk ciema iedzīvotājs. Čukča izlec no krūmiem un jautā:
– Tu krokodils esi?
– No, ser!
BLADĀC!…
***
Pa ceļam no medībām uz mājām Patriks zvana sievai:
– Mīļā, tas esmu es. Braucu mājās.
– Kā medībās gāja?
– Mērij, dārgā, man tev jāsaka viena lieta. Mēs veselu mēnesi nepirksim gaļu.
– O! Tu nomedīji alni!?
– Nē, nodzēru algu.
***
Čukča ar dēlu medī taigā. Skatās – vāvere. Puf!
– Tā teikt, ādiņa!
Iet tālāk. Redz – alnis.
– Tā teikt, gaļiņa!
Paiet vēl pāris kilometru – ģeologi.
– Tā teikt, sērkociņi!
***
Pēc medībām trīs draugi, kā jau ierasts, ozola paēnā iekārtojas nelielai atpūtai. Izvelk no somas šņabi un saprot, ka uzkodas mājās palikušas. Paskatās viens uz otru un kā pēc komandas – uz augšu. Koka zarā sēž vārna, bet knābī tai siera gabals. Gluži kā tajā fabulā.
Mednieki izņem vēl vienu glāzi un vaicā vārnai:
– Dzersi?
– Jā! – un siers izkrīt.
Iedzēruši, uzkoduši, salej pa otrai. Siera gabaliņš beidzies ātri. Mednieki paskatās uz vārnu, kura tup tajā pašā vietā, tikai tagad knābī tā tur desas luņķi. Šie jautā:
– Vārna, tev ieliet?
Viltīgais putns klusē.
– Vārna, pilnu vai pusīti?
– Pilnu!
Un desa arī nokrīt medniekiem tieši rokās.
Atkal iedzer, parunājās, desu apēd. Ielej trešo, un atkal nav ko uzkost. Vārna pa to laiku jau aizlidojusi un atgriezusies ar kūpinātu vistu. Viens no medniekiem atver muti, lai pajautātu, vai nevajag ieliet, bet cits viņu aptur:
– Tu traks esi? Neredzi, tā vārna jau galīgi nikna!
Un tajā momentā vārna ieķērcas:
– Un man kāds beidzot ielies? Veltīgi es to vistu stiepu, vai!
***
Pēc nāves mednieks nonāk debesīs. Dievs nolemj nākamajā dzīvē pārvērst vīru par zaķi un sūta atpakaļ uz Zemi, lai tas piedzimtu zaķu ģimenē.
Pēc kāda laika zaķis iekrīt lamatās. Atnāk mednieks, un zaķis lūdzas:
– Palaid mani vaļā! Tu neticēsi, bet pagājušajā dzīvē es biju tieši tāds pats mednieks kā tu!
– Jo sliktāk tev. Es pagājušajā dzīvē biju zaķis.
***
– Kāpēc tu nešauj uz to zaķi?
– Tu neredzi, kā tas skrien? Ja nu tas ir traks! Lai tik skrien tālāk…
***
Dzīvnieki, kuru ir ļoti maz, ir iekļauti Sarkanajā grāmatā, bet tie, kuru ir ļoti daudz, – pavārgrāmatā.
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
