Decembris. Gada pēdējais mēnesis. Šogad tas jau no novembra mantojumā bija saņēmis aukstumu un dziļu sniegu, kas bija uzsnidzis uz vēl nesasalušas zemes. Pieliektie koki reizēm neizturēja sniega smagumu, un stigas bieži vien aizšķērsoja koku un zaru labirints bez gala un malas. Taču, brienot līdz ceļgaliem pa sniegu un vērojot pēdas, varēja pilnā mērā izbaudīt dabas skaistumu un varenību. Toties īsi pirms Ziemassvētkiem atnāca teju vai pavasaris – biezais sniegs divās naktīs nokusa un upītes piepildījās putojošām straumēm, bet zemākās vietas pārvērtās ezeriņos. Kā medniekiem šajā laikā klājies?
Šoreiz varenu dāvanu no medību dievietes Diānas saņēmu es pats, kā arī mans kolēģis Oskars Treilihs, kurš bija atbraucis viesmedībās. Medību veiksme uzsmaidīja vēl diviem kluba biedriem.
Protams, kā jau sniegotā dienā pieklājas, rīts sākās ar lenkšanu. Mudžinot pēdu līkločus, laiks pamazām ritēja savu gaitu. Rīta dūmaka izklīda, un uzspīdēja spoža saule. Mežs piesnidzis un kluss. Beidzot visi lencēji atgriezās mednieku mājā, un atlika tikai salikt prātus kopā, lai izlemtu, kurā mastā tad šoreiz paslēpies medījums.
Mums ar Oskaru tika uzticēts pieskatīt ļoti garu lauka malu. Zem sniega tur paslēpušies kukurūzas rugāji un pa kādai kukurūzas vālītei, kas meža dzīvniekiem ir liels kārums. Taču sniegā kārumnieki atstāj pēdas, tāpēc nebija grūti izvēlēties stāvvietas.
Iekārtojāmies viens no otra pietiekami tālu, taču ar aprēķinu, lai visas pārejas vietas būtu nosegtas, un ziņojām medību vadītājam par paveikto. Kad arī pārējie mednieki bija ieņēmuši norunātās stāvvietas, pa pēdām, kur mežā bija iegājušas mežacūkas, devās dzinēji ar suņiem.
Masta pretējā malā atskanēja šāviens. Mednieks, kurš ar izsekošanas ierīču pulti sekoja līdzi suņu darbībām, ziņoja, ka rukšu bars, visticamāk, sadalījies, jo suņi izšķīrušies un viens dodas tieši uz kukurūzas lauka pusi.
Pēc mirkļa pavisam netālu piesnigušajā mežā saklausīju klusus brakšķus. Kāds tuvojās! Sirds sāka sisties mazliet straujāk! Pēc dažām sekundēm no meža izskrēja trīs augumā aptuveni vienādi rukši un metās pāri laukam. Mani viņi nebija pamanījuši! Tie devās uz meža pudurīti lauka pretējā pusē. Mazliet nogaidīju, līdz šāviens būtu absolūti drošs, un raidīju pirmo šāvienu. Aizmugurē skrejošā mežacūka sabruka. Nekavējos ar pārlādēšanu un raidīju otru šāvienu. Zem otrā rukša noputēja sniegs un cūķis ieslēdza paātrinājumu. Trešā patrona jau bija stobrā, un ruksis, kas skrēja priekšgalā, sabruka. Vēlreiz pārvilku aizslēgu un noķēru krustiņā ruksi, kam nebiju trāpījis. Līdz mežam tam bija atlikuši daži desmiti metru. Tajā mirklī sapratu, ka stobrā patronas nav – biju izmantojis visas trīs ierocī ielādētās patronas. Ruksis pazuda mežmalas krūmos…
Atlika rācijā paziņot par šāvienu sērijas rezultātu. Taču nekas vēl nebija beidzies! Kolēģi ziņoja, ka viens suns turpinot ceļu uz kukurūzas lauku. Jau varēja sadzirdēt viņa riešanu. Vēl viens ruksis izskrēja Oskara šaušanas sektorā. No mana skatu punkta šķita, ka drošs šāviens nav iespējams, jo ruksim cieši pa pēdām seko suns. Taču tad notikumu gaitā iejaucās Diāna. Suns iekoda ruksim astē un pats no pārsteiguma apstājās. Savukārt ruksis izrāvās uz priekšu. Tas deva iespēju Oskaram droši izšaut. Šāviens bija tāls, vairāk nekā 150 metru, taču ļoti precīzs. Ruksis iegāzās grāvī un tur pazuda arī suns. Pēc laiciņa pa to pašu taku atskrēja arī otrs suns un arī pazuda grāvī!
Mastā atskanēja vēl vairāki šāvieni. Līdz beidzot medību vadītājs ziņoja, ka masts ir beidzies. Atlika vien iet un pacelt medījumus. Kopā ar citiem medniekiem šajā mastā nomedījām piecas mežacūkas.
Divu kilometru attālumā no Salacgrīvas centra nofilmē prāvu plēsēju ģimeni. Aculiecinieka video
Medības ar Pielikumiem + e-izdevumi + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
