Lapsa viltniece, lapsa gudrā, lapsa uzmanīgā. Visi zina, ka lapsas ir gana attapīgas, visu ievēro un tās ir samērā grūti piemānīt. Nu labi, parasti gudrāks izrādās mednieks, taču lapsas arī ir ļoti manīgas. Sevišķi vietās, kur tās intensīvi medī. Tomēr ir situācijas, kad var nomedīt divas lapsas vienlaikus vai ar nelielu laika atstarpi.
Daudziem medniekiem ir gadījies nomedīt divus jenotsuņus, kas iznākuši uz lauka vai pie barotavas kopā. Vienu, pēc tam otru. Un šis dzīvnieks neattopas, ka jāmūk, ka kaut kas apdraud tā dzīvību. Parasti tas paliek uz vietas un vēl brīnās par troksni.
Ar lapsām ir citādi. Tās pārbauda vēju, var apiet apkārt aizdomīgai vietai. Var apsēsties lauka malā vai krūma ēnā un ilgi verot apkārtni, iekams doties peļot. Lapsas oža ir ievērojami spēcīgāka par mūsu, lai gan zinātnisko pierādījumu ietvaros ir pierādīts, ka no visiem suņu ģints plēsējiem, lapsas oža ir visvājākā. Visstiprāk attīstītā lapsas maņa ir redze.
Lielās, kustīgās ausis un teicamais dzirdes aparāts. Lapsas ausis ir ļoti kustīgas. Tās var pagriezties par 150 grādiem vienā virzienā. Vislabāk lapsas dzird zemās frekvences, savukārt skaņas no 5,5 līdz 11 kHz tām ir grūti uztvert.
Visas maņas palīdz lapsām medīt, komunicēt savā starpā un izvairīties no briesmām. Taču arī lapsa var kļūdīties. Riesta laikā, pašā tā kulminācijā hormonu ietekme pārmāc lielāko daļu instinktu. Tieši pateicoties tam, man izdevās nomedīt divas lapsas teju vienlaikus.
Tas bija 21. februāris. Nakts. Zvaigznes un bezvējš. Sēdēju tornī un baidījos kustēties, jo šķita, ka katra skaņa ir dzirdama divsimt metru attālumā. Jau tuvojās pusnakts, un man šķita, ka nekā interesanta vairs nebūs.
Nolēmu pēdējo reizi palūkoties apkārt ar termokameru, kad ieraudzīju kaut ko baltu lienam ārā no krūmiem pretējā lauka pusē. Dzīvnieks izskrēja klajā vietā, un es sapratu, ka tas ir āpsis. Tas panāca pa lauku nedaudz, bet tad apstājās un sāka vērot kaut ko aiz muguras. Tur caur krūmiem vīdēja vēl divi balti plankumi. Tad viss strauji sakustējās – āpsis un tie divi pēkšņi izrādījās gandrīz lauka vidū simt metrus no torņa, un es sapratu, ka tās ir lapsas. Pārītis.
Kādu brīdi tās vēl vēroja āpsi, kas bija uzpūties divtik liels un uz stīvām kājām lēnām atkāpās meža virzienā, jo to bija pārbiedējis temperamentīgais lapsu uznāciens. Tad lapsas arī nomierinājās un sāka ostīties, nākt tuvāk.
Lapsiene izlikās, ka kaut ko ostās, meklē, bet lapsis ārkārtīgi satraukts, burtiski palēkdamies cilpoja tai pakaļ. Aste izliekta kā rotaļīgam sunim, ausis saspicētas un visu laiku it kā netīšām uzgrūdās lapsai no mugurpuses. Tobrīd es domāju, ka tēviņš ir lielāks un aste kuplāka, bet mātīte var būt jau apgājusies un šis šāviens nozīmētu vienu plus četras līdz sešas lapsas.
Tā arī nolēmu. Mātīte saļima uz vietas, un, palūkojusies termokamerā, sapratu, ka tēviņš ir palicis desmit metru attālumā un izskatās pēc apjukuša jenotsuņa. Izmantoju iespēju un nomedīju arī otru lapsu.
Intensīvi medījot lapsas medību platībās, ir izdevies ievērojami samazināt kašķa izplatību. Pirms dažiem gadiem ar kašķi slimo dzīvnieku īpatsvars bija ļoti liets, toties šogad konstatētas tikai pāris slimu lapsu.
Par jauniem aizliegumiem, kļūdām un mednieku izsekošanu. “Šauj garām!” #125 epizode
Žurnāla Medības maija numurs šeit!
