Ikviens mednieks zina, ka Diāna vai nu dod, vai nedod. Un bieži vien no mednieka centieniem, munīcijas, apģērba, no tā, vai viņš pīpē tornī vai ne, nekas nav atkarīgs. Jūlija sākumā kārtējo reizi par to pārliecinājos.
Pirmajā vakarā devos uz jauku lauku meža ielokā, kas netiek arts, bet reizi gadā tiek nopļauts. Tā kā šogad vasaras sākumā valdīja sausums un visi ļoti baidījās, ka tas turpināsies ilgi, daudzviet sienu nopļāva vēl pirms Jāņiem, un es cerēju, ka arī te būs nopļauts. Bet nekā. Zāle bija man gandrīz līdz gurniem, jo lauksaimnieku bailes neattaisnojās. Lietus jūlija sākumā pamatīgi veldzēja zemi un zāle strauji izauga. Par prieku lopaudzētājiem.
Es zināju, ka šajā vietā saimnieki sāka zemi sakopt, likvidējot apaugumu lauciņus sadalošajās joslās un lieko zemi, krūmus, akmeņus un visādus celmus ir sastūmuši pamatīgās čupās vienā lauka malā. Kas var būt labāks! Augstā zālē, stāvot uz zemes, neko neieraudzīsi, bet no paaugstinājuma var parādīties iespēja ne tikai pamanīt dzīvnieku, bet arī to nomedīt.
Un tā es uzlīdu augšā un iekārtojos pašā vaļņa galā dziļākajā lauka kabatiņā. Redzēju gadu jaunu āzīti ar aptuveni divpadsmit centimetrus gariem radziņiem un otru, vecāku ar teju tādiem pašiem. Maziņi izaugumiņi iezīmēja vietas, kur būtu jābūt žuburiem. Šis aktīvi dzenāja jauno, kamēr aiztrieca projām un pats iebēga mežā. Visu vakaru uz lauka ganījās divas kazas, kuras es varēju itin sekmīgi vērot, jo man līdzi bija InfiRay E3 max V3 termokamera. Cauri zālēm silto objektu bija gana viegli konstatēt, lai pēc tam ar binokli novērtētu.
Termokamera lieti noder medībās gaišajā diennakts laikā, sevišķi – aplūkojot aizaugušas teritorijas, pļavas, krūmājus. Ko neieraudzīsi ar neapbruņotu aci, to atradīsi ar termokameru. Redzēju pieaugušu lapsu, kas nāca manā virzienā pa klaju vietu. Tā pamanīja mani vai varbūt vējš sagriezās, un rudaste aizbēga. Interesantākais vakara notikums bija lapsēna mēģinājums tikt pie zemes bišu medus. Varbūt tās bija lapsenes, kuru pūzni tas uzgāja. Jebkurā gadījumā jaunulim nepaveicās. Kādu laiku vēroju tā lēcienus un kūleņus, iekams tas padevās un laidās projām. Ar to arī beidzās pirmais vakars.
Nākamajā vakarā nolēmu doties uz šo lauku vēlreiz. Braucot prātoju, ka abi iepriekš redzētie buciņi ir nomedījami, bet jāņem būtu vecākais, jo tas jau šogad piedalīsies riestā. Šoreiz izvēlējos pašu augstāko vaļņa daļu iepretī lauka viducim, jo iepriekšējā vakarā abi āzīši tieši tur ganījās. Čupas augšā noliku mugursomu, ieroci un atbalstu un sāku vīt ligzdu. Saplūcu zāli un izveidoju sēžamo, lai uz pakalna, ko veido akmeņi, zeme, celmi un žagari, varētu kādu laiciņu komfortabli sēdēt. Četrrāpus izložņāju pakalna augšu, aplaužot augus, kas aizsedza skatu. Beidzot apsēdos, noliku ieroci, fotoaparātu, binokli līdzās un pacēlu termokameru… Un ko jūs domājat! Tas āzis stāvēja tieši lauka vidū pretī manis izraudzītajai slēpņa vietai un mierīgi ganījās. Vienkārši tā. Un tieši tas, kuru gribēju nomedīt. Un ar šādu pielāgošanos no Dabas mātes puses vēl nebija gana. Pēc pirmā šāviena, kuram, visticamāk, patraucēja garā zāle, buks nevis aizmuka prom, bet pieskrēja tuvāk un pie nākamā krūma smuki nostājās. Tur arī palika. Es nemedīju sevišķi sen, un azarts vēl ir pat ļoti liels, bet šī te sajūta, ka vari paļauties uz Diānu, Meža māti vai veiksmi, man nu jau ir ļoti labi zināma. Ja medījums ir tavs, neviens cits to nedabūs, tikai tu!
Šaujam garām!
Vetārsts ar ovālo zīmogu mednieku mājas dīrūzī. Kā tas iespējams? “Šauj garām!” #196 epizode
Septembra numurā par aļņu selektīvu medīšanu
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
