Jau ziņojām, ka medību dieviete Diāna Jānim Naglim no Lejasciema šoruden, 6. septembrī, uzdāvinājusi īpašu balvu – iespēju nomedīt lielisku staltbriežu bulli, kura trofeja izmainīja visu laiku labāko staltbriežu trofeju TOP 10 – otra labākā staltbrieža trofeja Latvijā, kas novērtēta ar 244.68 CIC punktiem… Bet šis ir stāsts par Jāņa dēlu, Mārtiņu…
Mārtiņš Naglis medībās dodas jau kopš bērnības. Precīzāk, kopš desmit gadu vecuma, kad tēvs Jānis Naglis sācis viņu ņemt līdzi, lai iepazīstinātu ar medībām un to burvību. Šobrīd Mārtiņš ir kaislīgs mednieks un jau paspējis piepildīt vienu no saviem mednieka sapņiem, jo viņam izdevies nomedīt staltbriežu buļļus ar visu trīs medaļu trofejām – bronzu, sudrabu un zeltu. Staltbriežu bulli, ko centies ieraudzīt savām acīm divu gadu garumā, izdevies nomedīt pagājušā gada izskaņā, un tā trofeja novērtēta ar 232,82 CIC punktiem!
2021. gada pašā sākumā, uzreiz pēc Jaungada, bija nule kā papildinātas barotavas ar jauniem zaļbarības ruļļiem un meža kamera bija fiksējusi vēl līdz šim barotavā neredzētu grandiozu briežu bulli. Mārtiņš viņu nokristījis par Rūdolfu, tad arī sapratis, ka viņa stāsts ar Rūdolfu var sākties. “Man kā jau kārtīgam medniekam gribējās konkrēto bulli ieraudzīt dzīvē savām acīm, nevis tikai kameras uzņemtajos attēlos,” stāsta Mārtiņš. Tad nu tajā ziemā sācis intensīvi braukt uz mežu, tomēr briežu bullis visās situācijās izrādījies manīgāks un gudrāks, un tā arī nav izdevies to ieraudzīt. “Likās, nu kā viņš tā? Tiklīdz es aizbraucu no medību objekta, tā pēc trim četrām stundām bullis ierodas, lai pamielotos ar zaļbarību. Tiklīdz ierodos es, tā brieža vairs nav,” par manīgo bulli stāsta Mārtiņš.
Ieraudzīto staltbriežu bulli Mārtiņš nokristījis par Rūdolfu, tad arī sapratis, ka viņa stāsts ar Rūdolfu var sākties.
Ne par velti bullim zelta ragi
Tiklīdz kolektīvā sapratuši, ka viņu platībās ir tik varens bullis, neviens viņu dabā vairs netika redzējis. Pat ne blakus kolektīvā. Kolektīvā esot pat secinājuši, ka riesta laikā briedis dzīvojot blakus teritorijās un tieši ziemas periodā nākot uz viņu platībām, jo aukstajā laikā kolektīvs rūpējas par to, lai dzīvniekiem būtu iespēja pamieloties. “Likās, ka Rūdolfs atnāk tieši ziemā un mūsu teritorijā paliek tikai kādu laiku. Tomēr briedi neizdevās ieraudzīt. Bija pat dienas, kad sēdēju tornī mīnus desmit, pat mīnus četrpadsmit grādu salā pa septiņām astoņām stundām, bet nekā. Daudzi rīti un vakari tika pavadīti mežā, gaidot šo bulli, un varu vien teikt, ka medības ir mana sirdslieta un tas ir tā vērts! Šos divus gadus jau no pašas pirmās dienas, kad pamanīju šo skaistuli, tas vienmēr izrādījās izmanīgāks, gudrāks un veiklāks par mani. Tam vienmēr izdevās apmānīt mani, nepielaist savā tuvumā. Kā teica mans tētis pēc kārtējās reizes, kad bullis mani bija piemānījis: ne par velti šis bullis nēsā zelta ragus, tev nebūs viegli viņam tikt klāt!” stāsta Mārtiņš Naglis.
Tajā pašā gadā, kad staltbriežu bullis pirmo reizi tika fiksēts kamerā, to izdevies novērot vien ļoti lielā attālumā ar optiku, un jau tad Mārtiņš sapratis, cik izcils ir šis bullis. Tā arī šis stāsts turpinājies, līdz secināts, ka bullis viņu platībās sācis dzīvot tieši barības bāzes dēļ. Cerot ieraudzīt bulli, Mārtiņš pat gājis pa brieža pēdām tikai ar vienu domu – apskatīt dzīvnieku savām acīm.
Tā viss turpinājies līdz pat medību sezonas beigām. Mārtiņš nospriedis, ka, iespējams, medību tornis ir pārāk tuvu, tāpēc centies sagaidīt Rūdolfu, atrodoties meža malā stipri lielākā attālumā.
Par piemiņu atstāts rags
Tajā gadā Mārtiņam tā arī neizdevās ieraudzīt Rūdolfu dienas gaismā. Tuvojoties sezonas beigām, uz barotavu tika vests jauns zaļbarības rullis, jo pirmos ruļļus meža dzīvnieki notiesājuši ļoti naski. Uz barotavu nācis ne vien noskatītais bullis, bet arī citi buļļi un briežu govis ar teļiem. Vedot barību rukšiem un apskatot briežu barotavu, Mārtiņš konstatējis, ka viņa Rūdolfs zaļbarības rullī par piemiņu atstājis vienu ragu. Radās azarts atrast arī otru. Mārtiņš izmeklējies visur un, protams, ragu nav atradis. Tas uziets vien nākamās medību sezonas sākumā. Saliekot abus ragus kopā, sapratis, ka šis nu ir bullis ar lielo burtu. Apspriežoties ar tēti un salīdzinot gan ar viņa nomedītā zelta buļļa ragiem, gan Mārtiņa iepriekšējiem medījumiem, secinājuši, ka tur ir zelts.
Ļoti labi, ka man to neizdevās nomedīt pirmajā gadā
“Es nesaku, ka būtu viņu medījis jau pirmajā gadā, bet redzēt gan gribēju. Tētis iemācīja, ka bullis no sākuma ir jāierauga, jānovērtē un tikai tad jāveic šāviens, nevis otrādi, kad raidi šāvienu un tad ej skatīties, kas tad nu tur beigās ir. Protams, kļūdas pieļauj visi, bet no tām tikai mācās. Lai kā būtu, par Rūdolfu biju pārliecināts, ka vispirms vēlos to redzēt dzīvē. Te noteikti jāsaka, ka medību dievietei Diānai bija plānā cits stāsts ar mani un Rūdolfu galvenajā lomā,” stāsta mednieks Mārtiņš Naglis.
Tētis iemācīja, ka bullis no sākuma ir jāierauga, jānovērtē un tikai tad jāveic šāviens, nevis otrādi, kad raidi šāvienu un tad ej skatīties, kas tad nu tur beigās ir.
Sākās dzinējmedību sezona
“Tuvojoties decembrim, cerēju, ka mans Rūdolfs vēl ir dzīvs. Gan jau viņš atgriezīsies. Un tā arī bija, viņš atnāca 2021. gada decembra sākumā. Un atkal tas pats stāsts – pilnīgi identiski, es tik braucu un ceru viņu ieraudzīt, bet bez panākumiem. Tas bija kā apburtais loks. Zinot, ka Rūdolfs ir uz vietas, braucu, un, esot teju pēdējā pagriezienā uz objektu trīs līdz četru kilometru attālumā, atnāk vēl pēdējā bilde no kameras, kur redzams, ka viņš joprojām ir pie barotavas. Mašīnu atstāju tā, lai nebūtu dzirdami nekādi trokšņi, klusītēm eju klāt… Kā aizeju, tā brieža vairs nav. Likās, nu ārprāts, kā tā var neveikties!” stāsta Mārtiņš. Mežā pavadīti daudzi decembra rīti un vakari, kamēr vien bijusi dienasgaisma. Taču Rūdolfs pilnīgi visās situācijās bijis manīgāks. Īpaši tajos rītos, kad pats saldi gulējis un telefonā saņemts foto no meža kameras, kur redzams, ka briežu bullis vienkārši guļ pie barības ruļļa un ir tur nogulējis visu nakti. Esot radusies sajūta, ka Rūdolfs par Mārtiņu vienkārši pasmējas.
Tā nu pagājusi arī nākamā medību sezona – joprojām bez rezultāta. Bet apņemšanās nebija zudusi, un tika gaidīts nākamais septembris, lai jau atkal varētu doties medībās, skatīties briežus un, cerams, satiktu arī Rūdolfu. “Te nu paldies jāsaka manam tētim Jānim un Mundim Žvīriņam, kuri pirms daudziem gadiem mūsu kolektīvā ieviesa selektīvās medības ar mērķi, lai platībās augtu skaisti buļļi. Tagad lepojamies ar izkoptu briežu populāciju un ceram, ka, turpinot briežu buļļu saudzēšanu, mūsu mastos būs ieraugāms arvien vairāk tādu trofejas buļļu, kāds ir Rūdolfs, kam ir jau stipri virs 220 CIC punktiem,” stāsta mednieks Mārtiņš Naglis.
Pienāca 2022. gada septembris
Prāts joprojām bijis nemierīgs, taču tā nu sakritis, ka riesta aktīvākajā laikā, kas Gulbenes pusē ir septembra beigās, Mārtiņam bijis jādodas uz darba pasākumu Grieķijā. Esot ārpus Latvijas, nav bijis tāda rīta, kad Mārtiņš nebūtu ieskatījies kolektīva sarakstē, vai kāds jau nav paspējis nomedīt viņa Rūdolfu.
Pienāca atkal dzinējmedību sezona, joprojām viņš cerēja ieraudzīt savu sapņu briedi, jo bija pilnīgi pārliecināts, ka tas aizvien ir dzīvs. Ja kaut kur Latvijā tiktu nomedīts tāda izmēra bullis, tas uzreiz būtu ievietots sociālajos tīklos, lai ar trofeju padižotos citu mednieku priekšā, taču šī trofeja nekur neparādījās.
Pienāca 2022. gada decembra sākums. Uz barotavu bija aizvests rullis barības meža zvēriem, tāpat kā sāls laizītava viss bija sagatavots aukstajam laikam, lai meža zvēriem būtu kur atnākt un pamieloties. Tikai tāds mazs sīkums – barības rullim joprojām nebija noplēsta plēve. Nākamajā rītā meža kamera fiksējusi attēlus, ka ik pa brīdim atnāk kāds ruksis vai āzītis, bet, kā smej Mārtiņš, viņš jau pie tā bija pieradis. Pārskatījis attēlus, konstatējis, ka Rūdolfs ir atgriezies.
Tajā brīdī Mārtiņš sevi mazliet sabāris, jo ir noslinkojis un ruļļa plēves nebija atplēsis, rullis arī nebija apkaisīts ar sāli, lai tādējādi vairāk pievērstu Rūdolfa uzmanību. Dienas vidū meža kamera fiksējusi attēlu, kurā Rūdolfs ir pie barības ruļļa. “Pie sevis domāju – nu kā tā var? Vairs nespēju koncentrēties darbam, aizslēdzis veikalu, pārvilku medību drēbes, sievai Ivitai pateicu, ka man jābūt mežā, jo Rūdolfs ir klāt. Bija doma kaut vai tikai aizvest sāli, jo tas jau bija iekrauts mašīnā. Kad iekāpu mašīnā, atklāju, ka degviela nav ielieta. Nu, kāpēc tā sakrīt visu laiku, parasti taču mašīnā degviela ir sapildīta. Domāju – nē, nav laika pildīt degvielu, varbūt tomēr paveiksies. Bet, ja nepaveiksies, tad vismaz atplēsīšu barības rulli un apkaisīšu to ar sāli. Pie sevis vēl nodomāju – sliktākajā gadījumā mājās nākšu kājām,” smejot stāsta Mārtiņš. Aizbraucis uz medību objektu, Mārtiņš mašīnu novietojis diezgan lielā attālumā, saprotot, ka iepriekšējās sezonās plāns A un plāns B ir izgāzies un jāvēršas pie plāna C. Tad nu, ejot pa plāna C taku un visbeidzot nonākot slēpnī, ko uzbūvējis vasarā, Mārtiņš konstatējis, ka Rūdolfa jau atkal vairs nav. “Pie sevis nodomāju – nekas jau nav mainījies, sāksim veidot stāsta trešo nodaļu. Visu ziemu man būs negulēti rīti un vakari cerībā beidzot ieraudzīt savu Rūdolfu. Ārā bija auksts, pirksti sala, pašam arī auksti, bet nolēmu, kamēr neuznāks tumsa, tikmēr gaidīšu. Gaidīju un gaidīju, pie sevis jau bija pārspriesti neskaitāmi plāni, kur bullis varētu būt aizgājis, līdz sadzirdēju brakšķi…” tā Mārtiņš.
Izdzirdējis brakšķi, Mārtiņš pamanījis tikai briežu gotiņu, taču sapratis, ka tur noteikti jābūt kaut kam lielākam. Nepagāja ne piecas minūtes, līdz Mārtiņa redzeslokā parādījās viņa Rūdolfs: “Tad man sirds sāka drebēt! Beidzot pēc visa piedzīvotā un lielajiem centieniem, negulēšanas, es viņu ieraudzīju optikā savām acīm. Viņš iznāca no meža masīva un izgāja tādu cēlu loku. Pats sev atgādināju – Mārtiņ, te nedrīkst neko sasteigt un kļūdīties. Noteikti mans plāns C strādās. Bullis ar korpusu nogāja man burtiski garām un aizgāja līdz zaļbarības rullim, kuru, kā izrādās, viņš pats jau bija ar ragiem no apakšas pārplēsis un tāpēc tas viņu tik ļoti saistīja. Uzliku ieroci uz atbalsta, veicu divus šāvienus pa tukšo, lai pārliecinātos, ka sirds, prāts un rokas strādā, ka pulss ir pareizajā ritmā. Biju pilnīgi pārliecināts, ka šim stāstam jābeidzas veiksmīgi, bez zvana draugam, lai brauc palīgā ar suni. Trešais šāviens vairs nebija pa tukšo, tas bija īstais šāviens, un bullis bija nomedīts. Kad gāju klāt bullim, ieraugot ragus, emocijas plūda aumaļām,” atceras Mārtiņš.
Medībās ar tradīcijām
Kolektīvā, kurā medī Mārtiņš, tradīcijas ir augstā vērtē, tāpēc arī, nomedījis ilgi gaidīto bulli, Mārtiņš noplūcis egles zariņu, godinot nomedīto dzīvnieku ar tā pēdējo maltīti. “Atceros kā šodien, turoties pie brieža ragiem un to aplūkojot, sacīju – nu, lūk, Rūdolf, mūsu stāsts ir noslēdzies, un šoreiz es biju veiklāks. Varu teikt vislielāko paldies savam tētim, kurš mani jau no bērna kājas ņēma līdzi medībās, iemācīja ne tikai šaut, bet arī cieņpilni izturēties pret dabas likumiem. Lika saprast, ka medības ir arī nebeidzama mācīšanās visas dzīves garumā, tāpat arī meža izzināšana, ja vien, protams, vēlies būt kārtīgs mednieks šī vārda vistiešākajā nozīmē! Un ļoti ceru, ka es visas iegūtās zināšanas spēšu nodot savam dēlam Kristeram, kuram šī nodarbošanās būs tikpat svarīga kā manam vectēvam, tētim un man, kā nekā Kristers būs mednieks jau ceturtajā paaudzē, protams, ja to vēlēsies! Es kā tētis būtu ļoti lepns par savu dēlu mednieku un gandarīts, ka zināšanas, ko mans tēvs nodeva man, es nododu tālāk savam dēlam un tās noder arī viņam!” Lielu paldies Mārtiņš saka arī sievas Ivitas brālim un labākajam draugam ikdienā Sandim Putniņam, jo barotavu, kurā nomedīts Rūdolfs, viņi pilnveido un uzlabo kopā. Abi rūpējas par to, lai meža zvēriem viss būtu labi kā ziemā, tā vasarā, tāpēc arī Mārtiņš norāda, ka visā šajā stāstā arī Sandim ir liela loma. “Pirmais, kam piezvanīju pēc staltbriežu buļļa nomedīšanas, bija tētis, pēc tam nekavējoties sekoja zvans Sandim. Uzdodot Sandim jautājumu, vai var atbraukt palīgā, es jau zināju atbildi, jo viņš ir tas cilvēks, kuram varu zvanīt jebkurā diennakts laikā, tāpat kā viņš vienmēr var zvanīt man! Zinot, ka Sandim ir trīs sudraba trofejas buļļi, ceru, ka nākamais lielais zelts iznāks tieši viņam,” novēl Mārtiņš.
👉 Abonē 2025. gadam LIELO KOMPLEKTU: Medības ar Pielikumiem + e-izdevumi + LASI.LV | viss portāls
👉 Abonē 2025. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Dzīvnieku marķēšanas dzinējmedībās, vēlme satikt lāci un lūšu sāga. “Šauj garām!” #253 epizode
Abonē žurnālu Medības 2025. gadam
Žurnāla Medības oktobra numurā lasi par dzinējmedībām un selekciju!
