Desmitnieks un olas kokā
It kā ikdienišķs stāsts, bet kuras medības var nosaukt par ikdienišķām un vienkāršām? Nevienas. Katra reize ir īpaša.
Vientuļa kuilīša pēdas mežmalas laukos bija redzētas arī iepriekš. Pa reizei vasarā trīs gadu garumā tas vai kāds cits tā ciltsbrālis iznāca no biezokņa, šķērsoja smilšaino lauku ceļu un iegāja lauksaimniecības platībās, kur parasti iesēta dažādu veidu labība, rapši, dažreiz pat kartupeļi. Neviens to nevarēja nomedīt. Un tad kādā rāmā buku medību vakarā es to ieraudzīju!
Kā jau tas parasti notiek, biju sagatavojusies kāpt no torņa nost. Knosījos, krāmēju optiskās ietaises somā, prātoju, vai nomainīt ieroci un braukt uz dambi cūkas lūkoties. Mašīnā līdzi bija nakts karabīne, iesaiņota, protams.
Pirms nokāpt no torņa, nolēmu vēl pēdējo reizi ar termokameru palūkoties apkārt un ieraudzīju milzīgu siltuma plankumu uz ceļa. Vēl nebija īsti satumsis, un binoklī varēja skaidri redzēt, ka tas ir kuilis. Nolēmu iet klāt.
Vējš pūta šķērsām laukam no manas puses. Ne sevišķi veiksmīgi. Kamēr piegāju pa augstajiem rudziem (paralēli vēja virzienam) šis no ceļa pazuda. Par laimi, vakars bija ļoti kluss, un es izdzirdēju čaboņu rudzu laukā. Cūka nāca man tieši virsū! Es cik vien iespējams klusi izgāju zemajos kviešos, kas man bija knapi līdz celim, apmēram metrus piecpadsmit no kuiļa uzņemtā virziena un paļāvos uz krēslas aizsegu.
Cūkas ausis rēgojās virs vārpām. Tā nāca aizvien tuvāk… Un tad piepeši pacēla galvu. Sekoja rūciens un ziloņa kāju dipoņai līdzīgs troksnis. Ruksis bija prom. Nākamajā naktī tas neiznāca. Vēl pēc dienas laukā strādāja kombaini.
Likās, ka laiks būs pazaudēts veltīgi, tomēr tas vakars kļuva par kārtējo, varbūt simtu pirmo pierādījumu tam, ka tu nekad nevari zināt, kas notiks medībās.
Man līdzi bija dienas un nakts karabīne (6.5×55 ar nakts optiku mežacūku medībām), termokamera vērošanai, binoklis, divi fotoaparāti. Es gaidīju āzi, kas arī bija manīts vairākas reizes no liela attāluma, bet nekādi nepienāca torņa tuvumā.
Kad krēsla jau bija pārvērtusies par nakts tumsu un rietumu pamalē tikai bāla mākoņu strēmelīte iezīmēja vietu, kur aiz horizonta aizslīdējusi saule, posos mājup. Un atkal iedomājos pēdējo reizi pārlaist termoskatienu laukam, kad izdzirdēju pirmo krakšķi mežā. Uzreiz sekoja daudz lielāks troksnis. Es pat iedomājos, ka tur alnis laužas. Mežmalā parādījās galva. Tā pagrozījās, paostīja gaisu un pazuda biezoknī. Atkal atskanēja brakšķu sērija, un es sapratu, ka gājējs virzās gar mežmalas līkumu, tuvāk manam tornim. Klusībā lūdzos, lai Diāna ir vēlīga… Tas iznāca ārā uz nokultā lauka un sāka šķipelēt iekšā šur tur sabirušos graudus. Kas par veiksmi! Tfu, tfu, tfu… Es apklusināju domas, nogaidīju, lai adrenalīns nedaudz nokrītas, un raidīju šāvienu. Tā cūka aizskrēja prom kā lokomotīve!
Neko darīt. Kāpu lejā no torņa ar visiem loriņiem, devos uz mašīnu pēc savilcēja, pa ceļam lūkojoties pēc asinspēdām, kam bija jāšķērso laukmales ceļš. Izkaltušajos putekļos ievēroju nelielas asiņu šaltis un izplūdušas pēdas. Apstājos un džinkstošajā nakts klusumā sadzirdēju tādu kā klusu čaboņu, it kā elpu, it kā vilnas slīdēšanu pa zāli. Domāju, nu nē, neiešu pati skatīties. Noturēt vienlaikus lukturi un ieroci ir pagrūti, un ja nu tas ruksis vēl ir dzīvs!
Kopā ar kolēģi sākām meklēšanu, bet trīs gadus vecais kuilēns bija palicis turpat grāvmales kārklu žāklī. Tikai 00 rēgojās man pretī, kad pašķīru zāles stiebrus. Trāpījums bija desmitniekā, bet attālums, ko tas noskrēja ar šādu ievainojumu, tuvu 100 metriem.
Ko darīt, ja cūkas gudrākas par tevi
Ceturtā nakts tornī bija aiz muguras. Īsas miega stundas un pilna darba diena vainagojās ar lēmumu iepauzēt. Pilnā pārliecībā, ka medībās tajā dienā braukt nav jēgas, laiks tika veltīts suņu pastaigai.
Bet vēsture bija šāda. 2. maijā pusdivpadsmitos vakarā kamera parādīja mežacūku baru – septiņas lielas un strīpainīšu pulciņš. Nākamajā naktī, jau tornī sēžot, mežacūkas sagaidīju ap pusnakti. Termokamerā bija redzams, ka lielā barvede stāv krūmos un osta gaisu. Brīdi padomājusi, tā aizveda savējos prom. Trešajā naktī bija klusums, ceturtajā arī.
5. maijā lejupielādējot datus no SD atmiņas kartes, kļuva skaidrs, ka mežacūkas mainījušas taktiku un nāk ap četriem rītā – pāris stundas pēc tam, kad esmu nokāpusi no torņa un aizbraukusi mājās. Nākamā nakts tika pavadīta tornī bez rezultāta, un tad iestājās tā pārliecība, ka ir nepieciešama pauze.
Vakars pagāja, pastaigājoties ar suņiem, tērzējot pa telefonu ar draugiem un plānojot kinoseansu. Pārnākot mājās, pēkšņi iestājās tā dīvainā sajūta. Jāpaskatās e-pastā. Nevar būt, ka neviena bilde nav atnākusi. Parasti šajā laikā āpši jau rosījās pa barotavu. Kas tad tas? Bildē rukši strīpiņā nāk no meža ārā!
Pa galvu, pa kaklu somā sametu silto jaku, zeķes, maisus, cimdus, termokemeru, fotoaparātu. Ar 4 Stable Stick šaušanas atbalstu un karabīnes koferi vienā rokā, maku zobos un mašīnas atslēgām otrā rokā metos pa durvīm ārā.
Pa ceļam pieteicu medības un sarunāju palīgu. Vienojāmies tikties mežā, lai pārsēstos vienā mašīnā. Viņš mani aizvestu un izlaistu netālu no torņa. Braucot ar īsziņu pieprasīju fotoattēlu no manas Burrel Edge HD+G4 kameras un pārliecinājos, ka rukši vēl ēd.
Klusi pieripoju pie meža. Botas jau biju novilkusi un sāku lavīties cūkām klāt. Kopš pirmās bildes, ko saņēmu mājās, bija pagājusi apmēram stunda. Maijā vakari gari, tāpēc gaismas vēl pietika un es paspēju!
Mežacūkas bija septiņas. Tās sastājušās kā eklēri kastītē – cita citai cieši līdzās. Vēros tēmēklī un domāju, kā izvēlēties. Lielo sivēnmammu atpazinu uzreiz. Ar pinkaino galvu un lielajām ausīm tā slējās pāri visām, it kā aizsargājot tās. Pārējās stāvēja sānu pie sāna. Tā kā nevarēju izšķirt, kura ir otrā sivēnmāte, izvēlējos pērno sivēnu.
Paldies medību dievietei Diānai!
Lasi un abonē žurnālu Medības!
