Teorētiski ir iespējams aprēķināt, par cik centimetriem ir jāapsteidz kustībā esošs medījums, šaujot ar medību bisi, ja zinātu, cik tālu atrodas šaujamais medījums, cik ātri tas skrien vai lido un cik ilgā laikā skrotis sasniedz mērķi. Savukārt praktiski ir lietderīgāk apsteiguma mērījumus izteikt medījuma garumā.
Situācija pīļu medībās: “Ja tu gribēji tai pīlei trāpīt, tev to vajadzēja apsteigt par diviem metriem.” Jā, bet cik tad tālu ir tie divi metri gaisā, ja vienīgais pieturas punkts ir pīle? Daudz uzskatāmāks būtu šāds apgalvojums: “Tev vajadzēja mērķēt vismaz trīs pīļu garumus pirms mērķa.” Tas būtu – paturot pīli acīs – uz ātru roku krietni vieglāk novērtējams attālums. Jāņem vērā arī fakts, ka katrs mednieks šauj savādāk, atšķirīgs ir kustību ātrums, fiziskā uzbūve un citi faktori, kas ietekmēs apsteiguma lielumu, tādēļ visiem vienas receptes nav. Aptuvenie rādītāji tomēr palīdz saprast – cik apmēram lielu apsteigumu vajadzētu piemērot dažādiem medījumiem.
Pieņēmums: šķērsenisks medījums
Uzdevums ir optiski attēlot, par cik medījuma ķermeņa garumiem konkrētajos apstākļos būtu jāapsteidz, lai trāpītu mērķī. Šim nolūkam vispirms izvirzām pieņēmumu, ka medījums pārvietojas vai lido šķērseniski. Šim nostādījumam pret mednieku ir nepieciešams vislielākais apsteigums. Tikko kā medījums vairāk vai mazāk tuvojas vai attālinās, attiecīgi arī samazinās apsteiguma mērs. Tas gan būtiski atvieglo trāpīšanu, jo galu galā 50 centimetrus var labāk novērtēt nekā 250 centimetrus, tomēr tad nākas vēl apsvērt, vai jāmērķē virs vai zem medījuma. Tā gan ir cita tēma.
Pieņēmums: medījuma pārvietošanās ātrums
Otrs pieņēmums: katram medījumam ir noteikts skriešanas/lidošanas ātrums, kas ir norādīts attēlos. Ir pašsaprotams, ka tas var krasi mainīties, it īpaši, medījot lidojošus putnus, tikko kā vējš pūš no priekšpuses vai mugurpuses. It īpaši liela nozīme ir tam, vai pūš tikai viegla vēsma vai arī pāri zemei brāžas vētra. Pēdējā var novest pie tā, ka zosu medībās kādā veiksmīgā brīdī nemaz nevajag šaujot medījumu apsteigt. Runājot par zosīm, jāpiemetina – jo lielākas tās ir, jo lidojumā izskatās lēnākas, nekā patiesībā ir. Ir gadījies pat tā, ka, braucot ar auto ātruma ierobežojumu darbības zonā ar 80 kilometriem stundā pa valsts nozīmes ceļu, pamani vienādā augstumā paralēli lidojošu mežazosu pāri. Tas notiek, pūšot vieglam vējam no mugurpuses – varbūt vēja ātrums 3 vai 4 m/s. Zosu pāris pārvietojās ievērojami ātrāk nekā auto. Tās klaji ignorēja zīmi par 80 kilometru stundā ātruma ierobežojumu!
Pieņēmums:skrošu lidošanas ātrums
Vēl nepieciešams pieņēmums par ātrumu, kādā skrotis sasniedz mērķi. Balstoties uz Rotveila izstrādāto attēlu, kurā 2,7 mm svina skrotīm ātrums ir norādīts līdz pat vairāk nekā 50 metriem, izdevās aptuveni aprēķināt šādus lidojuma laikus: 10 metriem – 0,026 sekundes, 20 metriem – 0,058 sekundes, 30 metriem – 0,097 sekundes un 40 metriem – 0,145 sekundes. Jo vairāk pieaug attālums, jo straujāk samazinās ātrums. Jau pēc 30 metriem skrotis lido tikai uz pusi tik ātri, kā izlidojot no stobra. Praktiskiem apsvērumiem tas nozīmē: jo vairāk pieaug attālums, jo vairāk jākāpina apsteigums. Piemēram, medījot fazānus, no 10 līdz 40 metru šāviena attālumam šāda progresija rada atšķirību par 80 centimetriem. Tas nozīmē – ja šādus aprēķinus neveic vai, labāk sakot, nepatur to visu laiku prātā, no 40 metru attāluma vienmēr nāksies aizšaut pīļtēviņam garām. Pat medījot lielās Kanādas zosis, tām varbūt garām pasvilps tikai kādas noklīdušas skrotis.
Tādēļ ir arī jāapsver, ka, lietojot smalkākas skrotis, pieņemtais ātrums krītas vēl būtiskāk, jo tālāk atrodas mērķis. Lietojot rupjākas skrotis, ir spēkā attiecīgi apgrieztā cēloņsakarība.
Pēcvārds
Lielākā problēma, medījot ar bisi, ir un paliek attāluma novērtēšana līdz
medījumam. Reizēm gadās dienas, kad acumērs liekas īpaši ass. Tāpēc garām lidojošās pīles izskatās esam ļoti tuvu. Problēma gan, ka nevar tām trāpīt. Tikai tad, kad mērķē uz pirmo rindā, bet trāpa pēdējai, pielec, kas par lietu.
Medījuma izmērus var būt grūtāk novērtēt, ja konkrēto dzīvnieku vai putnu medī reti. Tā pagājušajā ziemā kādā pievakarē man gadījās sastapt Kanādas zosu rindu. Aptuveni 30 metru attālumā – tā man likās – es uz vienu nomērķēju. Apsteigumam es atstāju aptuveni vienu zoss ķermeņa garumu – un, skat, zemē novēlās zoss, kas lidoja uzreiz aiz mērķētās!
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” īpašajā pielikumā “Ieroči”
