Lielo medījumu patrona, kas bija pasaulē ārkārtīgi populāra pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, arī mūsdienās joprojām iecienīta ne tikai pašmājās, bet daudz kur pasaulē, iespējams, tā būs vispopulārākā arī pēc divdesmit gadiem.
Šis kalibrs tika radīts trīs gadus pēc tam, kad brāļi Raiti pacēlās gaisā ar savu izgudrojumu.
Tas, ko mēs šodien pazīstam kā .30-06, sākotnēji tika nosaukts par ASV patronu, 1903. modeli (U.S. Cartridge, Model of 1903). Tad tā tika lādēta ar lēni lidojošu 220 greinu (14,25 gramu) lodi. Tas viss tika radīts lietošanai kopā ar Springfield Model 1903 aizslēga karabīni.
Rādītāji
No ballistiskā viedokļa .30-06 ir viena no visdaudzpusīgākajām patronām, kāda jebkad radīta. Ar attiecīgu lādējumu .30-06 var sacensties ar daudziem magnuma kalibriem. Ja lādēta pēc armijas noteiktajiem standartiem, šāda kalibra ieroča atsitiens ir ciešams, šaujot pat vairākas reizes pēc kārtas, – to daudzi atzīst. Vienlaikus kalibrs nerada milzu bojājumus medījumu gaļai, tomēr tas lielā mērā ir atkarīgs no lādiņa. Ar piemērotu lādiņu kalibru var izmantot arī mazu medījumu ieguvei. Šā kalibra jauda un daudzpusība apvienojumā ar pieejamiem ieročiem un lādiņiem ir uzskatāma par vienu no populārākajiem.
Izpildījums
Lielākie pasaules ražotāji nodrošina ļoti plašu šā kalibra patronu izvēli, sākot no 7,1 grama līdz smagākām 14,3 gramu lodēm. Norma, piemēram, piedāvā vismaz padsmit veidu dažādu formu un arī svara lodes, sākot ar 9,7 līdz pat 13 gramu ložu lādiņiem. Savukārt Lapua arsenālā ir vairāki ložu modeļi, svara ziņā tie variē no 8 līdz 13 gramiem.
Tāpat pieejamas lodes ar dažādiem enerģijas rādītājiem. Lapua piedāvā patronas ar enerģiju stobra galā no 3204 līdz 3837 džouliem. Norma savukārt piedāvā vēl jaudīgāku šī kalibru munīciju, piemēram, 150 gr Ecostrike lidos ar ātrumu 900 m/s un 3930 džouliem stobra galā.
.30-06 ir ļoti efektīva patrona medījuma nogalināšanai. Veiksme slēpjas tajā, ka ir apvienots labs ātrums ar lodes svaru. Tomēr ir svarīgi atrast piemērotu patronu konkrētam uzdevumam. Kalibra daudzpusība nenozīmē to, ka ar vienu lodi var panākt visu, ko sirds kāro.
Daudzpusība izpaužas tajā, ka kalibram piemērotas dažādu veidu un dažāda svara lodes, kuras ir efektīvas. Piemēram, vieglākās lodes noteikti nebūs tikpat iedarbīgas medībās kā smagākās attiecībā tieši uz nogalināšanas efektivitāti.
Tomēr arī ar 9 g lodi, piemēram, Barner TSX, var panākt labus rādītājus, medījot izturīgu medījumu, un lode būs efektīva, pat šaujot 300 metru distancē, lai gan ar šādiem attālumiem noteikti aizrauties nevajadzētu. 10 gramu lodes ir ātras, tās ir lieliski piemērotas vidēja izmēra medījumam, ja gribas izmēģināt tālšaušanu, tad ar tām var efektīvi trenēt mērķi pat distancē virs 500 metriem. Arī smagākas lodes saglabā ātrumu, piedevām tām ir ievērojams apturošais efekts. 13 gramu lodēm ātrums, protams, samazinās, tomēr tiek nodrošināta dziļa iekļuve medījuma ķermenī. Arī lieliem medījumiem šis kalibrs ir piemērots, lai gan tad jāpadomā par trāpījuma vietu. Karlosa Hatkoka leģenda – snaiperis, kurš šāva ar .30-06 Seržants Karloss Hatkoks dienēja kā ASV jūras kājnieku snaiperis Vjetnamas konflikta laikā (1963 – 1973). Tolaik ASV armija snaiperu izmantošanu vairs neuzskatīja par svarīgu karamākslas metodi. Tomēr leitnants Edvards Lands uzstāja, ka snaiperu izmantošana kaujā ir nozīmīga. Lands izveidoja snaiperu apmācības programmu, tajā iesaistot arī Hatkoku, kurš kļuva par leģendu, gūstot pārsteidzošus rezultātus ar smago .30-06 kalibra Winchester Model 70.
Viņš pats un viņa komanda pierādīja, ka daži snaiperi varētu būt tikpat vai pat efektīvāki nekā vesels kājnieku bataljons.
Hatkoks kļuva par būtisku modernās snaiperu apmācības pamatlicēju, un par viņa dzīvi var lasīt rakstnieka Čarlza Hendersona grāmatā Snaiperis Vjetnamā. Hatkoks izmantoja tajā laikā pieejamu karabīni ar kalibru, kas bija gana efektīvs. Oficiāli apstiprināts, ka Hatkoks nogalinājis 93 pretiniekus, lai gan viņš pats lēsis, ka skaits varētu variēt starp 300 un 400. Pirms kara Hatkoks bijis sporta šāvējs un, visticamāk, tādēļ guva tik labus rezultātus karā.
Viņa leģendas pamatā ir fakts, ka Ziemeļvjetnamas armija izsludināja atlīdzību 30 tūkstošu ASV dolāru apmērā par Hatkoka galvu. Salīdzinājumam – ASV armija parasti izsludināja atlīdzību līdz 2000 dolāriem. Hatkokam izdevās iznīcināt visus vjetnamiešu snaiperus, kas centās viņu nogalināt.
Vjetkongā Hatkoku iesauca par Du kích Lông Trắng jeb Balto Spalvu Snaiperi, jo viņa cepuri rotāja baltas spalvas. Daudzi jūras kājnieki arī sāka savām cepurēm spraust baltas spalvas, lai maldinātu ienaidnieku, jo viņi saprata, kāda negatīva ietekme varētu būt Hatkoka nāvei. Tādēļ viņi bija gatavi sevi padarīt par mērķi, lai maldinātu ienaidnieku.
Viens no Hatkoka lielākajiem sasniegumiem bija ienaidnieku snaipera nošaušana, trāpot pretinieka optiskajā tēmēklī, caur kuru tas tēmēja uz Hatkoku. Kopā ar savu partneri Džonu Rolandu Berku viņš izsekoja pretinieku snaiperi ar iesauku Kobra, kurš jau bija nošāvis vairākus jūras kājniekus, un tika uzskatīts, ka viņš sūtīts nogalināt Hatkoku. Amerikānis nejauši ieraudzīja sauleszaķīti, kas atspīdēja no pretinieka tēmēkļa krūmos. Izšaujot Hatkoks trāpīja ienaidnieka tēmēklī, pretinieku nogalinot. Izpētot situāciju, Hatkoks saprata, ka vienīgais veids, kā viņš varēja tādā veidā trāpīt pretiniekam, ir brīdis, kad viņi abi vienlaikus viens uz otru tēmēja. Arī pretinieks būtu varējis Hatkoku nogalināt. Hatkoks paņēma pretinieka karabīni par trofeju, bet tā vēlāk tika nozagta.
Pēc kara Springfield par godu Hatkokam viņa vārdā nosauca M21 varianta karabīni – M25 White Feather, Baltā Spalva.<
