Egona Kļaviņa “Stūrariešas” ir ļoti sena mājvieta, kas atrodas gleznainā vietā Drustu pagastā. Gan dabas skaistums, gan klusums pat meža dzīvniekiem ļaujot justies tik drošiem, ka stirnas, pagalmā ik pa laikam saimniekodamas, nekautrējoties pat logā ielūkoties.
“Stūrariešās” Kļaviņu ģimenē mednieks Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bijis tēvs. Egons, ilggadējs medību kluba “Drusti” valdes priekšsēdētājs, patlaban vadību atdevis jaunākam kolēģim, tomēr medības un sports joprojām ir viņa galvenā nodarbošanās, tāpat kā ļoti rosīgā un aktīvā sabiedriskā dzīve. Par to arī reāls apliecinājums – desmitiem kausu un godalgu kā individuālajās, tā Drustu kluba sacensībās šaušanā, Minhauzena pasākumos un pagasta svētkos. Egonam arī laureāta gods Gada balvā medniecībā piešķirts par nozīmīgu ieguldījumu reģionā, uzsverot, ka viņš medībās un visā, kas ar šo nodarbi saistīts, pratis aizrautīgi un atraktīvi iekļaut gan mednieku bērnus, gan sievas, gan jebkuru interesentu.
Ko domājat jūs par atļauju rīkoties ar šaujamieroci 16 gadus sasniegušajiem?
Viennozīmīgi atbalstu. Mans dēls arī ir mednieks. Līdzi nāca jau maziņš, palīdzēja nomedītos šnepjus salasīt. Sabiedrībā ažiotāža sākās tādēļ, ka netika atbilstoši izskaidrota lēmuma būtība. Turklāt laukos jau nevienam nav problēmu, neizpratne ir pilsētniekos, kam daudz kas no dabā esošā svešs un nezināms. To pierādīja arī pirms dažiem gadiem par medību nozīmi veiktais pētījums. Laukos viss bija skaidrs, bet pilsētās gluži pretēji – medības uzskatīja par nepiedodamu barbarismu. Zinu gadījumu, kad viena man pazīstama mednieka meitai pamatskolniecei radās konflikts ar skolotāju. Skolotāja rādīja bildi un stāstīja, ka tā ir bebru māja, meitēns iebilda – nē, bebru dambis. Pēc pāris dienām skolotāja par savu nezināšanu atvainojās. To, ka cilvēki neiedziļinās tēmā, neizprot būtību, taču grib izteikt savu viedokli – diemžēl aplamu, pierāda kaut vai tikai viens fakts: televīzijā raidījuma veidotāja alni nosauca par briedi.
Aplama ir arī tā uzsvēršana, ka asinis ietekmēs bērnu un pusaudžu psihi?
Pārgriežot pirkstu, arī tek asinis. Protams, ka nomedītajam dzīvniekam tās būs, taču, atbilstoši, ētiski apstrādājot, tā būs dabiska parādība, un nezinu gan mednieku klubus, kur medījumus dīrātu barbariski un nežēlīgi. Pieredzējušākie mednieki visu dara un reizē skaidro. Man brīžiem šķiet, ka Latvijā arī kopumā katrā nozarē, katrā jautājumā uzrodas diezgan daudz personu, kuras kaut kā īpaši izceļas ar aplamu viedokļu popularizēšanu un humānisma pārspīlēšanu. Tas tracina citādi domājošo un zinošo sabiedrības daļu, un negācijas vārās.
Laukos arī to izjūt?
Ne pārāk. Laukos tas dzīvesveids ir citāds, dabai tuvāks. Ļaunos komentārus, iespējams, vairāk raksta pilsētnieki. Esmu dažus palasījis, īpaši nervozi neuztveru, bet reiz tomēr neizturēju un atbildēju Elitai Veidemanei. Bija ielikta bilde ar veiksmīgu mednieku, kura iegūtos staltbrieža ragus augstu novērtēja Jānis Baumanis. Un tad sākās tā mednieka zākāšana! Kad kaut ko īpaši neloģisku ierakstīja šī žurnāliste, devu pretī, lai viņa, ja vēlas izteikties, tomēr papūlas vairāk iedziļināties tēmā.
Pieņemsim, ka uzvar neprāts un zaļi domājošie un visādi likumu lēmēji aizliedz medības kā nozari, ka nav vairs neviena mednieka. Kas notiks mežā, dabā, ar faunu?
Dievs, pasargi no tāda murga! Mednieks gadu tūkstošos ir bijis un būs dzīvās dabas regulators. Ja medības aizliegtu, dzīvnieki nekontrolēti vairotos, slimotu, kļūtu pārdroši, agresīvi, zemniekiem visi kultūraugi tiktu nopostīti, pilsētās nāktu iekšā, lauku mājās, plosītu mājdzīvniekus, suņus, kaķus. Gan jau ar laiku uzdrošinātos uzbrukt arī cilvēkiem. Šādu ārprātu nepieļauj pat zinātniskās fantastikas šausmu filmās. Par laimi, likumus tomēr nepieņem tie, kuri par medībām neko nesaprot, kuri spēj vienīgi ar masu informācijas līdzekļu atbalstu izteikt draudus. Es gan ceru arī, ka mūsu drošības dienesti spēs atrast draudu rakstītājus, jo viņi par aicinājumiem iznīcināt medniekus, viņu mājas, ģimenes nedrīkst palikt nesodīti.
Kā jūs pats sākāt medību gaitas?
Kā nekļūsi mednieks, ja dzīvnieki pa mājas logu skatās iekšā. Klausījos arī tēva medniekstāstus, pieredzi. Viņš mācīja, ka mazuļu laikā jebkurš dzīvnieks var kļūt agresīvs, tostarp – lai cik izklausītos neticami – arī alnis. Tēvs reiz sastapies ar alneni, kurai bijis teļš. Saprotot, ka labi nebūs, uzrausies pa zariem priedē un vismaz pusstundu notupējis, kamēr alnene kokam teju pusi ar kāju nagiem nokalusi. Kad pats par medīšanu sāku prātot, trīs gadus vajadzēja iet dzinējos. Tāda perspektīva īpaši nevilināja, taču, kad pieņēma noteikumus iet tikai gadu, izlēmu par labu medībām. Pierunāja arī Drustu kluba toreizējais vadītājs. Eksāmenus liku deviņdesmito gadu sākumā – diezgan skarbā laikā, kad aktivizējās omonieši, organizētās noziedzības grupas, savstarpējos rēķinu kārtoja uzņēmēji. Man komisijā uzdeva jautājumu, kur plinti glabāšot. Atbildēju, ka seifā. Tad viens no komisijas locekļiem pasmējās, lai labāk zem gultas pa ķērienam turot…
Medībās veicās?
Pirmajā laikā ne pārāk. Neesmu no tiem, kas tic visādām sakarībām, bet pieļauju, ka pie vainas bija ierocis. Es pirmo nopirku no cilvēka, kam bisi atņēma par nelikumīgām darbībām. Varbūt tam ierocim nāca līdzi aura, varbūt nebiju vēl pats ar šaušanas pieredzi, tomēr, līdzko iegādājos pats savu un pilnīgi jaunu bisi, veiksme neizpalika. Tad arī mans dēls Sandijs – viņam tad bija deviņi gadi, sāka nākt līdzi gan par dzinēju, gan uz gaidi, meitu Santu interesēja viss ar medībām saistītais. Kopā ar manu dēlu pieci puikas vienaudži pavisam kolektīvā iesaistījās. Kad sagaidīja atbilstošo vecumu, četri nokārtoja eksāmenus.
Jūsu bērni arī ir “Drustu” biedri?
Dēlam patlaban medības ir otrā vietā, piedalās, cik brīvais laiks ļauj. Viņš ir ugunsdzēsējs glābējs un šobrīd aktīvs velobraucējs, ar savu neatlaidīgo dabu ir sasniedzis labus rezultātus šajā sporta veidā valsts mērogā. Tagad pa ziemu ir treniņnometne Kiprā, daudz sacensību. Mēs jau faktiski visa ģimene esam medību aizrautīgie un mednieku pasākumu dalībnieki. Bez mums neviens Minhauzens nenotiek. Meita, sieva palīdz, cik un kur vajag, garšīgi gatavo medījuma gaļu. Esam iemācījušies paši konservus gatavot. Radiem, draugiem, kad uzdāvinām, visi priecājas par tādu gardumu.
Kā praktiski izpaužas medību popularizēšana, ģimeņu iesaistīšana, par ko jums tik daudz pateicību un arī Gada balva?
Man kaut kā allaž paticis visus vākt kopā. Rīkojam pasākumus vasarā un ziemā, šaušanas mačus, spēkavīru sacensības. Sabrauc arī apkārtējo novadu kolektīvi. Atraktīvi šaušanā mērķos iesaistās mednieku sievas un bērni no 12 gadu vecuma. Sezonas noslēgumā noteikti ir lielā mednieku balle. Ikdienā cenšamies kopā ar skolēniem iet uz mežu, uzaicinām dzinējos, lai saprot, ko nozīmē medības. Ir tādi, kam iepatīkas, bet citi pēc tam met līkumu. Ar jaunsargiem sadarbojamies, viņi trenējas topošajā šautuvē, mēs atbalstām viņu aktivitātes.
Jums sava šautuve ir?
Top, bet trenēties jau varam. 2015. gadā ar pašvaldību noslēdzām zemes nomas līgumu uz vairākiem desmitiem gadu, uzrakstījām projektu, dabūjām Eiropas finansējumu. Kad šautuve būs gatava – ceram, ka šovasar, – tur oficiāli varēs trenēties ne tikai mednieki, bet jebkurš interesents. Šajā pašā vietā tiek atjaunota arī kādreiz populārā Drustu mototrase. Lai sakoptu apkārtni, rīkojām talkas, jo aizaudzis viss bija pamatīgi.
Vai šajā vietā trenēsies arī jūsu un kolēģa vadītā sporta kluba EJ dalībnieki?
Protams. Un ne tikai šaušanā, bet arī motokrosā, velo, citos sporta veidos. Notiks sacensības. Drustu mednieki pēc pirmajām medībām ar dzinējiem tur jau ir pulcējušies uz kopīgām pusdienām.
Jums ir ļoti daudz apbalvojumu par uzvarām šaušanas sacensībās. Pats nopietni trenējaties?
Trenējos gan. Esmu arī obligāto šaušanas pārbaužu atbalstītājs. Drustu medniekus tikmēr nelaižam pie medībām, kamēr vismaz puse no vajadzīgajiem punktiem nav dabūta. Kas attiecas uz obligāto šaušanu, es domāju, ažiotāža sacēlās tādēļ, ka kārtējo reizi visu nepateica un neizskaidroja noteikumus līdz galam. Tas uzreiz radīja pretestību.
Kā saprotaties ar zemju īpašniekiem, ar kuriem slēdzat līgumus?
Gājis visādi. No lielas neapmierinātības esam nonākuši līdz sapratnei. Reiz saaicinājām kopā zemniekus, Valsts meža dienesta un Latvijas Mednieku savienības pārstāvjus, izrunājām visas problēmas, izskaidrojām. Kurš saprata vairāk, kurš mazāk, bet uzklausīja un vairs tik ļoti nesatraucas, ja kāds dzīvnieks tīrumus mazliet paposta. Piekrītu, nav patīkami, ja zemnieku sagatavotos barības ruļļus saplēš brieži, un viņi to dara visai cītīgi pat tuvu ceļmalām, bet daba ir daba. Reiz bija gadījums – saimnieks sastādījis ābeļdārzu un staltbrieži nāk kā uz restorānu. Centāmies medīt, biedēt – nekā. Tad ieteicu, lai dārza īpašnieks nopērk repelentu ar vilka urīna smaku un ābeles aplaista. Pats tādu iegādājos “Purnavu muižā” kartupeļu tīruma aizsardzībai no mežacūkām. Efektīvs līdzeklis. Tagad jau arī citi zemnieki prasa, kādu atbaidītāju pirkt.
Jums pašam interesē tikai medības Latvijā vai brauktu arī uz citām valstīm?
Uz Āfriku noteiktu negribu, bet Krievijā kādu pamatīgu mežakuili nogāztu gan. Tomēr īstas vēlēšanās braukt nav. Tepat ir tik daudz ko medīt. Un ne tikai medīt – ar acīm, ar ausīm baudīt visu to skaistumu. Briežu baurs pat, kad sākas, kādu simts metru rādiusā ap manu māju viss gaiss trīc.
Kaspars tagad māca, kā pieīdēt aļņus.
Aļņu medības riestā: padomi un metodes. “Šauj garām!” extra #5
Žurnāla Medības maija numurs šeit!
